ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Tu sauci pēc palīga, — es beidzot teicu.

Tad Jonatans vairs nesmaidīja.

— Kādēļ tu kliedzi? — es vaicāju.

Par to domājot, viņš jutās nelāgi. Likās, it kā viņš nemaz negribētu man to sacīt, tik klusi viņš runāja.

— Es redzēju Katlu, — viņš sacīja. — Es redzēju to, ko dara Katla.

Es negribēju viņu mocīt ar jautājumiem, turklāt man pašam bija tik daudz, ko stāstīt, vispirms par Jusi.

Jonatans tam gandrīz negribēja ticēt. Viņš nobālēja un turpat vai sāka raudāt.

— Jusis, nē, nē, ne jau Jusis, — viņš sacīja, un acīs viņam sariesās asaras. Bet tad viņš satraucās.

— Tas tūlīt jādabū zināt Sofijai!

— Kā lai to izdara? — es gudroju.

— Viena no viņas dūjām ir te, Bianka, viņa lidos at­pakaļ šovakar, — viņš teica.

Sofijas dūja, tieši to es biju domājis! Es pastāstīju Jonatanam, ka tieši šās dūjas dēļ es atrodos tagad pie viņa, nevis Katlas alā.

— Tas nudien ir brīnums, — es teicu, — ka es no vi­sām Ērkšķrožu mājām nokļuvu tieši tajā, kur tu atrodies. Bet, ja tur ārā nebūtu bijusi Bianka, es būtu pajājis garām.

— Bianka, Bianka, paldies, ka tu atradies tur, — Jo­natans sacīja. Bet viņam vairs nebija laika manī klausī­ties, bija jāpasteidzas. Viņš mazliet paskrāpējās pie at­veres, tik klusi kā žurka. Bet nebija ilgi jāgaida, lodziņš pavērās, un skabūzī ielūkojās Matīss.

— Un mazais Sausiņš, viņš tikai guļ un guļ… — Matīss ierunājās, bet Jonatans viņu pārtrauca.

— Atnes Bianku, esi tik labs! — viņš teica. — Tikko satumsīs, es viņu sūtīšu prom.

Viņš paskaidroja, kādēļ. Pastāstīja Matīsam par Jusi. Matīss pašūpoja galvu, kā to dara veci cilvēki, kad jūtas apbēdināti.

— Jusis, es jau zināju, ka tam jābūt kādam no Ķiršu ielejas, — viņš sacīja. — Tāpēc Katlas alā tagad iespun­dēts Orvars. Kādēļ gan pasaulē ir tādi cilvēki?!

Tad viņš aizgāja, lai atnestu Bianku, un atveri aiz mums aiztaisīja.

Jonatans bija atradis pie Matīsa labu slēptuvi. Mazs, slepens skabūzis bez loga un durvīm. Vienīgā ieeja un izeja bija atvere aiz bufetes. Te nebija nekādu mēbeļu, tikai dīvāns, kur gulēt. Un vecs raga lākturis, kas daudz­maz apgaismoja skabūzi. Šā lākturīša gaismā Jonatans rakstīja vēsti Sofijai.

«Nodevēja nolādētais vārds ir Jusis Zeltgailis. Rīko­jies ar viņu aši! Mans brālis ir pie manis.»

— Bianka atlidoja vakar vakarā, — Jonatans sacīja, — lai paziņotu, ka tu esi pazudis un man tevi jāmeklē.

— Iedomājies tik, Sofija sapratusi mīklu, ko es biju uzrakstījis uz virtuves sienas, — es sacīju. — Viņa- izlasījusi, kad atnākusi pie manis ar zupu.

— Kas tā bija par mīklu? — Jonatans vaicāja.

— Es viņu meklēju kalnos tālos.

Es pastāstīju, ko biju uzrakstījis.

— Es to darīju, lai Sofija neuztrauktos, — es sacīju.

Tad Jonatans iesmējās.

— «Neuztrauktos» — iedomājies! Un es? Kā tu- domā, vai man bija miers, kad es dabūju zināt, ka tu esi kaut kur Nangijālas kalnos?

Es laikam izskatījos apmulsis, jo viņš pasteidzās- mani nomierināt.

— Mazais, drosmīgais Sausiņ, tā bija liela veiksme- un laime, ka tu atradies tur. Un vēl lielāka veiksme un laime, ka tagad esi te!

Tā bija pirmā reize, kad mani kāds nosauca par dros­mīgu, un es nodomāju, ja rīkošos arī turpmāk tāpat, tad 1 varbūt mani varēs saukt par Lauvassirdi un Jusim tāpēc nebūs jāapvainojas.

Bet tad es atminējos, ko vēl biju rakstījis tur mājās uz sienas. Par kādu sarkanbārdi, kas grib dabūt baltus zirgus. Un es lūdzu Jonatanam pierakstīt vēl vienu rin­diņu:

«Kārlis saka — viņš esot kļūdījies ar to sarkan­bārdi.»

