ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

K]uva aizvien gaišāks. Tur tālē Karmanjakas virsot­nes dega kā Katlas uguns. Un uz Karmanjaku mums ta­gad bija jādodas. Es jutu bailes, ai, cik es biju izbijies! Kas to lai zina, kur uzglūn Katla! Kur viņa atrodas, kur viņa dzīvo, vai viņa dzīvo Katlas alā, un kā gan tur var būt Orvars? To es vaicāju Jonatanam, un viņš pastāstīja, kā tas ir.

Katla nedzīvoja Katlas alā. Tur viņa vairs nebija at­griezusies pēc sava mūžīgā miega, nē, Tengīls viņu tu­rēja saistītu kādā alā Karmas ūdenskrituma tuvumā. Tajā alā viņš turēja viņu saistītu zelta važās, Jonatans sacīja, un tur viņai bija jāpaliek, vienīgi tad ne, kad Ten­gīls ņēma viņu līdzi, lai iebaidītu tos cilvēkus, kurus gri­bēja iebaidīt.

— Vienreiz es viņu redzēju Ērkšķrožu ielejā, — Jo­natans teica.

— Un tad tu kliedzi, — es sacīju.

— Jā, tad es kliedzu, — viņš atbildēja.

Es jutu, ka mani pārņem aizvien lielākas šausmas.

— Es tik Joti bīstos, Jonatan. Katla mūs nogalinās.

Viņš atkal mēģināja mani nomierināt.

— Viņa taču ir piesieta. Viņa nevar tikt tālāk par savām važām. Ne tālāk par to klinti, uz kuras tu viņu redzēji. Tur viņa stāv gandrīz vienmēr un blenž Karmas ūdenskritumā.

— Kādēļ viņa to dara? — es vaicāju.

— Es nezinu. Viņa varbūt meklē Karmu, — Jona­tans atbildēja.

— Kas Karma ir? — es vaicāju.

— Blēņas, to tikai Elfrīda melš, — Jonatans sacīja. — Neviens nekad Karmu nav redzējis. Tāda nav. Bet Elfrīda saka — viņš dzīvojis reiz mūžsenos laikos. Kar-

raas ūdenskritumā, un Katla toreiz viņu nīduši un neva­rot to aizmirst. Tādēļ viņa tur stāv un blenž.

— Kas viņš tāds bija un kā varēja dzīvot šādā pek­les ūdenskritumā? — es vaicāju.

— Arī viņš bija briesmonis, — Jonatans sacīja. — Pūķis, tikpat garš, cik plata ir upe, Elfrīda saka. Bet tā ir tikai tāda sena pasaka.

— Varbūt viņš nemaz nav pasaka, tāpat kā Katla, — es sacīju.

Uz to Jonatans vairs nekā neatbildēja, bet sacīja:

— Vai zini, ko Elfrīda vēl stāstīja? Kamēr tu biji mežā un lasīji zemenes. Viņa sacīja, ka viņas bērnībā biedējuši bērnus ar Karmu un Katlu. Pasaku par pūķi Karmas ūdenskritumā un pūķeni Katlas alā viņa bēr­nībā dzirdējusi daudz reižu, un tā viņai ļoti patikusi, jo bijusi tik šausmīga. Tā esot mūžsena pasaka, ar kuru bērnus biedējot visos laikos, Elfrīda saka.

— Vai Katla nevarēja palikt alā vienmēr — kā šajā pasakā! — es izsaucos.

— Jā, tieši to pašu sacīja Elfrīda, — Jonatans pie­bilda.

Mani pārņēma drebuļi, man likās — Karmanjaka ir briesmoņu pārpilna zeme, un es uz turieni negribēju iet. Tomēr tagad uz turieni bija jāiet.

Vispirms mēs stiprinājāmies no ēdiena saiņa. Lai gan taupījām arī Orvaram.

— Katlas alā valda tikai bads, — Jonatans sacīja.

Grims un Fjālars dzēra klinšu ieplakās sakrājušos

ūdeni. Zālājs te augšā kalnos bija trūcīgs. Taču pie tilta bija nedaudz zāles, un man liekas — tie bija mazliet ieēduši, kad mēs devāmies ceļā.

Tad mēs jājām pāri tiltam. Uz Karmanjaku. Tengīla zemi un briesmoņu zemi. Es aiz bailēm trīcēju. Tas pū­ķis, taisnību sakot, es gan neticēju, ka tas ir, bet pado­mājiet — ja tas pēkšņi izšaujas no dzelmes un norauj mūs no tilta, noslīcinot Karmas ūdenskritumā. Un šī Katla, no tās es visvairāk baiļojos. Varbūt viņa mūs

gaida tur Tengīla piekrastē ar saviem baismīgiem zo­biem un nāvējošo uguni, ak, cik ļoti es baiļojos!

Bet mēs tikām pāri tiltam, un nekādu pūķi es nere­dzēju. Katla nestāvēja uz klints, un es teicu Jonatanam:

— Nē, viņas tur nav!

