ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Tagad es varu pakustināt tikai rokas, — viņš sa­cīja. — Bet drīz es nevarēšu arī to.

— Bet vai tev neliekas, ka tas pāries? — es teicu rau­dādams.

— Nē, Sausiņ, tas nemūžam nepāries, — Jonatans sacīja. — Vienīgi ja es varētu nokļūt Nangilīmā.

Vienīgi ja viņš varētu nokļūt Nangilīmā. Ak, tagad es sapratu! Viņš bija nodomājis mani atkal pamest vienu, tagad es to zināju! Reiz viņš jau bija pazudis bez manis Nangijālā…

— Bet šoreiz ne! — es saucu. — Ne bez manis! Tu nedrīksti pazust Nangilīmā bez manis!

— Vai tad tu gribi nākt man līdzi? — viņš jautāja.

— Jā, ko gan tu domā! — es atteicu. — Vai tad es neesmu teicis, ka iešu tev visur līdzi?

— Jā, to tu esi teicis, un tas ir mans mierinājums, — Jonatans sacīja. — Bet tur ir grūti nokļūt!

Brītiņu viņš klusēja un tad teica:

— Vai atceries to reizi, kad mēs lēcām? To bries­mīgo reizi, kad dega māja un mēs lēcām ārā. Es toreiz nonācu Nangijālā, vai atceries?

— Un kā vēl atceros, — es atteicu un ieraudājos rūgtāk. — Kā gan tu vari kaut ko tādu vaicāt? Vai tu domā, ka to es esmu kaut uz mirkli aizmirsis?

— Jā, to es zinu, — Jonatans atbildēja un atkal no­glaudīja manu vaigu. Tad viņš teica: ,

— Es domāju, ka mēs varbūt varētu lēkt vēlreiz. Le­jup tur no tās kraujas. Lejup uz pļavu.

— Jā, un tad mēs nomirtu, — es sacīju. — Bet vai mēs tad nonāksim Nangilīmā?

— Jā, droši vien, — Jonatans atteica. — Tiklīdz mēs palēksimies, mēs ieraudzīsim Nangilīmas gaismu. Mēs ieraudzīsim rītausmu pār Nangilīmas ielejām, jo tagad tur» jau ir rīts.

— Haha, mēs ielēksim tieši Nangilīmā, — es teicu un smējos pirmo reizi pēc tik ilga laka.

— Jā, to mēs varam, — Jonatans sacīja. — Tiklīdz mēs palēksimies, mēs tieši savā priekšā ieraudzīsim ta­ciņu uz Ābeļu ieleju. Grims un Fjālars tur stāvēs, mūs gaidīdami. Mums tikai jāuzkāpj viņiem mugurā un jā­dodas ceļā.

— Un tu vairs nebūsi paralizēts? — es vaicāju.

— Nē, es būšu brīvs no visa ļaunā un neizsakāmi priecīgs. Un tu ari, Sausiņ, arī tu tad būsi priecīgs. Ta­ciņa uz Ābeļu ieleju vijas cauri mežam, kā tu domā, kā mēs jutīsimies, kad jāsim tur rīta saulē, tu un es?

— Labi, — es atteicu un atkal smējos.

— Un mums nebūs jāsteidzas, — Jonatans sacīja. — Ja gribēsim, mēs varēsim izpeldēties kādā mazā eze­riņā. Mēs tomēr pagūsim nonākt Ābeļu ielejā, iekams Matīss būs izvārījis zupu.

— Un kā viņš priecāsies par mūsu ierašanos! — es teicu. Bet tad man uzreiz likās, it kā es būtu dabūjis trie­cienu ar nūju. Grims un Fjālars, kā gan Jonatans va­rēja cerēt, ka tie dosies mums līdzi uz Nangilīmu?

— Kā gan tu vari sacīt, ka viņi tur jau stāv un gaida mūs? Viņi taču guļ aizmiguši.

