ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Drīz Ērkšķrožu ieleja mums palika tālu aiz mugu­ras, mēs bijām dziļi mežā. Tur kādā izcirtumā, augstu koku apņemta, atradās maza, pelēka būdiņa. Tumšā meža vidū — kas gan varēja tur dzīvot tik vientuļi! Kāds taču tur dzīvoja. No skursteņa cēlās augšup dūmi, un ārpusē pie būdiņas ganījās pāris kazu.

— Te dzīvo Elfrīda, — Jonatans sacīja. — Ja mēs viņu palūgsim, viņa iedos mums mazliet kazu piena.

Mēs dabūjām pienu, cik tik vēlējāmies, tas bija labi, jo mēs bijām jājuši lielu gabalu un nekā nebijām ēduši. Mēs sēdējām uz Elfrīdas mājiņas akmens pakāpieniem, sēdējām un dzērām kazu pienu un ēdām maizi, kas mums bija līdzi ceļasomās, kazu sieru, ko Elfrīda mums iedeva, un katrs savu zemeņu riekšu, kuras es biju sala­sījis mežā. Tas viss garšoja labi, un mēs jutāmies pa­ēduši.

Elfrīda bija maza, tukla, labsirdīga vecīte; viņa te dzī­voja viena ar savām kazām, vēl viņas sabiedrībā bija pe­lēks kaķis.

— Cik labi, ka es nedzīvoju mūros, — viņa sacīja.

Ērkšķrožu ielejā viņa pazina daudzus cilvēkus un

gribēja zināt, vai viņi vēl ir dzīvi. Jonatanam vajadzēja stāstīt. Tas bija sāpīgi. Jo jāstāsta bija vairāk par to, par ko dzirdot vecs cilvēks varēja tikai sērot.

— Kāpēc Ērkšķrožu ielejā vajadzēja iestāties tādam postam! — Elfrīda iesaucās. — Nolādēts lai ir Tengīls! Un arīdzan Katla! Viss būtu noritējis labi, nebijusi vi­ņam Katla!

Viņa aizsedza acis ar priekšautu, man liekas — viņa raudāja.

Es nespēju viņā skatīties, tādēļ aizgāju meklēt zeme­nes. Bet Jonatans palika sēžam un ilgi runājās ar Elfrīdu.

Lasīdams zemenes, es prātoju. Kas tā Katla ir, un kur tā atrodas? Kad es dabūšu to zināt?

Pamazām mēs tuvojāmies upei. Bija īsta pusdienas versme. Saule augšā pie debesīm mirdzēja kā ugunīga bumba; arī ūdenī, likās, viz tūkstošiem mazu saulīšu. Mēs stāvējām augstā krasta malā un dziļi lejā redzējām upi. Tas tikai bija skats! Mūžsenā straume tā traucās pret Karmas ūdenskritumu, ka šļakstēja vien, varenās upes ūdeņi traucās turp, un mēs tālē varējām dzirdēt ūdens­krituma grandus.

Mēs gribējām nokāpt lejā pie ūdens un atvēsināties. Grims un Fjālars varēja brīvi paklaiņāt mežā un pa­meklēt kādu tērci, kur padzerties. Bet mēs gribējām

iemesties upē. Mēs brāzāmies lejup pa augsto krauju un skriedami rāvām drēbes nost. Lejā krastmalā auga Vītoli. Viens vītols bija izpletis zarus tālu pāri straumei, un tie slīga ūdenī. Mēs līdām pa stumbru tālāk, un Jonatans man parādīja, kā, turoties pie zara, jāienirst ūdens šļa­katās.

— Tikai nepalaid zaru vaļā, — viņš brīdināja, — jo tad tu nonāksi Karmas ūdenskritumā, pirms būsi pagu­vis ko apjēgt.

Es turējos tik stingri, ka pirkstu kauliņi metās balti. Es šūpojos uz zara un ļāvu, lai ūdens skalojas man pāri. Nekad vēl peldēšanās nebija bijusi tik jauka un reizē tik bīstama. Viss mans ķermenis juta Karmas ūdenskrituma pievilkšanas spēku.

Tad eš atkal pieķēros pie stumbra, Jonatans man pa­līdzēja, un mēs sēdējām vītola vainagā gluži kā zaļā mājā, kas šūpojas virs ūdens. Straume it kā vilināja lejā, spiezdama ticēt, ka tas nemaz nav bīstami. Man pietika tikai apslapināt kājas lielo pirkstu, lai es sajustu strau­mes velkoņu, kas tiecās mani aizraut līdzi.

Tā sēdēdams, es pametu skatienu augšup 1 uz krastu un izbijos. Tur augšā parādījās jātnieki — Tengīla ka­reivji ar gariem šķēpiem. Viņi aulekšoja, bet ūdens šal­kas bija apslāpējušas zirgu pakavu dipoņu.

Jonatans arī bija viņus ieraudzījis, taču es nejutu, ka viņš būtu izbijies. Mēs sēdējām klusi un gaidījām, kamēr viņi pajās garām. Bet viņi nejāja garām. Viņi ap­stājās un nokāpa no zirgiem; viņi laikam bija nodomā­juši atpūsties.

