ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Agrāk cilvēki vienmēr bija staigājuši no vienas iele­jas uz otru, bet tagad taciņu noslēdza vārti un pa tiem varēja izkļūt tikai Tengīla vīri.

Veders piedauzīja ar zobenu pie vārtiem. Tad atvērās neliels lodziņš, un vīrs kā milzis izbāza pa to galvu ārā.

— Parole! — viņš uzsauca.

Veders un Kāders iečukstēja viņam ausī slepeno pa­roli. Lai es to nedzirdētu. Bet tā bija lieka niekošanās, jo es taču to zināju — Visa vara Tengīlam, mūsu atbrī­votājam!

Vīrs lodziņā pavērās manī un teica:

— Bet tas tur? Kas tas tāds?

— Tas ir kāds muļķītis, kuru mēs atradām kalnos, — Kāders sacīja. — Taču tik muļķīgs viņš nepavisam nav, ja vakar vakarā izlavījies pa taviem vārtiem; ko tu par to teiksi, vecākais sargs? Manuprāt, tev vajadzētu pavai­cāt savjem vīriem, kā viņi aprūpē vārtus vakaros.

Vīrs lodziņā saskaitās. Viņš atvēra vārtus. Viņš la­mājās un lādējās, un negribēja mani laist iekšā, bet tikai Vederu un Kāderu.

— Prom viņu uz Katlas alu, tur ir viņa mājas, — viņš sacīja.

Bet Veders un Kāders iespītējās un sacīja, ka mani jālaižot iekšā, jo man jāpierādot, ka es neesmu melojis. Tas esot viņu pienākums pret Tengīlu, viņi sacīja.

Un ar Vederu un Kāderu priekšgalā es izjāju cauri vārtiem.

Es domāju — ja kādreiz vēl sastapšu Jonatanu, es pastāstīšu, kā Veders un Kāders palīdzējis man iekļūt Ērkšķrožu ielejā. Par to viņš varēs smieties.

Bet es nesmējos. Jo zināju, cik ļauni ir ar mani. Man jāatrod balta māja ar vectēvu, citādi es nonākšu Katlas alā.

— Jāj pirmais un rādi mums ceļu! — Veders uz- I sauca. — Tagad mēs parunāsim nopietni ar tavu vec­tēvu.

Es paskubināju Fjālaru un nogriezos pa taciņu, kas veda gar mūri.

Baltu māju tur bija diezgan, tieši tāpat kā Ķiršu ielejā. Bet es neuzdrīkstējos ne uz vienu norādīt, jo ne­zināju, kas tajā dzīvo. Es neuzdrīkstējos sacīt: «Tur dzīvo mans vectēvs.» Ja nu Veders un Kāders ieiet tur iekšā, bet mājā nav neviena večuka? Vismaz tāda ne, kas gribētu būt mans vectēvs.

Es nudien biju iekūlies ķibelē un jādams svīdu. Es i tik viegli biju samelojis par vectēvu, bet tagad, man likās, šī iedoma nemaz nebija laba.

Es redzēju cilvēkus, kas strādāja pie mājām, taču ne­viena, kas būtu bijis līdzīgs vectēvam, un es jutos aiz- ļ vien nožēlojamāk. Baismīgi bija arī skatīties uz šiem Ērkšķrožu ielejas cilvēkiem, viņi visi bija bāli, izdēdē­juši un nelaimīgi, vismaz tie, kurus es jājot redzēju, pa­visam citādi nekā Ķiršu ielejas iedzīvotāji. Bet mums ne- j bija Tengīla, kas mūs verdzinātu un visu mums atņemtu. :

Es tikai jāju un jāju. Veders un Kāders kļuva nepa­cietīgi, bet es tikai jāju, itin kā dodamies uz pasaules malu.

— Vai vēl tālu? — Veders vaicāja.

— Nē, ne visai, — es atbildēju, taču neapzinājos, ko daru un ko saku. Es biju briesmīgi izbijies un tikai gai­dīju, ka mani iemetīs Katlas alā.

Bet tad notika brīnums. Ticat vai neticat, bet pie kā- ; das nelielas, baltas mājiņas, tieši pie paša mūra sēdēja uz sola vecītis un baroja dūjas. Varbūt es nebūtu uzdrīk­stējies to darīt, ko tagad izdarīju, ja starp pelēkajām dū­jām nebūtu bijusi viena balta. Viena vienīga!

Acis man sariesās asaras, tādas dūjas es biju redzē­jis tikai pie Sofijas un reiz pie sava loga sensenis kādā citā pasaulē.

Tagad es izdarīju kaut ko nedzirdētu. Es nolēcu no Fjālara un traucos pie vecīša. Es metos viņa skavās un, apskāvis viņa kaklu, izmisumā čukstēju viņam ausī:

— Palīdzi man! Glāb mani! Saki, ka esi mans vec­tēvs!

Es tik ļoti baiļojos, jo biju pārliecināts, ka viņš, ierau­dzīdams aiz manis Vederu un Kāderu ar melnajām ķive­rēm galvā, mani atstums. Kāpēc lai viņš manis dēļ me­lotu un varbūt pat nonāku Katlas alā?

