ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Tas nozīmē, ka tu ar prieku atdod Tengīlam vienu zirgu.

— Es nu gan nekādu prieku nejūtu, — Matīss at­cirta.

Bet tad kareivis piegāja viņam klāt ar kailu zobenu.

— Nē, tu jūti to, — viņš sacīja. — Tu jūti lielu prieku, un te tu uzliksi savas mājas zīmi! Šo dēlīti tu iedosi tam, kas atnāks no Karmanjakas pēc zirga. Jo Tengīls vēlas pierādījumu, ka tu zirgu atdod labprātīgi, vai saproti, vecais? — viņš noteica un tā pagrūda Ma­tīsu, ka tas gandrīz vai apgāzās.

Ko Matīss varēja darīt? Viņš uzrakstīja savas mājas zīmi, un kareivji aizgāja, lai meklētu Jonatanu citās vie­tās.

Tas bija mūsu pēdējais vakars pie Matīsa. Pēdējo reizi mēs sēdējām pie viņa galda, un pēdējo reizi viņš mums pasniedza zupu. Mēs visi trīs bijām noskumuši. Visvairāk es. Es raudāju. Fjālara dēļ. Un Matīsa dēļ. Viņš taču bija turpat vai kļuvis mans vectēvs, un tagad man viņš jāatstāj. Raudāju arī tāpēc,ka biju tik mazs un bailīgs un nekā nevarēju izdarīt, kad bija ieradušies ši­tādi kareivji un grūstīja manu vectēvu.

— Ja vien es zinātu paroli!

— Kādu paroli? — es vaicāju.

— Izejot vai ienākot pa lielajiem vārtiem, jāsaka pa­role, vai tu to nezināji? — Jonatans brīnījās.

— Jā, to es zināju, — es atteicu. — Un, starp citu, zinu arī šo paroli. Visa vara Tengīlam, mūsu atbrīvotā­jam; es dzirdēju, ka Jusis to sacīja.

Jonatans blenza manī. Ilgu laiku viņš tikai blenza, bet tad sāka smieties.

— Sausiņ, tu man patīc, vai tu to nezini? — viņš sa­cīja.

Es nesapratu, kapec viņš ta priecājās par paroli, jo viņš taču neies ārā pa lielajiem vārtiem. Bet arī es šajās bēdās kļuvu priecīgāks, ka biju varējis ar tādu nieku uz­jautrināt Jonatanu.

Matīss bija iegājis istabā, lai to sakārtotu, un Jona­tans traucās aiz viņa. Tur iekšā viņi klusi sarunājās. Daudz nekā es nesadzirdēju, tikai to, ko teica Jonatans:

— Ja man nelaimēsies, tu parūpēsies par manu brāli.

To teicis, viņš atgriezās pie manis.

— Tagad paklausies, Sausiņ, — viņš sacīja. — Es paņemšu somu un iešu pirmais. Tu paliksi pie Matīsa, kamēr kaut ko no manis dzirdēsi. Tas ieilgs, jo man iepriekš šis un tas jānokārto.

Ai, kā man tas nepatika! Es nekad nevarēju ciest, ja bija jāgaida Jonatans. It īpaši, ja man pa to laiku vaja­dzēja baiļoties, un šoreiz es baiļojos. Ej nu sazini, kas ar Jonatanu var notikt viņpus mūra. Un ko viņš bija nodo­mājis darīt, ka varēja arī nelaimēties?

— Tu nebaidies, Sausiņ, — Jonatans bilda."— Tagad tu esi Kārlis Lauvassirds, to iegaumē!

Tad viņš aši atvadījās no Matīsa un manis un ielīda slēptuvē. Mēs redzējām, kā viņš pazūd pazemes ejā. Viņš pamāja, pēdējā zīme bija šis rokas mājiens mums.

Un tā mēs palikām vieni, Matīss un es.

— Resnulis Dūdiķis nezina, kāds kurmis lien patla­ban zem viņa mūra, — Matīss ierunājās.

— Bet, kad viņš ierauga, kas tas ir par kurmi, kas izbāzis galvu no pazemes, — es ieteicos, — viņš no­mērķē un met šķēpu!

Es jutos gauži noskumis un ielavījos stallī pie Fjā- lara. Pēdējo reizi es pie viņa meklēju mierinājumu. Bet viņš nevarēja mani nomierināt, jo es zināju, ka pēc šā vakara es viņu nekad vairs neredzēšu.

Stallī bija patumšs. Lodziņš bija mazs un daudz gaismas nelaida iekšā, tomēr es saskatīju, cik strauji Fjālars pagrieza galvu, kad es ienācu stallī. Es piegāju pie viņa steliņģī un apskāvu viņa kaklu. Gribēju, lai viņš saprot, ka tā nav mana vaina, kas ar viņu notiks.

— Jeb vai tomēr mana vaina, — es sacīju un rau­dāju. — Būtu es palicis Ķiršu ielejā, Tengīls tevi nemū­žam nebūtu dabūjis. Piedod man, Fjālar, piedod! Bet citādi es nevarēju rīkoties.

