ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Kamēr Katla tur gulēja aizmigusi? — es vaicāju.

— Jā, kamēr Katla tur iekšā gulēja, — Jonatans sa­cīja. — Un neviens pats to nezināja.

Es nodrebēju. Neko ļaunāku es nevarēju iedomāties. Iedomājieties, sēdēt iespundētam Katlas alā un piepeši ieraudzīt rāpjamies pūķi!

Bet Jonatanam galvā bija citas domas.

— Viņai vajadzēja iznākt pa kādu citu eju, — viņš- sacīja. — Un man šis ceļš jāatrod, kaut vai būtu jāmeklē veselu gadu.

Ilgi mēs nevarējām gulēt, Jonatanam nebija miera. Mēs tuvojāmies Katlas alai. Mums bija jānoiet tikai ne­liels gabals pāri kalnam. Mēs jau redzējām zem mums upi tālu un viņpus tās Nangijālu. Ak, cik ļoti es ilgojos tur nokļūt!

— Paraugies, Jonatan, — es teicu, — es redzu vī- "tolu tur, kur mēs peldējāmies! Tur, viņpus upes!

Bija gluži tā, it kā mēs būtu saņēmuši sveicienu pāri ūdenim — mazu, zaļu sveicienu no gaišākā krasta.

Bet Jonatans ar zīmēm rādīja, lai es klusēju. Viņš- laikam baiļojās — kāds mūs varēja sadzirdēt. Mēs jau bijām pavisam tuvu, te Katlas kalns ar stāvu krauju iz­beidzās, un kalna sienā zem mums atradās vara vārti, tā sacīja Jonatans, lai gan no šejienes mēs tos nevarējām saskatīt.

Taču sardzes kareivjus mēs varējām redzēt. Trīs Ten- gīla vīrus, un, tikai ieraugot viņu ķiveres, man sirds iepukstējās straujāk.

Mēs uz vēdera bijām aizrāpušies līdz kraujai, lai va­rētu paraudzīties uz kareivjiem. Un, ja viņi būtu pablen- zuši augšup, tā tūlīt būtu mūs ieraudzījuši. Bet sliktākus sardzes kareivjus nemaz nevar iedomāties. Viņi neska­tījās ne uz vienu, ne otru pusi. Viņi tikai sēdēja un meta kauliņus, nelikdamies ne par kaut ko citu ne zinis. Ja pa vara vārtiem neviens ienaidnieks nevarēja iekļūt, kādēļ tad viņiem te jāstāv sardzē?

Te uzreiz mēs pamanījām, ka vārti atveras un kāds iznāk no alas — vēl viens Tengīla vīrs! Viņš nesa tukšu ēdiena trauku un nosvieda to zemē. Vārti aiz viņa aizvē­rās, un mēs dzirdējām, kā viņš tos aizslēdz.

— Jā, to sivēnu es pabaroju pēdējo reizi, — viņš teica.

Citi par šiem vārdiem smējās, un viens no viņiem sacīja:

— Nu viņš dabūja zināt, kas šī ir par neparastu dienu — viņa mūža pēdējā diena! Tu taču pateici viņam, ka Katla viņu sagaida šovakar, kad iestāsies tumsa?

— Jā, un vai zināt, ko viņš atbildēja? «Ak tad bei­dzot,» viņš sacīja. Tad viņš lūdza, lai aiznesot uz Ērkšķ- rožu ieleju viņa sveicienu, pag, kā tas skanēja? Orvars var nomirt, bet brīvība nemūžam!

— Lika pagaidīt, — otrs atteica, — to viņš šovakar varēs pateikt Katlai un tad dzirdēs, ko viņa atbildēs.

Es paraudzījos uz Jonatanu. Viņš bija nobālējis.

— Nāc! -— viņš sacīja. — Mums jātiek no šejienes prom.

Mēs rāpāmies no kraujas projām tik klusi un tik žigli, cik vien spējām, un, kad zinājām, ka mūs vairs nevar sa­dzirdēt, mēs skrējām. Visu atceļu mēs skrējām, kamēr bijām nokļuvuši atkal pie Grima un Fjālara.

Mēs apsēdāmies plaisā pie zirgiem, jo nezinājām, ko iesākt. Jonatans bija noskumis, un es nezināju, kā lai viņu mierina, arī es biju noskumis. Es sapratu, cik ļoti viņš sēro par Orvaru, Viņš bija iedomājies, ka varēs viņam palīdzēt, bet nu vairs to nedomāja,

— Orvar, mans draugs, kuru es nekad neesmu sa­stapis, — viņš teica. — Šovakar tev jāmirst, un kas no­tiks ar Nangijālas zaļajām ielejām?

Mēs iekodām maizi, dalīdami to ar Grimu un Fjālaru. Es vēlējos arī pāris malciņu kazu piena, ko mēs bijām pataupījuši.

— Pagaidām vēl ne, Sausiņ, — Jonatans teica. — Vakarā, kad būs iestājusies tumsa, es tev iedošu kādu lāsīti. Bet ne agrāk.

