ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

_ — Esi piesardzīgs, Matīs, — viņš teica, — iekams mes atkal redzamies!

Viņš aizauļoja ar abiem zirgiem, nekā vairs nebilz­dams.

— Bet kā tad es? Ko lai es daru? — es kliedzu.

Jonatans man pamāja.

— To tev pateiks Matīss! — viņš izsaucās.

Tā es tur stāvēju, pavadīdams viņu ar skatienu, un jutos gluži kā muļķis. Bet Matīss man paskaidroja.

— Tu taču saproti, ka tu nemūžam nebūtu ticis ārā pa lielajiem vārtiem, — viņš sacīja. — Tiklīdz iestāsies tumsa, tev jālien pa pazemes eju. Jonatans otrā pusē tevi gaidīs.

— Vai tas ir tik droši? — es iebildu. — Pēdējā brīdī ar viņu var kas notikt.

Matīss nopūtās.

— Nekas nav drošs tajā pasaulē, kurā atrodas Ten­gīls, — viņš sacīja. — Bet, ja notiktu kas nelāgs, tev jānāk atpakaļ un jāpaliek pie manis.

Es mēģināju iedomāties, kā tas būs. Vispirms līst gluži vienam pa eju. Tas vien bija nejauki. Tad iznākt mežā viņpus mūra un tur neatrast Jonatanu. Pēc tam sē­dēt tur tumsā un gaidīt, un gaidīt, un beidzot saprast, ka viss sagājis dēlī. Tad līst atpakaļ. Un dzīvot bez Jona- tana!

Mēs stāvējām pie tukšā staļļa. Un pēkšņi es iedomā­jos vēl ko.

— Kas notiks ar tevi, Matīs, kad atnāks tas tur no Karmanjakas un zirgu nebūs stallī? .

— Nu, viens zirgs tur būs, — Matīss atteica. — Es tagad pasteigšos un pārvedīšu savu paša zirgu, kuru biju novietojis kaimiņa sētā, kamēr Grims stāvēja manā stallī.

— Jā, bet viņš paņems tavu zirgu, — es sacīju.

— Vai tad viņam nebūs kauna! — Matīss atbildēja.

Matīss paguva savu zirgu pārvest pašā pēdējā brīdī, jo tūlīt pēc tam ieradās vīrs, kas tiešām bija atnācis pēc Fjālara. Viņš kliedza un lādējās, un lamājās kā visi Ten­gīla vīri. Stallī bija tikai viens zirgs, un Matīss negribēja to atdot.

— Mēģini tik! — Matīss teica. — Vienu zirgu drīkst turēt, to taču tu zini. Un to otru, velns parāvis, jūs esat paņēmuši līdzi ar manas mājas zīmi. Ko es varu darīt, ja jūs visu samudžināt un viens koka pauris ne­zina, ko dara otrs!

Daži Tengīla vīri skaitās, ka Matīss izturas pret vi­ņiem tik rupji, bet daži kļuva nedroši un pazemīgi, un tas, kam vajadzēja Fjālaru aizvest, pavisam apjuka.

— Laikam notikusi kāda kļūda, — viņš noteica un aizklunkuroja pa taciņu kā suns, kas iemiedzis asti starp kājām.

— Vai tu nekad nebaidies, Matīs? — es vaicāju, kad Tengīla vīrs vairs nebija redzams.

— Baidos gan, — Matīss atbildēja. —• Vai dzi, kā mana sirds klauvē? — Viņš paņēma manu roku un pie­spieda to pie savas sirds. — Mēs visi baiļojamies. Bet dažkārt to nedrīkst izrādīt, — viņš piebilda.

Tad pienāca vakars un iestājās tumsa. Bija laiks pa­mest Ērkšķrožu ieleju. Un Matīsu.

— Ardievu, puisīt! — Matīss sacīja. — Neaizmirsti savu vectētiņu.

— Nē, nemūžam, nemūžam es tevi neaizmirsīšu, — es sacīju.

Un tad es biju viens pazemē. Es līdu cauri garai, tumšai ejai un visu laiku runājos ar sevi, lai saglabātu mieru un nebaiļotos.

«Nē, tas nav nekas, ka te ir akla tumsa… nē, skaidrs, ka tu nenosmaksi… jā, tev uz pakauša krīt mazliet zemes, bet tas nenozīmē, ka sagrūs visa eja, muļķīti. Nē, nē, Dūdiķis tevi nevarēs redzēt, kad tu izlīdīsi ārā, viņš taču nav kaķis, kas redz tumsā! Nu kā tad, Jonatans, protams, būs tur un tevi gaidīs, padomā tikai, tas taču ir viņš, viņš jau dzird, ko es saku. Tas ir viņš! Tas ir viņš!»

Tas bija viņš. Viņš sēdēja tur tumsā uz akmens, un netālu no viņa zem koka stāvēja Grims un Fjālars.

— Ak tā, tas esi tu, Kārli Lauvassirds, beidzot tu esi • atnācis! — viņš sacīja.

