ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Visu tu nezini, — ieteicās Jonatans. — Tu nezini, ka Matīss ir slepenais Ērkšķrožu ielejas cīņas vadonis tagad, kad Orvars iespundēts Katlas alā. Viņiem vajag saukt Matīsu par atbrīvotāju, nevis mani.

— Nē, es esmu par vecu, — Matīss sacīja. — Viņam taisnība, šitam Vederam. Vai nu es dzīvoju, vai mirstu, tas ir vienalga.

— Tā tu nedrīksti runāt, jo tagad tu esi mans vec­tēvs, — es iebildu.

— Jā, tad gan man jādzīvo. Bet par cīņas vadītāju es vairs nederu. Vadonim jābūt jaunam.

Viņš nopūtās.

— Kaut jel te būtu Orvars! Bet viņš sēž Katlas alā, kamēr Katla viņu sagrābs.

Tad es pamanīju, ka Jonatans nobālē.

— Gan mēs redzēsim, ko Katla beidzot sagrābs, — viņš nomurmināja.

Bet tad viņš sacīja:

— Tagad mums jāstrādā. Tu, Sausiņ, nezini, ka šajā istabā dienās mēs guļam, bet naktīs strādājam. Nāc, tad redzēsi!

Viņš ielīda atverē man pa priekšu, un tur es kaut ko ieraudzīju. Viņš aizmeta prom spilvenu, uz kura mēs bi­jām gulējuši, un izcēla pāris platu vaļīgu grīdas dēļu. Tad es tieši zemē ieraudzīju melnu caurumu.

— Te sākas mana pazemes eja, — Jonatans sacīja.

— Un kur tā beidzas? — es vaicāju, lai gan gandrīz atminēju, ko viņš sacīs.

— Tuksnesī aiz mūra, — viņš teica. — Tur tā beig­sies, kad būs gatava. Vēl pāris nakšu, un es domāju, ka tad tā būs pabeigta.

Viņš ielīda caurumā.

— Bet vēl man kāds gabaliņš jāparokas, — viņš skaidroja. — Tu taču sapratīsi, ka es negribu izlīst no pazemes tieši resnā Dūdiķa deguna priekšā.

Tad viņš pazuda, un es sēdēju ilgi un gaidīju. Kad viņš beidzot parādījās, viņš grūda sev pa priekšu muldu, pilnu ar zemi. Viņš to pastiepa man, un es to izvilku pa atveri virtuvē pie Matīsa.

— Būs vairāk zemes manai druvai, — Matīss teica. — Bijuši man zirņi un pupas, ko iesēt, mans bads beig­tos.

— Jā, gaidi vien, gaidi, — Jonatans sacīja. — No desmit pupām tavā druvā Tengīls paņems deviņas, vai tu esi to aizmirsis?

— Tie_sa gan, — Matīss atbildēja. — Kamēr dzīvos Tengīls, Ērkšķrožu ielejā posts un bads nebeigsies.

Tagad Matīsam vajadzēja izlavīties no mājas un iz­bērt muldu savā druvā, bet mani viņš apsēdināja uz sliekšņa, lai es uzmanītu. Man bija jāsvilpo, tiklīdz es pamanu kaut ko bīstamu. Man bija jāizsvilpo melodija, ko Jonatans bija man sen iemācījis, kad mēs vēl dzīvojām zemes virsū. Tajā laikā mēs bieži kopā svilpojām. Arī va­karos apgūlusies. Tāpēc es, protams, allaž varēju svilpot.

Jonatans ielīda atpakaļ caurumā, lai raktos tālāk, un Matīss aiztaisīja atveri un aizvilka tai priekšā bufeti.

— Iegaumē labi, Sausiņ, — viņš sacīja. — Nekad, nekad neatstāj Jonatanu tur iekšā, kad atvere ir vaļā un bufete atgrūsta. Iegaumē to pamatīgi, ka tu atrodies zemē, kur dzīvo un valda Tengīls.

— To es neaizmirsīšu, — es atbildēju.

Virtuvē bija tumšs. Uz galda dega viena vienīga svece, bet Matīss to izdzēsa. u

— Nakti Ērkšķrožu ielejai jābūt tumšai, — viņš teica. — Jo te ir daudzas acis, kas vēlas redzēt to, ko tām ne­vajag redzēt.

Tad viņš paņēma muldu un pazuda, un es paliku stā­vam atvērtajās durvīs, lai uzmanītu. Un tumšs tiešām bija, kā to vēlējās Matīss. Tumša bija istaba, un tumšas bija debesis virs Ērkšķrožu ielejas. Nemirdzēja neviena zvaigzne, arī mēness nespīdēja, un es nekā nevarēju sa­skatīt. Bet visas tās nakts acis, par kurām bija runājis Matīss, taču arī nekā neredzēja, un tas man bija mierinā­jums.

