ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Ja Tengīls to zinātu, viņš liktu tos nopērt, — Jo­natans sacīja.

Viņš aši pazuda pa durvīm ārā, un, iekams es paguvu izbīties, viņš jau bija atpakaļ ar mēteli un ķiveri rokās.

— Ko tu ar šiem draņķiem iesāksi? — Matīss vai­cāja.

— To es vēl nezinu, — Jonatans atbildēja. — Bet var pienākt brīdis, kad man tie būs vajadzīgi.

— Var pienākt arī tāds brīdis, kad tevi šo lietu dēļ apcietinās, — Matīss sacīja.

Jonatans norāva bārdu un skrandas, uzvilka mēteli un uzlika galvā cepuri, un tur nu viņš stāvēja gluži kā Tengīla vīrs. Cik tas bija pretīgi! Matīss notrīsēja un lūdza šos draņķus paslēpt.

Un Jonatans to darīja.

Tad mēs apgūlāmies un nogulējām visu dienu, tā­pēc es nezinu, kas notika, kad resnais Dūdiķis un viņa biedri atmodās un mēģināja noskaidrot, kuram pazudis mētelis un ķivere.

Matīss arī gulēja, bet pēkšņi atmodies, kā viņš vēlāk stāstīja, kad no ērkšķrožu krūmiem izdzirdējis kliedzie­nus un lāstus.

Naktī mēs atkal rakām pazemes eju.

— Un kas notiks tālāk? — es vaicāju.

— Tālāk notiks tas, kādēļ es šeit esmu ieradies, — Jonatans sacīja. — Varbūt man nelaimēsies, tomēr vi­sādā ziņā tas jāpamēģina. Jāatbrīvo Orvars.

— Tikai ne bez manis, — es teicu. — Tu mani vairs nepametīsi. Lai kur tu ietu, es tev sekošu.

Viņš ilgi manī noraudzījās un pasmaidīja.

— Ja tu tā gribi, tad gribu arī es, — viņš sacīja.

Lielie speķa gabali un daudzās alus mucas uzmun­drināja visus Tengīla kareivjus, un viņi, protams, gribēja arī dabūt divdesmit baltus zirgus. Viņi meklēja Jona- tanu, kā vien varēja. Sākās okšķerēšana no rīta līdz va­karam, visai drīz tika izmeklēta ikviena māja, ikviens ielejas ūķis. Jonatanam bija jāpaliek paslēptuvē, kamēr viņš vai nosmaktu.

Veders un Kāders jādelēja apkārt un lasīja skaļā balsī ziņojumus par manu brāli. Reiz arī es dabūju no­klausīties ziņojumu par «Tengīla naidnieku Jonatanu Lauvassirdi, kas nelikumīgi ticis _mūrim pāri un vēl jo­projām atrodas nezināmā vietā Ērkšķrožu ielejā». Viņi aprakstīja, kāds Jonatans izskatās. Viņš esot «neparasti skaists jauneklis gaišiem matiem un tumši zilām acīm, slaida auguma» — tā viņi sacīja, un tā Jusis bija aprak­stījis Jonatanu, man šķiet. Un atkal es dabūju dzirdēt, ka nāvessods draud tam, kas slēpj Lauvassirdi, un at­algojumu saņems tas, kurš viņu nodos.

Kamēr Veders un Kāders jādelēja apkārt, šo ziņo­jumu bazūnēdami, Matīsa sētā ieradās cilvēki, lai atva- dltos no Jonatana un pateiktos viņam par visu, ko viņš darījis viņu labā. Bija vēl kaut kas, ko es nezināju.

— Mēs tevi nemūžam neaizmirsīsim, — viņi teica ar asarām acīs; viņi bija atnesuši arī maizi, lai gan pa­šiem tikko kā pietika, ko grauzt.

— Maize tev ir nepieciešama, jo tu dodies grūtā un bīstamā ceļā, — viņi sacīja un, to teikuši, steidzās pro­jām, lai pagūtu noklausīties Vedera un Kādera runas.

Arī Matīsa sētā ieradās kareivji. Izbijies es sēdēju virtuvē uz krēsla, kad viņi ienāca, un neuzdrīkstējos pa­kustēties. Bet Matīss izturējās braši.

— Ko jūs meklējat? — viņš vaicāja. — Ak to Lau­vassirdi, man liekas — tāda nemaz nav. To jūs paši esat izdomājuši, lai varētu ložņāt apkārt un vandīties cilvēku mājokļos.

Jā, viņi tiešām vandījās. Sāka ar iekšējo istabu. Tur viņi izvandīja visas gultas drēbes un nosvieda uz grī­das. Pēc tam izrakņāja skapi, izcēla ārā visu, kas tur atradās; tā gan bija muļķība. Vai tiešām viņi domāja, ka Jonatans guļ skapī?

— Varbūt jūs gribat paskatīties arī mazmājiņas podā? — Matīss jautāja. Tad viņi saskaitās.