Tajā naktī mēs gulējām zem priedes un agrīnā rīt­ausmā atmodāmies. Un bijām nosaluši. Vismaz man bija auksts. Starp kokiem slīga migla, mēs tikko saredzējām Grimu un Fjālaru. Viņi šajā pelēcībā un klusumā, kas mūs apņēma, rēgojās kā pelēki spoku zirgi. Bija pilnīgs klusums. Un nez kāpēc skumīgi. Nezinu, kādēļ atmosties šajā rītā bija tik skumīgi, vientulīgi un baismīgi. Zinu tikai, ka ilgojos pēc Matīsa siltās virtuves un baiļojos no tā, kas mūs sagaida. No tā visa, par ko es nekā nezināju.

Es mēģināju nerādīt Jonatanam savas izjūtas. Jo, ej nu sazini, varbūt viņš mani tad sūtīs atpakaļ un es taču gribēju būt ar viņu kopā visās briesmās, lai cik bīstamas tās būtu.

Jonatans palūkojās uz mani un pasmaidīja.

— Nerādi tādu seju, Sausiņ! — viņš sacīja. — Tas vēl nav itin nekas. Būs ļaunāk.

Jā, tas gan bija mierinājums! Bet tad uzreiz atspī­dēja saule un migla izzuda. Mežā sāka dziedāt putni, viss skumīgais un vientulīgais pagaisa, un bīstamais vairs nelikās tik bīstams. Salt es arī vairs nesalu. Tagad jau sildīja saule. Viss likās labāks, gandrīz vai pavisam labs.

Grimam un Fjālaram arī bija labi. Viņi taču bija iz­kļuvuši no tumšā staļļa un atkal varēja staigāt un plūkt zaļo, sulīgo zāli.

Jonatans viņiem uzsvilpa, tas bija īss, kluss svil­piens, tomēr zirgi to dzirdēja un pienāca mums klāt.

Jonatans gribēja tikt projām. Tālu projām. Tūlīt pat.

— Mūris atrodas tieši aiz mums, tur aiz tā riekstu krūma, — viņš sacīja. — Un man nav ne mazākās pa­tikas ieraudzīt Dūdiķa baltās acis.

Mūsu pazemes ejas atvere atradās tieši šajā riekstu krūmā. Taču tā vairs nebija redzama, Jonatans to bija apklājis zariem un zālēm. Viņš šo vietu iezīmēja ar da­žiem puļķīšiem, lai mēs to varētu atrast.

— Neaizmirsti, kā tā izskatās, — viņš teica. — Iegaumē lielo akmeni un tur to priedi, zem kuras mēs gulējām, un riekstu krūmu. Varbūt mēs vēlreiz iesim pa šo pašu ceļu. Ja ne …

Viņš apklusa un nesacīja vairs nekā. Mēs uzkāpām zirgiem mugurā un klusi jājām projām.

Virs koku galotnēm lidoja dūja. Viena no Sofijas bal­tajām dūjām.

— Re, kur Paloma! — Jonatans izsaucās. Kā gan viņš varēja to tik tālu pazīt.

Ilgi mēs bijām gaidījuši kādu ziņu no Sofijas. Nu beidzot lidoja viņas dūja, kad mēs jau bijām mūra otrā pusē. Viņa lidoja tieši uz Matīsa sētu. Tur viņa drīz vien nosēdīsies uz dūju plāksnītes pie staļļa, bet Sofijas vēstī­jumu izlasīs tikai Matīss.

Tas sarūgtināja Jonatanu.

— Vai šī dūja nevarēja atlidot vakar? Tad es būtu dabūjis zināt to, kas man jāzina, — viņš sacīja.

Bet patlaban mums bija jādodas prom, tālu prom no Ērkšķrožu ielejas un mūra, un visiem Tengīla vīriem, kas meklēja Jonatanu.

Metot līkumu cauri mežam, mums jānokļūst pie upes, Jonatans sacīja, un tur sākas Karmas ūdenskritums.

— Tur tu, mīļais Kārli, redzēsi ūdenskritumu, par kādu pat sapņojis nebūsi.

— Nē, kur nu sapņojis, — es teicu. — Es taču ne­kad neesmu redzējis lielu ūdenskritumu.

Es nudien neko daudz nebiju redzējis, iekams ierados Nangijālā. Arī tādu mežu nekad, kādam mēs tagad jājām cauri. Tas bija patiesi īsts sapņu mežs, tumšs un biezs, un tajā nebija nevienas iemītas taciņas. Atlika vienīgi jāt starp kokiem, kuru mitrie zari sitās sejā. Tomēr mežs man patika. Man patika itin viss — raudzīties, kā saules stari sijājas starp stumbriem, klausīties putnu dzies­mās un sajust slapjās zāles, slapjo koku un zirgu dvaku. Taču visvairāk man patika jāt kopā ar Jonatanu.

Gaiss mežā bija svaigs un dzedrs, bet, jo tālāk mēs jājām, jo kļuva siltāks. Diena būs karsta, to jau varēja just tagad.