Es vaicāju Jonatanam:

— Nez vai viņi nedzenas tev pakaļ, kā tu domā?

— Ak nē, — Jonatans atbildēja. — Viņi nāk no Kar­manjakas un dosies uz Ērkšķrožu ieleju. Tur pie Karmas ūdenskrituma ir piekārtais tilts. Tengīls savus vīrus pa­rasti sūta pāri pa šo tiltu.

— Bet viņi varēja taču te neapstāties, — es sacīju.

Jonatans tam piekrita.

— Es nudien negribu, ka viņi mani ierauga, — viņš teica, - un viņu pauros iešaujas domas par Lauvassirdi.

Augšā kraujā es saskaitīju kādus sešus karavīrus. Viņi par nez ko ķildojās un rādīja uz ūdeni, lai gan ne­varēja sadzirdēt, ko viņi saka. Pēkšņi viens no viņiem skubināja zirgu lejup pa krauju uz upi. Viņš jāja gan­drīz vai tieši mums pretī, un es priecājos, ka mēs sēdē­jām tik labi paslēpti kokā.

Citi viņu pavadīja ar kliedzieniem:

— Nedari tā, Pērk! Tu noslīksi gan pats, gan no­slīcināsi zirgu!

Bet tas, kuru viņi sauca par Pērku, tikai smējās un sauca:

— Es jums to pierādīšu! Ja es dzīvs nokļūšu līdz tai klintij un atkal atpakaļ, es pacienāšu jūs visus ar alu, to es zvēru!

Tad mēs sapratām, ko viņš nodomājis darīt.

Gabaliņu tālāk straumē pacēlās klints. Ap to šļāca viļņi, un no ūdens ārā vīdēja tikai neliels izcilnis. Bet, kad viņi jāja garām, Perks šo izcilni bija pamanījis un tagad gribēja izcelties.

— Muļķis tāds, — Jonatans sacīja, — vai tiešām viņš tic, ka zirgs tik tālu varēs peldēt pret straumi!

Perks bija jau nometis ķiveri, mēteli un zābakus un nu sēdēja zirga mugurā vienā kreklā un biksēs un spieda zirgu doties lejā upē; zirgs, uz kura viņš jāja, bija skaista, melna, neliela ķēvīte. Perks kliedza un skubināja, bet ķēvīte negribēja klausīt. Viņa baiļojās. Pērkam nebija pātagas, un viņš sita ķēvītei pa galvu ar dūrēm; es dzir­dēju, kā Jonatans šņukstēja, gluži tāpat kā toreiz tirgū.

Beidzot Perks tomēr panāca savu. Ķēvīte izbijusies sprauslāja, taču beidzot metās upē, darīdama to, ko šis neprātis vēlējās. Bija baisi skatīties un redzēt, kā ķēvīte cīnās, kad viņu sagrābj straume.

— Viņa nāks tieši uz mūsu pusi, — Jonatans sacīja. — Perks var darīt, ko grib, — līdz klintij viņš ķēvīti ne­aizdzīs.

Bet ķēvīte mēģināja, viņa patiesi pūlējās! Ai, kā viņa cīnījās, nabaga ķēvīte, un kādas nāves baismas viņu pār­ņēma, kad viņa juta, ka straume ir par viņu spēcīgāka.

Arī Perks beidzot bija sapratis, ka tagad runa ir par viņa dzīvību. Viņš gribēja zirgu pagriezt pret krastu, bet drīz vien noprata, ka nespēj to. Nē, jo straume vēlējās ko citu! Straume gribēja viņu aizraut līdz Karmas ūdenskri­tumam, un to viņš būtu pelnījis. Bet ķēvītes man bija žēl. Viņa bija kļuvusi gluži nevarīga. Straume viņus rāva tieši uz mūsu pusi, kā to bija teicis Jonatans. Drīz viņi aizpeldēs mums garām un pagaisīs. Perka acīs es varēju saskatīt izbailes, viņš zināja, uz kurieni viņu rauj.

Es pagriezu galvu, lai redzētu, kur ir Jonatans, un, viņu ieraudzījis, iekliedzos. Viņš karājās un ķepurojās virs ūdens, mēģinādams, cik tālu vien iespējams, pastiept roku. Viņa kājas kustējās augšup un lejup, un, kad Perks bija nonācis zem viņa, viņš saķēra to aiz matiem un pacēla tā, lai tas varētu pieķerties pie kāda zara.

Tad Jonatans sauca ķēvīti:

— Nāc, mīļā ķēvīt, nāc šurp!

Ķēvīte jau bija aizrauta garām, tomēr ar visu spēku mēģināja piepeldēt pie Jonatana. Tagad viņas mugurā vairs nesēdēja šis pikucis Perks, tomēr viņa jau bija sā­kusi grimt; Jonatanam laimējās nez kā satvert zirga pa­vadu, un viņš raustīja to un vilka. Tā bija cīņa uz dzī­vību un nāvi, jo upe negribēja padoties, tā gribēja ieraut iekšā gan ķēvīti, gan Jonatanu.