ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Taču, — Pjuks atsāka, — savā lielajā labsir­dībā mūsu žēlīgais firsts vēl kādu laiciņu nogaidīs ar šo sodu un ir pat izsolījis atalgojumu. Tas, kurš notvers Lauvassirdi, saņems divdesmit baltus zirgus.

— Tad es šo lapsēnu nosperšu, — večuks teica un iedunckāja man sānus. — Divdesmit baltus zirgus es tad saņemšu no mūsu žēlīgā firsta, ak, tā ir laba maksa par tādu mazu lapsēnu.

Es noskaitos un labprāt būtu viņu iekaustījis. Lai gan viņš bija plānprātīgs, tomēr tik muļķīgi runāt viņam ne­klājās.

— Vai tev pavisam nav sajēgas? — es pačukstēju viņam, un viņš iesmējās.

— Nē, daudz vis nav, — viņš atbildēja. Tad viņš ielūkojās man tieši sejā, un es redzēju viņa acis. Tik skaistas un mirdzošas acis bija vienīgi Jonatanam.

Tiesa kas tiesa, viņam nav nekādas sajēgas! Kā viņš uzdrīkstējās nākt uz šejieni un stāvēt tieši Tengīla deguna priekšā! Lai gan neviens, protams, nevarēja viņu pazīt. Pat Matīss pazina Jonatanu tikai tad, kad tas papliķēja viņa muguru un teica:

— Vecais vīrs, vai mēs jau agrāk neesam redzēju­šies?

Jonatanam patika pārģērbties. Vakaros viņš virtuvē spēlēja man priekšā teātri. Toreiz, kad mēs dzīvojām ze­mes virsū. Viņš nudien prata izģērbties kā spoks un uz­jautrināt. Dažreiz es tā smējos, ka man apsāpējās vē­ders.

Bet patlaban te, Tengīla klātbūtnē, tas bija gandrīz nekaunīgi.!

— Arī man vajadzēja redzēt, kas šeit notiek, — viņš čukstēja un nu vairs nesmējās. Nebija jau arī par ko smieties.

Tengīls pavēlēja visiem Ērkšķrožu ielejas vīriem no­stāties verzē viņam priekšā un ar nejauku rādītājpirkstu norādīja uz visiem tiem, kuri jāpārved pāri upei uz Kar- manjaku. Es zināju, ko tas nozīmē, Jonatans to bija man stāstījis. Neviens no tiem, uz kuriem bija norādījis Ten­gīls, dzīvs vairs neatgriezīsies. Viņiem būs jāvergo Kar- manjakā un jāstiepj akmeņi nocietinājumam, ko Tengīls bija pavēlējis uzcelt augstu jo augstu mūžsenajos kal­nos. Tam bija jābūt tādam cietoksnim, ko neviens ienaid­nieks nespēs iekarot, un tur nežēlīgais Tengīls sēdēs gadu no gada un beidzot jutīsies drošībā. Bet, lai uzceltu šādu nocietinājumu, bija nepieciešams daudz vergu, un ver­got viņiem bija jāvergo tik ilgi, kamēr viņi saļims.

«Un tad viņus dabū Katla,» Jonatans bija teicis. To atceroties, es pat saules siltumā nodrebēju. Tomēr Katla manā uztverē bija tikai nosaukums, nekas vairāk.

Kamēr Tengīls rādīja ar pirkstu, tirgus laukumā val­dīja klusums. Tikai augstu kokā virs viņa mazs putniņš dziedāja un vīteroja tik skaisti. Šis putniņš, protams, ne­zināja, ko Tengīls tur zem liepām izrīko.

Taču skanēja arī raudas. Cik skumji bija noklausī­ties šais raudās, tur raudāja sievas, kas bija zaudējušas vīrus, un bērni, kuri nekad vairs neredzēs tēvu. Starp citu, raudāja visi. Arī es. [

Tengīls nedzirdēja raudas. Viņš tikai rādīja un rā­dīja, un briljants rādītājpirkstā iemirdzējās ikreiz, kad viņš kādu bija nolēmis nāvei. Tas bija briesmīgi, viņš notiesāja uz nāvi cilvēkus, tikai norādīdams ar rādītāj­pirkstu.

Bet viens no šiem cilvēkiem, dzirdot savu bērnu rau­das, acīmredzot sajuka prātā. Viņš pēkšņi izlauzās no ierindas, iekams kāds kareivis bija paguvis viņu aiztu­rēt, un aizbrāzās pie Tengīla.

— Tirāns! — viņš kliedza. — Reiz arī tev būs jā­mirst, vai par to tu esi domājis?

Tad viņš uzspļāva Tengīlam.

Tengīlam pat vaibsts nepakustējās. Viņš tikai ar roku deva zīmi, un kareivis, kas stāvēja viņam tuvāk, pacēla zobenu. Es redzēju, kā zobens saulē iezaigojas, bet tai pašā brīdī Jonatans satvēra manu galvu un pie­spieda to sev pie krūtīm, viņš paslēpa manu seju, lai es nekā neredzētu. Bet es jutu vai varbūt dzirdēju, kā Jona- tana krūtis raustās elsās. Un, kad mēs gājām mājup, viņš raudāja. Parasti viņš to nedarīja.