Pēc tam viņi ienāca virtuvē un ņēmās gar bufeti; es sēdēju krēslā un jutu, ka mani pārņem naids. Tieši šajā vakarā mēs taču gribējām pamest ieleju, Jonatans un es, un es domāju — ja viņi atrod Jonatanu, ko es tad da­rīšu! Tas nedrīkst notikt, ka viņi apcietina Jonatanu pašā pēdējā brīdī Ērkšķrožu ielejā.

Matīss bija piebāzis bufeti ar vecām drānām, aitas vilnu un visādām grabažām, lai noslāpētu visas skaņas, kas varētu nākt no paslēptuves, un viņi visu šo drazu iz­meta uz virtuves grīdas.

Un tad! Tad es jau grasījos kliegt, lai visa māja sa­gāztos, jā, jo viens no viņiem pielika plecu pret bufeti, lai pagrūstu to sāņus. Taču no manas mutes nenāca ne skaņa. Es sēdēju kā sastindzis uz krēsla un viņu tikai nīdu, nīdu itin visu viņā, viņa raupjās rokas un tuklo

pakausi, un kārpu uz pieres. Es nīdu viņu, jo zināju, ka tagad viņš pamanīs slēptuves spraugu, un tas nozīmēja Jonatana galu.

Tad tomēr atskanēja kliedziens. Kliedza Matīss.

— Redziet, tur deg! — viņš kliedza. — Vai Tengīls licis, lai jūs dedzināt mājas?

Es nezinu, kā tas bija noticis, bet tā bija, kā Matīss teica. Uz virtuves grīdas dega aitas vilna, un kareivji pūlējās nodzēst uguni. Viņi lēkāja un mīņājās, un lā­dējās, un kliedza, un beidzot uzgāza ugunij visu ūdens mucu. Un tā ugunsgrēks tika apdzēsts, iekams vēl ne­bija lāgā sācies. Taču Matīss bārās un nikni bruka virsū kareivjiem.

— Vai jums paurī ir vēl kāda sajēga? — viņš rājās. — Nevar taču mest vilnu uz grīdas tieši pie paša pa­varda, kur uguns sprakšķ un liesmo.

Tas ar kārpu kļuva gluži negants.

— Ciet klusu, veci! — viņš iesaucās. — Citādi es tev aizbāzīšu muti.

Bet Matīss neļāvās iebaidīties.

— Savediet te visu kārtībā, — viņš sacīja. —• Re­dziet, kā te izskatās! Kā cūku kūtī!

Tieši tā vajadzēja rīkoties, lai dabūtu viņus projām.

— Savu cūku kūti vari iztīrīt pats, veci, — noteica tas ar kārpu un pirmais izgāja pa durvīm ārā. Citi viņam sekoja. Un durvis aiz sevis viņi atstāja līdz galam vaļā.

— Viņiem nav nekādas sajēgas, — Matīss sacīja.

— Kāda laime, ka sāka degt, — es teicu. — Iedo­mājieties, kāda laime Jonatanam!

Matīss pūta uz pirkstu galiem.

— Jā, dažreiz mazi ugunsgrēki labi noder, — viņš teica. — Lai gan, raujot ar pirkstiem kvēlojošās ogles no pavarda, var apdedzināties.

Taču rūpēm vēl nebija gala, kaut arī es tā biju do­mājis.

Viņi meklēja Jonatanu arī stallī, pēc tam tas ar kārpu ienāca virtuvē pie Matīsa un teica:

— Tev ir divi zirgi, veci! Nevienam Ērkšķrožu ielejā nav tiesības turēt divus zirgus, tev tas ir zināms! Mēs' atsūtīsim no aizupes šovakar vienu vīru. Viņš paņems to zirgu ar balto zvaigzni pierē, tas tev jāatdod Tengī­lam.

— Bet tas ir zēna zirgs, — Matīss iebilda.

— Ak šitā! Taču nu tas ir Tengīla.

Tā viņš sacīja, šis kareivis. Un es raudāju. Tieši šo­vakar mēs abi ar Jonatanu gribējām doties projām no Ērkšķrožu ielejas. Garā pazemes eja bija pabeigta. Tikai tagad es iedomājos, kā mēs, mīļā pasaulīt, dabūsim pa to ārā Grimu un Fjālaru? Viņi taču neprata rāpot pa pa­zemes eju. Šitāds stulbenis es biju, ka to nesapratu ag­rāk! Zirgi mums jāatstāj pie Matīsa. Vai jau tā nebija bēdu diezgan? Kāpēc jākļūst vēl nelāgāk? Tengīls dabūs Fjālaru, kā gan mana sirds nesalūza, to dzirdot!

Vīrs ar kārpu izvilka no kabatas nelielu koka dēlīti un turēja to Matīsam pie deguna.

— Te! Te tu uzrakstīsi savas mājas zīmi! — viņš sa­cīja.

— Kādēļ man tas jādara? — Matīss vaicāja.