Un tomēr viņa tur bija! Nevis uz klints, bet viņas šausmīgā galva vīdēja aiz liela klints izciļņa pie takas, kas vijās uz Tengīla pili. Tur mēs viņu ieraudzījām. Un viņa ieraudzīja mūs. Tad viņa izgrūda tādu kliedzienu, kas varētu sagraut kalnus. No viņas nāsīm šāvās uguns un dūmu vērpetes, aiz niknuma viņa šņāca un raustīja, un raustīja, un raustīja važas, un atkal kliedza.

Grims un Fjālars aiz bailēm bija galīgi zaudējuši jēgu, un mēs tikko varējām tos noturēt. Un manas bai­les nebija mazākas. Es činkstēju un lūdzos Jonatanu griezties atpakaļ uz Nangijālu. Bet viņš sacīja:

— Mēs nedrīkstam nodot Orvaru! Nebaidies! Katla mūs nevar aizsniegt, lai kā raustītu važas.

Tomēr mums jāpasteidzas, viņš sacīja, jo Katlas klie­dzieni ir signāls, ko būs sadzirdējuši Tengīla pilī, un, ja mēs nepagūsim aizbēgt un paslēpties kalnos, drīz vien mūs ielenks Tengīla kareivju bars.

Un mēs jājām. Jāļām pa bīstamām, šaurām, stāvām kalnu taciņām, tā ka pakavi dzirksteles vien šķēla, jā­jām šurpu turpu starp klintīm, lai sajauktu pēdas visiem vajātājiem. Ik brīdi es gaidīju, ka aiz mums atska­nēs Tengīla kareivju saucieni un pār mums sāks gāzties šķēpi, bultas un zobeni. Bet nevienu nemanīja. Vajāt kādu Karmanjakas klintīs un kalnos bija grūti. Vajātais viegli varēja tur paslēpties.

Kad mēs jau ilgi bijām jājuši, es vaicāju Jonatanam:

— Uz kurieni mēs jājam?

— Uz Katlas alu, — viņš atteica. — Tagad mēs esam gandrīz klāt. Katlas ala ir tava deguna priekšā.

Jā, tā tas bija. Mūsu priekšā bija pazems, plakans kalns ar stāvām krantīm. Tikai tai pusē, kurā atradāmies mēs, nebija tik stāvs. Ja gribējām, te mēs viegli varējām

tikt augšā. Un to mēs gribējām, jo mums bija jānokļūst viņā pusē kalnam, teica Jonatans.

— Ieeja atrodas upes pusē, — viņš teica. — Un man jāredz, kas tur notiek.

— Jonatan, vai tu patiesi tici, ka mēs reiz varēsim ietikt Katlas alā? — es vaicāju.

Viņš pastāstīja man par varenajiem vara vārtiem, kas noslēdz ieeju, un par Tengīla kareivjiem, kas tur stāv dienu un nakti. Ak tu pasaulīt, kā gan mēs tur iekļūsim!

Uz to viņš man neatbildēja. Tikai teica, ka tagad mums jānoslēpj zirgi, jo tie pa kalniem nespēj rāpties.

Mēs noslēpām zirgus klints plaisā tieši zem Katlas alas un atstājām tur ari saiņus un visu pārējo. Jonatans paplikšķināja Grimu un teica:

— Pagaidiet te, mēs tikai dosimies izlūkgājienā.

Man šis izlūkgājiens nepatika. Es negribēju šķirties

no Fjālara. Bet līdzēt tur nekā nevarēja.

Pagāja krietns laika sprīdis, kamēr mēs nokļuvām uz plakanā kalna, un, kad beidzot mēs tur atradāmies, es sa­jutu nogurumu. Jonatans sacīja, ka mēs varot mazliet at­pūsties, un es tūlīt nometos garšļaukus zemē. To pašu da­rīja arī Jonatans, un tur nu mēs gulējām augšā Katlas kalnā, un pāri mums pletās plašās debesis, un zem mums atradās Katlas ala. Jā, savādi bija iedomāties, ka tepat zem mums kalnos atrodas šausmīgā ala ar visām ejām un iedobēm, kur iespundēti un nomiruši tik daudzi cilvēki. Bet te ārā saulē laidelējās tauriņi, pār mums pletās zilais debesu klajš ar maziem, baltiem mākonīšiem, un ap mums ziedēja puķes un zaļoja zāle. Nudien tas bija dīvaini — uz Katlas alas jumta auga puķes un zāle! Man ienāca prātā — ja Katlas alā tik daudzi jau bija miruši, var­būt miris arī Orvars. Un es vaicāju Jonatanam, kā viņš domā. Bet viņš neatbildēja. Viņš tikai gulēja un raudzī­jās debesīs; viņš nez ko domāja, es to nomanīju. Bei­dzot viņš teica:

— Ja tas ir tiesa, ka Katla savu mūžseno miegu nogu­lējusi Katlas alā, tad kā viņa varēja iznākt ārā, kad pa­modās? Vara vārti tur bija jau toreiz. Tengīls visos lai­kos izmantojis Katlas alu par cietumu.