— Viņi neguļ, Sausiņ! Viņi ir miruši. No Katlas liesmām. Bet tas, ko tu redzi, ir tikai viņu ārējais ap­valks. Tici man, Grims un Fjālars jau stāv Nangilīmā pie taciņas un gaida mūs.

— Nu tad pasteigsimies, — es teicu, — lai viņiem nebūtu tik ilgi jāgaida.

Jonatans paraudzījās uz mani un pasmaidīja.

— Es itin nemaz nevaru pasteigties, — viņš sacīja.

— Es nevaru izkustēties pat no vietas, vai tu esi to aiz­mirsis?

Tad es sapratu, kas man jādara.

— Jonatan, es tevi uzcelšu mugurā, — es teicu.

— Tā tu reiz darīji manā labā. Un tagad es to darīšu tavā labā. Tas būs tikai taisnīgi.

— Jā, tas būs tikai taisnīgi, — Jonatans sacīja.

— Bet vai tu domā, ka tev būs drosme to darīt, Sausiņ Lauvassirds?

Es piegāju pie krants un lūkojos lejup. Bija jau pā­rāk tumšs. Es tikko saredzēju pļavu. Bet dziļi lejā gan tā atradās. Ja mēs tajā nolēktu, droši vien nonāktu Nan­gilīmā. Mēs abi. Nevienam vairs nebūtu jāpaliek te un jābēdājas, jāraud un jābaidās.

Bet tie nebūsim mēs, kas lēksim, tas būšu es. Nonākt Nangilīmā esot grūti, tā bija sacījis Jonatans, un tagad es sapratu, kāpēc. Vai man pietiks drosmes, vai man pie­tiks drosmes?

«Jā, ja tev tagad nepietiks drosmes, tad tu esi nie­cīgs puteklis un paliksi tāds vienmēr,» es domāju. Es aizgāju atpakaļ pie Jonatana.

— Jā, man pietiks drosmes, — es sacīju.

— Mazais, drosmīgais Sausiņš, — viņš bilda. — Tad darīsim to tūlīt!

— Vispirms es gribu brītiņu pie tevis pasēdēt, — es sacīju.

— Tikai ne ilgi, — Jonatans atteica.

— Nē, tik ilgi, kamēr viss satumsīs, — es sacīju.

— Tā, lai es nekā neredzētu.

Es sēdēju viņam blakām, turēju viņa roku un jutu, ka viņš ir spēcīgs, caurcaurēm labs un nekas nav īsteni bīstams, ja vien viņš ir klāt.

Nangijālā pār kalniem, upi un zemi slīga nakts un tumsa. Es stāvēju pie kraujas ar Jonatanu, viņš bija ap­skāvis manu kaklu, un es jutu ausī viņa elpu. Viņš elpoja pavisam mierīgi. Ne tā kā es … Jonatan, mīļo brāli, kā­pēc es neesmu tik drosmīgs kā tu?

Es neredzēju dzelmi sev priekšā, bet zināju, ka tā tur ir. Man vajadzēja tumsā spert tikai vienu soli, un tad viss būtu garām. Tas notiktu ātri.

— Sausiņ Lauvassirds, vai tu bīsties? — Jonatans sacīja.

— Nē… jā, es bīstos! Tomēr es to darīšu, Jonatan, jā, es to tūlīt darīšu… tūlīt… un tad es nekad vairs nebaidīšos. Nekad. Nekad vairs ne …

— Ai, Nangilima! Ja, Jonatan, es redzu, es redzu gaismu! Es redzu gaismu!

Jaunākā skolas vecuma bērniem Astrīda Lindgrēna BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Redaktore T. Pētersone. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs. Tehniskā redaktore L. Engere. Korek­tore V. Duka.

Nodota salikšanai 08.01.79. Parakstīta iespiešanai 24.04.79. Formāts 60X84/16. Dobspiedes papīrs 100 g. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 9,76 uzsk. iespiedi.; 8,72 izdevn. 1. Metiens 80 000 eks. Pasut. N° 52-D. Cena 30 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ks 252/ 29818/B-483. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevnie­cību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blau­maņa ielā 38/40.