Tajā dienā Ērkšķrožu ielejā sēroja. Visi sēroja. Visi, vienīgi Tengīla kareivji ne. Gluži otrādi, viņi līksmoja, kad Tengīls ieradās Ērkšķrožu ielejā, jo tad viņš saviem vīriem rīkoja dzīrēs. Tikko asinis bija paguvušas nožūt, kad laukumā nolika lielas, ar alu pildītas mucas un uz iesmiem cepa veselus sivēnus; pār Ērkšķrožu ieleju slīga smaga smārde, un Tengīla vīri ēda un dzēra, un cildināja Tengīlu, kas viņiem sniedzis tādus gardumus.

— Tie ir Ērkšķrožu ielejas sivēni, kurus viņi aprij, šie bandīti, un Ērkšķrožu ielejas alus, ko viņi dzer, — Matīss sacīja.

Tengīls pats dzīrēs nepiedalījās, beidzis norādīt vīrus, kas sodāmi, viņš aizbrauca pa straumi atpakaļ.

— Tagad viņš apmierināts sēž savā pilī un domā, ka iebaidījis Ērkšķrožu ielejas iedzīvotājus, — Jonatans sacīja, kad mēs devāmies mājup. — Viņam droši vien liekas, ka te ir tikai iebiedēti vergi un nekas vairāk.

— Šajā ziņā viņš alojas, — Matīss bilda. — Tengīls nekad nesapratīs, ka nevar pakļaut cilvēkus, kas cīnās par brīvību un tā turas kopā kā mēs.

Mēs pagājām garām nelielai mājiņai, ko apņēma ābe­les, un Matīss sacīja:

— Tur dzīvoja tas, kuru nupat nogalināja.

Uz mājiņas sliekšņa sēdēja sieviete. Es viņu pazinu, tā bija tā pati, kas kliedza, kad Tengīls bija norādījis uz viņas vīru. Patlaban viņa sēdēja ar dzirklēm rokās un grieza nost savus garos, gaišos matus.

— Ko tu dari, Antonij? — Matīss vaicāja. — Ko tu darīsi ar saviem matiem?

— Darīšu lokam stiegras, — Antonija atbildēja.

Vairs viņa nekā nesacīja. Taču es nemūžam neaiz-

mirsīšu^ kādas izskatījās viņas acis, kad viņa to sacīja.

— Ērkšķrožu ielejā piespriests daudz nāves sodu, — Jonatans sacīja. — Bet visbīstamāk ir turēt ieroci, tas ir visstingrāk aizliegts. Tengīla kareivji bieži apstaigā mājas un sētas un meklē paslēptos šaujamos lokus, zo­benus un šķēpus. Bet viņi nekad nekā nav atraduši. To­mēr nav nevienas mājas, nevienas sētas, kur nebūtu pa­slēpti vai netiktu kaldināti ieroči cīņai, kas galu galā uz­liesmos, — Jonatans teica.

Tengīls bija apsolījis baltus zirgus arī tiem, kas uz­rādīs ieroču slēpējus.

— Cik vientiesīgi! Vai tiešām viņš domā, ka Ērkšķ­rožu ielejā atradīsies kaut vai viens vienīgs nodevējs! — Matīss sacīja.

— Nē, tikai Ķiršu ielejā ir tāds, — Jonatans skumji piebilda. Es taču zināju, ka man blakām soļo Jonatans, tomēr man bija grūti, kad es redzēju viņu ar šādu bārdu, ģērbušos skrandās.

— Jusis nav redzējis to cietsirdību un apspiešanu, ko esam pieredzējuši mēs, — Matīss sacīja. — Citādi viņš nekad nebūtu rīkojies tā, kā rīkojās.

— Nez kas Sofijai ir padomā? — Jonatans ieminē­jās. — Diez vai Bianka tur nonākusi dzīva?

— Cerēsim no visas sirds, ka tā noticis, — Matīss teica. — Un Sofija jau notvērusi Jusi.

Nonākuši pie Matīsa sētas, mēs ieraudzījām, ka zālē guļ resnais Dūdiķis un spēlē kauliņus ar diviem citiem Tengīla vīriem. Viņiem laikam bija brīvdiena, jo viņi ērkšķrožu krūmos nogulēja visu pēcpusdienu, to mēs re­dzējām pa virtuves logu. Viņi spēlēja kauliņus, ēda speķi un dzēra alu, ko spaiņos bija atnesuši no tirgus laukuma. Drīz vien viņi vairs nespēja paspēlēt. Viņi ēda tikai speķi un dzēra alu. Un tad vairs ne ēda, ne dzēra, bet kā va­boles ložņāja cits apkārt citam. Beidzot viņi visi četri aizmiga.

Ķiveres un mēteļi mētājās zālē, kur viņi tos bija no­metuši. Tādā siltā dienā neviens nevar dzert alu ar tik biezu mēteli mugurā.