Bija drūmi un vientulīgi tā stāvēt un gaidīt un arī auksti. Matīss kavējās ilgi. Es k]uvu nemierīgs, aizvien nemierīgāks par katru aizritējušo brīdi. Kādēļ viņš ne­nāca? Es blenzu tumsā. Bet tagad vairs nebija tik tumšs. Pēkšņi man iešāvās prātā, ka kļuvis gaišāks. Jeb vai tikai manas acis bija pieradušas pie tumsas? Tad es to pamanīju. Mēness spiedās cauri mākoņiem. Tas bija visļaunākais, kas varēja notikt^ un es lūdzos, lai Matīss atgriežas, kamēr vēl ir tumsa, kur paslēpties. Bet bija jau par vēlu. Mēness jau mirdzēja pilnā spožumā, un mēnes­stari slīdēja pār ieleju.

Un šajā gaismā es ieraudzīju Matīsu. Ieraudzīju viņu tālu nākam ar muldu starp ērkšķrožu puduriem. Satraukts es raudzījos apkārt, jo man taču bija jāstāv sardzē. Tad es ieraudzīju vēl kaut ko. Dūdiķi — resno Dūdiķi, kas, pagriezis man muguru, rāpās lejā no mūra pa virves kāpnēm.

Bija grūti svilpt, jo, kad cilvēks izbijies, svilpšana neveicas. Tomēr man kaut kā laimējās izsvilpot melo­diju, un Matīss aši kā čūska pazuda ērkšķrožu pudurā.

Tad jau pie manis bija pienācis Dūdiķis.

— Kāpēc tu svilpo? — viņš ierēcās.

— Tāpēc, ka … tāpēc, ka es to šodien tik iemācī­jos, — es murmināju. — Agrāk es nepratu svilpot, bet, iedomājies, šodien es pēkšņi protu, vai gribi dzirdēt?

Es no jauna iesvilpos, bet Dūdiķis man neļāva tur­pināt.

— Vadzi, ciet klusu, es gan nezinu, vai svilpot ir aizliegts, tomēr man liekas, ka laikam gan. Nedomāju, ka Tengīlam tas patiktu. Starp citu, durvīm jābūt ciet, vai tu saproti?

— Vai tad Tengīlam nepatīk, ja durvis ir vaļā? — es vaicāju.

— Tu labāk nemaisies! — Dūdiķis atcirta. — Dari, kā es lieku! Bet vispirms iedod man kausiņu ūdens. Es, tur augšā uz mūra staigājot, esmu galīgi izslāpis.

Tad es iedomājos — ja nu viņš ienāk man līdzi vir­tuvē un tur neatrod Matīsu, kas tad notiks? Nabaga Ma­tīss, nāves sods tam, kas naktīs staigā ārā, par to es biju diezgan dzirdējis.

— Es atnesīšu, — es aši sacīju. — Paliec te, tad es tev atnesīšu ūdeni.

Es iešāvos istabā un tumsā meklēju ūdens toveri. Es taču zināju, kurā kaktā tas stāv. Atradu arī kausiņu un piesmēlu to ar ūdeni. Tad es jutu, ka man aiz muguras kāds stāv, jā, viņš tur tumsā stāvēja tieši man aiz mu­guras; kaut ko baismīgāku es nebiju pieredzējis.

—< Uzdedzini gaismu! — Dūdiķis teica. — Gribu re­dzēt, kā izskatās šai žurku alā.

Manas rokas trīsēja, es viss trīsēju, tomēr man lai­mējās sveci aizdegt.

Dūdiķis paņēma kausu un dzēra. Viņš dzēra un dzēra, itin kā viņa vēderam nebūtu dibena. Tad viņš nosvieda kausu uz grīdas un savām nejaukajām ačelēm aizdomīgi skatījās apkārt. Tad viņš vaicāja tieši to, ko es no viņa biju gaidījis.

— Sitas večuks Matīss, kas te dzīvo, kur viņš ir?

Es neatbildēju. Nezināju, ko lai atbildu.

— Vai tu nedzirdi, ko es tev jautāju? — Dūdiķis at­kārtoja. — Kur ir Matīss?

— Viņš guļ, — es atbildēju. Kaut kas man taču bija jāsaka. 1 ^

— Kur tad? — Dūdiķis vaicāja.

Līdzās virtuvei bija mazs skabūzis, un tajā atradās Matīsa gulta, to es zināju. Bet es zināju arī, ka patla­ban viņš tur neguļ. Tomēr es rādīju uz skabūža durvīm un teicu:

— Tur iekšā!

Es to nočukstēju tik klusi, ka tas tikko bija sadzir­dams. Tas skanēja tik nožēlojami, ka Dūdiķis par mani skaļi smējās.

— Ar meliem tev lāgā neveicas. Pagaidi, apskatīsi­mies! — viņš teica.

Viņš jutās apmierināts, jo zināja, ka es meloju; viņš labprāt būtu sodījis ar nāvi Matīsu, lai par to saņemtu no Tengīla uzslavu, to gan es zināju.

— Dod man sveci! — viņš teica, un es viņam to iedevu. Es gribēju traukties projām, satvert Matīsu un teikt, lai viņš bēg, iekams nav par vēlu. Taču es nespēju pakustēties no vietas. Es tikai stāvēju tur un jutos ļoti slikti, tik izbijies es biju.