ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Dūdiķis to redzēja, un tas viņam sagādāja baudu. Viņam nebija jāsteidzas, ak nē, viņš pat smīkņāja un vil­cinājās, lai mani vēl vairāk izbaidītu. Bet, kad viņš bija diezgan izsmīkņājies, viņš sacīja:

— Panāc šurp, puis, un parādi, kur večuks Matīss

gultā

Viņš atspēra ar kaju durvis vaļa un pagrūda mani, tā ka es saknupu uz augstā sliekšņa. Tad viņš uzrāva mani augšā un stāvēja manā priekšā, sveci turēdams rokā.

— Nu, melkuli, rādi! — viņš uzkliedza un pacēla sveci, lai apgaismotu skabūzi.

Es neuzdrīkstējos pakustēties, pacelt acis uz augšu, vēlējos, kaut manis nebūtu, ak, cik es biju izmisis!

Bet tad šajā posta brīdī es izdzirdu Matīsa pikto balsi:

— Kas noticis? Vai cilvēkam pat nakti neļaus gulēt mierīgi?

Es pacēlu acis, jā, un ieraudzīju Matīsu, viņš tur sē­dēja savā gultā istabiņas vistumšākajā kaktā un mirk­šķināja acis pret gaismu. Mugurā viņam bija tikai krekls un mati izspūruši, it kā viņš ilgi būtu gulējis. Un tur pie atvērtā loga pret sienu bija atslieta mulda. Tiešām mans jaunais vectēvs bija žigls kā ķirzaka.

Bet Dūdiķa man gandrīz vai bija žēl. Nekad nebiju redzējis muļķīgāka izskata cilvēku par viņu, kā viņš tur tagad stāvēja un blenza uz Matīsu.

— Es ienācu, lai dabūtu maķenīt ūdeni, — viņš īgni sacīja. _

— Ūdeni, jā, tas nu gan ir smalki, — Matīss atbil­dēja. — Vai tu nezini, ka Tengīls aizliedzis jums ņemt no mums ūdeni? Viņš domā, ka mēs jūs noindēsim. Un, ja tu vēlreiz nāksi un man traucēsi gulēt, es to tiešām izdarīšu.

Es nesapratu, kā viņš kaut ko tādu uzdrīkstas sacīt Dūdiķim. Bet varbūt tieši tā vajag runāt ar Tengīla vīriem. Dūdiķis tikai kaut ko noburkšķēja un aizgāja uz savu mūri.

Agrāk nekad nebiju redzējis nevienu īsti nežēlīgu cilvēku, līdz ieraudzīju Karmanjakas Tengīlu. i Viņš pārbrauca pār mūžsenās upes straumi zelta laivā, un es tur stāvēju un gaidīju kopā ar Matīsu.

Mani aizsūtīja Jonatans. Viņš gribēja, lai es redzētu i Tengīlu. «Jo tad tu labāk sapratīsi, kāpēc cilvēki te ielejā vergo, cieš badu un mirst ar vienu vienīgu domu — re­dzēt savu ieleju atkal brīvu.»

Tengīla pils atradās augstu mūžsenos kalnos. Tur viņš dzīvoja. Tikai dažreiz viņš pārbrauca pāri upei uz Ērkšķrožu ieleju, lai ļaudīs modinātu baismas un neviens neaizmirstu, kas viņš tāds ir, un lai ļaudis nesapņotu par brīvību, Jonatans teica.

Sākumā es neredzēju gandrīz itin nekā. Manā priekšā stāvēja tik daudz Tengīla kareivju. Vesela virkne, un tie visi apsargāja Tengīlu, kamēr viņš atradās Ērkšķrožu ielejā. Viņš laikam baidījās, tā man liekas, jo no kādas slēptuves varēja izšauties bulta. Tirāni vienmēr baido­ties, tā sacīja Jonatans. Un Tengīls bija viens no visļau­nākajiem tirāniem.

Nē, sākumā mēs nekā neredzējām — ne Matīss, ne es. Bet tad man ienāca prātā, kā lai rīkojas. Man priekšā stāvēja daži Tengīla kareivji platiem pleciem un plati ieplestām kājām. Es nometos uz vēdera aiz tā, kas stā­vēja visplatāk ieplestām kājām, un skatījos viņa kājām cauri.

Taču Matīsu es nespēju piedabūt tā rīkoties.

— Galvenais, ka tu redzi, — viņš sacīja. — Un lai tu nemūžam neaizmirstu to, ko šodien te redzi.

Un es redzēju. Lielu, skaistu, apzeltītu laivu, kas tu­vojās pa upes straumi, un melni ģērbtus vīrus, kuri airēja. Airu bija daudz, es nespēju tos pat saskaitīt, un tie mirdzēja saulē, kad cēlās virs ūdens. Vīriem vaja­dzēja airēt spēcīgi. Straume draudēja laivu aizvilkt līdzi. Varbūt kaut kur lejāk gāzās ūdenskritums, jo man šķita, ka es dzirdu tālāk stipru ūdens šalkoņu.