Bet viņš mani neatgrūda. Turēja mani savās skavās, un es jutu viņa mīļās, labās rokas kā aizsargu pret visu ļaunumu.

— Puisīt! — viņš teica tik skaļi, lai Veders un Kā­ders dzirdētu. — Kur tu tik ilgi biji? Un ko tu, nelai­mīgais puisīt, esi izdarījis, ka pārrodies mājās ar kareiv­jiem?

Mans nabaga vectēvs! Kādu brāzienu viņš saņēma no Vedera un Kādera! Viņi tikai lamājās un lamājās, un teica — ja viņš labāk neuzmanīšot savus mazbērnus, bet ļaušot tiem klejot apkārt Nangijālas kalnos, tad vi­ņam drīz vairs nebūšot neviena mazbērna, lai viņš to nekad neaizmirstot. Bet šoreiz lai tas paliek, viņi beidzot teica. Tad viņi aizjāja. Viņu tumšās ķiveres drīz vīdēja tikai kā melni punktiņi ielejā mūsu priekšā.

Tad es sāku raudāt. Es atrados sava vectēva skavās un tikai raudāju un raudāju. Jo nakts bija bijusi tik gara un smaga un beidzot tai pienācis gals. Mans vectēvs Jāva man palikt viņa skavās. Viņš tikai mani mazliet pa­šūpoja, un es vēlējos — ai, kā es vēlējos! — lai viņš būtu mans īstenais vectēvs, to es mēģināju viņam rau­dot pateikt.

— Nu, protams, es varu būt tavs vectēvs, — viņš sacīja. — Tikai parasti es saucos Matīss. Un kā sauc tevi?

— Kārlis Lauv… — es ierunājos. Bet tad apklusu. Kā gan es varēju būt tāds neprātis un izteikt šo vārdu Ērkšķrožu ielejā!

— Mīļais vectētiņ, man ir slepens vārds, — es teicu.

— Sauc mani par Sausiņu!

— Ak tad Sausiņš, — Matīss teica un iesmējās.

— Paklau, Sausiņ, ej virtuvē un tur pagaidi mani, — viņš piebilda. — Es tikai ievedīšu tavu zirgu stallī.

Es iegāju virtuvē. Mazā, trūcīgā virtuvē, kur atra­dās tikai viens galds, dīvāns, daži krēsli un pavards. Un pie vienas sienas liela bufete.

Drīz virtuvē ienāca Matīss, un es sacīju:

— Šitāda liela bufete ir arī mūsu virtuvē, Ķirš … Tad es apklusu.

— Mājās Ķiršu ielejā, — Matīss sacīja, un es izbi­jies viņā palūkojos — nu es atkal biju izteicis to, ko ne­vajadzēja teikt.

Bet Matīss vairs nekā nesacīja. Viņš piegāja pie loga un paraudzījās ārā. Tur viņš stāvēja ilgi, raudzīdamies ārā, it kā gribēdams pārliecināties, ka tuvumā neviena nav. Tad viņš pievērsās man un klusi teica:

— Ar šo bufeti ir kaut kas neparasts. Pagaidi, gan tu redzēsi.

Viņš piespieda plecu un pavirzīja bufeti sāņus. Aiz tās sienā bija atvere. Viņš to attaisīja, un tur bija mazī­tiņa telpa. Kāds tur gulēja uz grīdas. Tas bija Jonatans.

Es atcerējos, ka pāris reižu esmu bijis tik priecīgs kā apreibis. Vienreiz, kad biju mazs un dabūju no Jona- tana ziemsvētku dāvanu — ragutiņas, kuras viņš man bija saglabājis. Un otrreiz, kad nonācu Nangijālā un lejā pie upītes atradu Jonatanu. Un tad pirmajā vakarā Bru­ņinieku mājā, kad jutos neprātīgi līksms. Bet itin nekas,

itin nekas nevarēja līdzināties tam, kā es jutos, kad at­radu Jonatanu guļam uz grīdas Matīsa istabiņā. Pado­mājiet tik, cik cilvēks var justies līksms, itin kā aiz liela prieka viņā kaut kas skaļi smietos.

Es nepieskāros Jonatanam. Es viņu nemodināju. Aiz prieka es skaļi negavilēju un savaldījos. Es tikai apgūlos viņam blakām pavisam klusi un aizmigu.

Cik ilgi es gulēju? To es nezinu. Laikam gan visu dienu, tā man likās. Bet, kad atmodos, Jonatans sēdēja man blakām. Viņš tikai sēdēja un smaidīja, neviens ne­var izskatīties tik jauks kā Jonatans, kad viņš smaida. Es biju domājis, ka viņam nepatiks mana atnākšana. Ka viņš varbūt jau aizmirsis, ka saucis pēc palīga. Ari man bija jāsmaida, un tā mēs tur sēdējām, lūkodamies viens uz otru, un nebildām ne vārda.