Viņš ilgi sēdēja kluss un nevarīgs, bet tad teica:

— Tagad ir gluži tāpat, it kā mums būtu jāmeklē adata siena gubenī, tā tas ir. Un tomēr mums jāmēģina,

— Jāmēģina, bet kas tad? — es vaicāju.

— Jānoskaidro, pa kurieni iznākusi Katla, — viņš atbildēja.

Lai gan viņš pats tam neticēja, to varēja saprast.

— Ja mums būtu atlicis vēl kāds gads! Tad varbūt! Bet mums atlikusi tikai viena diena, — viņš piebilda.

Tiklīdz viņš bija to pateicis, tā kaut kas notika. Šau­rajā plaisā, kurā mēs sēdējām, ļoti tālu gar kalna sienu auga daži kupli krūmi, un no šiem krūmiem piepeši iz­skrēja pagalam izbijusies lapsa. Viņa aizlaidās mums garām un pagaisa, iekams mēs viņu īsti bijām paguvuši ieraudzīt.

— Ak tu pasaulīt, no kurienes radusies šī lapsa! — Jonatans iesaucās. — Tas man jānoskaidro.

Viņš pazuda krūmos. Es sēdēju un gaidīju. Bet viņš palika tur tik ilgi un bija tik kluss, ka es beidzot kļuvu nemierīgs.

— Kur tu esi, Jonatan? — es kliedzu.

Atbildi es saņēmu. Viņš bija gluži satrūcināts.

— Vai zini, no kurienes iznākusi lapsa? No kalna! Vai saproti, Sausiņ, no Katlas kalna. Tur ir liela alai

Varbūt tas viss jau nolemts pasaku mūžsenajā pa­saulē. Varbūt jau toreiz Jonatanam tika nolemts izglābt Orvaru. Un varbūt ir dažas noslēpumainas pasaku būt­nes, kas vada mūsu gaitas, mums pašiem to nezinot. Kā gan citādi Jonatans būtu atradis ceļu uz Katlas alu tieši tur, kur mēs bijām atstājuši savus zirgus? Tas bija tik­pat dīvaini kā toreiz, kad no visām citām mājām Erkšķ- rožu ielejā es nonācu tieši Matīsa sētā, nevis kādā citā.

Pa šo izeju Katla bija izgājusi no Katlas alas; Jona­tans to bija atradis, nekā cita mēs nevarējām izdomāt.

Caurums atradās tieši kalna sienā. Ne visai liels. Tomēr tik liels, lai pa to būtu varējusi izspraukties izbadējusies pūķene, Jonatans sacīja, kad tā atmodās pēc tūkstoš ga­diem un atrada parasto izeju aizslēgtu ar vara vārtiem. .

Bet mums šis caurums bija pietiekami liels! Es blenzu šajā tumšajā caurumā. Nez cik daudz guļošu pūķu ir tajā? Kuri atmodīsies, ja mēs ielīdīsim iekšā un nemanot uz­kāpsim tiem virsū? Tieši par to es domāju.

Tad es sajutu Jonatana rokas ap saviem pleciem.

— Sausiņ, — viņš ierunājās, — es nezinu, kas tur tumsā mani sagaida, tomēr tur man tagad jāiet.

— Man arī tur jāiet, — es teicu, lai gan balss maz- i liet drebēja.

Jonatans ar rādītājpirkstu noglaudīja manu vaigu,, kā to dažreiz darīja.

— Vai tu esi pārliecināts, ka gribi labāk doties man līdzi, nevis gaidīt te pie zirgiem?

— Vai gan es neesmu teicis — lai arī kurp tu iesi,, es visur tev sekošu, — es atbildēju.

— Jā, tā tu esi teicis, — Jonatans atbildēja un likās ; patiesi priecīgs.

— Es gribu būt kopā ar tevi, — es sacīju, — kaut arī tas būtu pašā bezdibenī.

Šāds bezdibenis bija Katlas ala. Līst šādam melnam caurumam cauri bija tas pats, kas ielīst ļaunā, melnā sapnī, no kura nevar atmosties, tas pats, kas no saules gaismas ieiet mūžīgā naktī.

Visa Katlas ala bija viens vienīgs vecs, pamests pūķu miteklis, pievildzis ar pirmatnējo ļaunumu, es domāju. Te laikam gan izšķīlušies tūkstošiem pūķu olu un no še­jienes izlīduši nežēlīgi pūķi, nomaitādami visu, kas tiem gadījies ceļā.

Tieši šāds vecs pūķu miteklis, pēc Tengīla domām, labi noderēja cietumam. Es nodrebēju, iedomādamies, ko viņš tur darījis ar cilvēkiem. Pēc manām domām, gaiss no vecā sasutējušā ļaunuma tur bija smags. Un šai bai­gajā klusumā ap mums es sadzirdēju dīvainus čukstus,

Šie čuksti skanēja no alas dzīlēm, un man šķita, ka tur vaid visi Tengīla valdīšanas laikā mirušie cilvēki. Es gribēju pavaicāt Jonatanam, vai arī viņš dzird čukstus, bet tad es šo domu atmetu. Tās Msas laikam gan bija tikai, manas iedomas.