— Tu dzirdi Karmas ūdenskritumu, — Matīss man sacīja, kad es viņam par to pajautāju. — Tā_ ir mūsu Karmas ļaužu dziesma, šūpļa dziesma te, Ērkšķrožu ielejā, un bērni to klausāspirms aizmigšanas.

Es iedomājos bērnus Ērkšķrožu ielejā. Te upes krast­malā viņi laikam gan bija skraidelējuši un rotaļājušies, plunčājušies pa ūdeni un līksmojuši. Tagad viņi to vairs nevarēja darīt. Vainīgs bija mūris — nolāpītais mūris, kas apjoza visu ieleju. Visā garajā mūrī bija tikai divi vārti: lielie vārti, kā tos sauca, pa kuriem es biju ienācis pie tilta, un vēl vieni te pie upes, kur patlaban bija pie­sieta Tengīla laiva. Vārtus nule bija atvēruši Tengīlam par godu, un es caur kareivja kājām redzēju tiltu un Ten­gīla melno ērzeli, kas tur gaidīja, mirdzošiem kā zelts seg­liem un mirdzošām kā zelts pavadām. Es redzēju, kā Ten­gīls panācās uz priekšu un, uzkāpis zirga mugurā, jāja pa vārtiem iekšā, piepeši viņš bija man pavisam tuvu, un es redzēju viņa ļaunās acis un cietsirdīgo seju. Negants kā čūska, Jonatans bija teicis, un tāds viņš tiešām izska­tījās — nežēlīgs un asinskārs. Viņa tērps bija sarkans kā asinis, arī ķivere bija kā asinīs mērcēta. Viņš blenza tieši uz priekšu, cilvēkus viņš neredzēja, un likās, it kā pasaulē būtu tikai Tengīls — Karmanjakas Tengīls, jā, viņš bija šausmīgs.

Visiem Ērkšķrožu ielejas iedzīvotājiem bija pavēlēts ierasties pie pilsētiņas tilta. Tur Tengīls viņus uzrunās. Mēs ar Matīsu, protams, arī atnācām.

Tas bija jauks, neliels tirgus laukums, ko apņēma skaistas, vecas mājas. Tur Tengīla priekšā bija sanākuši visi Ērkšķrožu ielejas iedzīvotāji, kā Tengīls bija pavē­lējis. Viņi stāvēja, klusēja un tikai gaidīja, bet — ak vai! — cik skaidri bija redzams viņu sarūgtinājums un bēdas! Tieši šajā tirgus laukumā viņi agrāk bija jutušies tik labi. Te viņi, bez šaubām, bija dejojuši, spēlējuši un dziedājuši vasaras vakaros vai varbūt sēdējuši uz sola krodziņa priekšā un zem liepām tērzējuši cits ar citu.

Te auga divas sirmas liepas, un Tengīls bija iejājis starp tām un apstājies. Viņš joprojām sēdēja zirga mu­gurā un blenza pār tirgus laukumu uz cilvēkiem, bet nevienu no viņiem neredzēja, par to es biju pārliecināts. Viņam blakām bija viņa padomnieks, ko sauca par Pjuķu, to man pastāstīja Matīss. Pjukam bija balts zirgs, gandrīz tikpat skaists kā Tengīla melnis; tā viņi abi sēdēja savos zirgos kā divi varasvīri un tikai blenza uz priekšu. Viņi sēdēja zirgos ilgi. Ap viņiem sardzē stā­vēja kareivji. Tengīla vīri melnās ķiverēs, melnos mēte­ļos, kailiem zobeniem rokās. Varēja redzēt, ka viņi svīst, jo saule bija pacēlusies augstu pie debesīm un diena bija karsta.

— Kā tu domā, ko Tengīls teiks? — es vaicāju Matī­sam.

— Ka viņš ar mums nav apmierināts. Citu viņš ne­kad nesaka, — Matīss atbildēja.

Taisnību sakot, Tengīls - nemaz nerunāja, viņš taču nevarēja runāt ar vergiem. Viņš tikai runāja ar Pjuķu, un Pjuks paziņoja, cik neapmierināts ir Tengīls ar Ērkšķ­rožu ielejas iedzīvotājiem. Viņi slikti strādājot un aiz­stāvot Tengīla ienaidniekus.

— Lauvassirds vēl nav atrasts. Mūsu žēlīgais firsts tāpēc nav apmierināts, — Pjuks teica.

— Jā, to es saprotu, to es labi saprotu, — es dzir­dēju kādu blakām murminām. Tur stāvēja nožēlojams, skrandains ubags. Mazs večuks pinkainiem matiem un pelēku, pinkainu bārdu.

— Mūsu žēlīgā firsta pacietībai drīz būs gals, — Pjuks sacīja. — Viņš sodīs Ērkšķrožu ieleju bargi un bez žēlastības.

— Jā, viņš rīkosies pareizi, viņš rīkosies pareizi, — večuks man blakām burkšķēja, un es sapratu, ka viņš laikam ir plānprātīgs, tāds, kam trūkst saprāta.