Man liekas — viņš saprata, ka esmu noskumis. Viņš pieglauda mīksto purnu pie manas auss. Likās — viņš negribēja, ka es raudu.

Bet es raudāju. Es stāvēju pie viņa un raudāju, un raudāju, kamēr man pietrūka asaru. Tad es viņu noglau­dīju un iedevu visas auzas, kas vēl bija palikušas, jā, viņam, protams, bija jādalās ar Grimu.

Kamēr es glaudīju Fjālaru, mani pārņēma baismīgas domas.

«Būtu viņš nomiris, šis vīrs, kas nāks pēc mana Fjā- lara,» es domāju. «Kaut jel viņš nomirtu, iekams būs pa­guvis tikt pāri upei!» Tādas domas bija baigas, jā, tie­šām tās bija baigas. Turklāt tās nekā nelīdzēja.

Ak nē, viņš laikam jau atrodas uz prāmja, es domāju, uz tā prāmja, ar kuru viņi pārvadā sazagtās mantas. Jebšu viņš varbūt jau izkāpis krastā. Varbūt nule iziet cauri lielajiem vārtiem un kuru katru brīdi var ierasties te. Ak, Fjālar, kaut mēs varētu kaut kur aizbēgt, tu un es!

Tieši tai brīdī, kad es tā domāju, kāds atvēra staļļa durvis, un es iekliedzos, tik ļoti es biju izbijies. Bet tas bija tikai Matīss. Viņš laikam bija sācis bažīties, kur es tik ilgi esmu palicis. Es nopriecājos, ka stallī ir tāda krēsla. Matīsam nevajadzēja redzēt, ka es atkal esmu raudājis. Tomēr viņš to bija sapratis, jo sacīja:

— Mīļo puisīt, kaut es varētu kaut ko darīt tavā labā. Bet te nelīdz nekāds vectēvs. Raudi vien, raudi!

Tad es pa logu viņam aiz muguras ieraudzīju kādu cilvēku tuvojamies Matīsa sētai. Tengīla vīru! Viņu, kas nāks pēc Fjālara!

— Tur viņš nāk! — es kliedzu. — Matīs, viņš jau nāk!

Fjālars iebubinājās. Viņam nepatika mani izmisīgie kliedzieni.

Nākamajā mirklī staļļa durvis tika atrautas vaļā, un tur stāvēja viņš melnu ķiveri galvā un melnu mēteli mu­gurā.

— Nē! — es kliedzu. — Nē, nē!

Bet viņš jau bija pie manis un mani apskāva.

Tas bija Jonatans! Viņš bija ieradies!

— Vai tu nepazīsti savu brāli? — viņš jautāja, kad es viņam pretojos. Viņš mani pievilka pie loga, lai es viņu varētu tā īsteni redzēt. Tomēr es lāgā neticēju, ka tas ir Jonatans. Kā lai viņu pazīst? Viņš bija tik neglīts. Neglītāks pat par mani, nevis «neparasti skaists jaunek­lis». Mati sapinkājušies un nemaz nemirdzēja kā zelts, un aiz lūpām aizbāzts nez kāds zelēklis. Nezināju, ka ar tādu nieku cilvēks var kļūt tik neglīts. Viņš neizskatījās visai gudrs. Es būtu varējis smieties, ja bijis laika. Bet Jonatanam nebija itin nemaz laika.

— Prom, prom, — viņš sacīja, — man tūdaļ jātiek projām! Tie tur no Karmanjakas var ierasties jebkurā mirklī.

Viņš pastiepa roku pret Matīsu.

— Dod šurp dēlīti! — viņš teica. — Tu taču ar prieku atdod Tengīlam abus zirgus?

— Jā, kā gan citādi, — Matīss atteica un iespieda Jonatanam rokā dēlīti.

Jonatans to iebāza kabatā.

— To es parādīšu pie vārtiem, — viņš sacīja. — Tad virsuzraugs redzēs, ka es nemeloju.

Viss norisinājās aplam ātri. Zirgus mēs apseglojām neparasti žigli. Pa to laiku Jonatans pastāstīja, kā viņš ienācis pa lielajiem vārtiem. Matīss to gribēja dzirdēt".

— Tas notika pavisam vienkārši, — Jonatans sa­cīja. — Es pateicu paroli tieši tā, kā man mācīja Sau­siņš, — Visu varu Tengīlam, mūsu atbrīvotājam. Tad virsuzraugs noprasīja: «No kurienes tu nāc, kurp tu ej, un kādas tev ir darīšanas?» — «No Karmanjakas uz Matīsa sētu, lai paņemtu Tengīlam divus zirgus,» es sacīju. «Ej,» viņš teica. «Paldies,» es bildu. Un tagad es esmu te. Bet man jātiek pa vārtiem ārā, iekams iero­das cits Tengīla vīrs, jo tad iznāks jandāliņš.

Zirgus mēs izvedām no staļļa ašāk, nekā to spēju pateikt, un Jonatans uzlēca Grimam mugurā, Fjālaru viņš turēja aiz pavadas sev blakām.