Es arī pastāstīju, ka Huberts mani izglābis no vil­kiem, un Jonatans teica, ka viņš būšot Hubertam par to» visu mūžu pateicīgs.

Kad Ērkšķrožu ielejā bija iestājusies krēsla, mēs pa­laidām Bianku, un visās mājās un sētās nogāzē aiz mums dedegās gaisma. Varēja domāt, ka mājiņās cilvēki sēž un ietur labas vakariņas vai varbūt tērzē un rotaļājas ar bērniem, trallina viņiem dziesmiņas un jūtas labi. Bet mēs taču zinājām, ka tā nav. Mēs zinājām, ka viņiem gandrīz nekā nav, ko ēst, un viņi ir nevis mierīgi un līksmi, bet nelaimīgi. Tengīla vīri augšā uz mūra ar zobeniem un šķēpiem darīja visu, lai viņi tādi būtu.

Matīsa logā nedega gaisma. Māja bija tumša un tik klusa, it kā te nebūtu nevienas dzīvas dvēseles. Taču mēs tur bijām, nevis iekšā, bet ārā; Matīss stāvēja sardzē pie mājiņas pakša, un mēs abi ar Jonatanu ložņājām pa ērkšķrožu krūmiem ar Bianku rokās.

Tādi ērkšķrožu puduri bija ap Matīsa dārzu. Ērkšķro- .zes man patīk. Tās smaržo tik jauki. Nepavisam ne stipri, bet netverami. Taču es nodomāju, ka nekad vairs nevarēšu izjust ērkšķrožu smaržu bez sirds trīsām un mū­žam atcerēšos, kā mēs ar Jonatanu ložņājām pa ērkšķ­rožu krūmiem. Tik tuvu mūrim, uz kura Tengīla vīri ieklausījās visā un pētīja katru, kas varētu saukties par Lauvassirdi.

Jonatans bija notriepis seju melnu un uzmaucis mici pār acīm. Viņš neizskatījās pēc Jonatana, nē, pēc tāda viņš neizskatījās. -Un tomēr tas bija bīstami un apdrau­dēja viņa dzīvību ikreiz, kad viņš pameta slēptuvi — ūķi, kā viņš to sauca. Simtiem vīru dienu un nakti viņu meklēja, es to zināju un tiku to viņam sacījis, bet viņš tikai noteica:

— Jā, lai viņi meklē vien, tā es domāju.

Viņam bija jāpalaiž Bianka, un viņš gribēja pārlie­cināties, ka neviens neredz tās aizlidošanu.

Tur tiem mūra sargiem bija jāapsargā katram savs mūra gabals. Tieši aiz Matīsa sētas uz mūra šurpu turpu stampāja kāds resns vīrs, no viņa mums visvairāk bija jāsargās.

Bet pie pakša stāvēja Matīss, un mēs bijām vienoju­šies par viņa signāliem. Viņš sacīja:

— Ja es lākturi turu zemu, jūs pat elpot nedrīkstat, jo tad resnulis Dūdiķis ir pavisam tuvu. Bet, ja paceļu lākturi augšup, tad resnulis ir tur mūra līkumā un tur viņš parasti sarunājas ar citu Tengīla vīru. Tad uzma­nieties un palaidiet Bianku.

Un to mēs darījām.

— Lido, lido, — teica Jonatans, — lido, mana Bianka, pāri Nangijālas kalniem uz Ķiršu ieleju! Un pie­sargies no nodevēja bultām!

Es gan nezināju, vai Sofijas dūjas saprot cilvēku valodu, tomēr gandrīz ticēju, ka Bianka to saprot. Viņa pieglauda knābīti pie Jonatana vaiga, it kā gribēdama viņu mierināt, un tad aizlaidās. Viņa pavīdēja tik balta krēslā, tik bīstami balta. Cik viegli viņu varēja ieraudzīt tur ta$ Dūdiķis, kad viņa laidās pāri mūrim!

Bet viņš to neredzēja. Viņš stāvēja un tērgāja, neko ne dzirdēdams, ne redzēdams, un Matīss stāvēja sardzē un nenolaida lākturi zemāk.

Mēs redzējām, kā Bianka pazūd, un tagad es raus­tīju Jonatanu, jo gribēju viņu ātrā? iedabūt slēptuvē. Bet Jonatans negribēja. Vēl ne. Bija brīnum jauks vakars, gaiss bija dzidrs, un tik labi bija elpot. Jonatanam ne­bija nekāda prieka līst mazā, smacīgā ūķī. Neviens to nevarēja saprast labāk par mani, jo es tik ilgi biju gulē­jis uz virtuves dīvāna, ieslēgts tur mājās, pilsētā.

Jonatans sēdēja zālē, apņēmis ar rokām ceļgalus* un raudzījās lejup uz ieleju. Viņš sēdēja pavisam mierīgi, un varētu domāt, ka viņš iecerējis tā nosēdēt visu vakaru, lai arī cik daudz Tengīla vīru aiz viņa muguras stampātu uz mūra.

— Kādēļ tu tā sēdi? — es vaicāju.

— Tāpēc, ka man tā patīk, — Jonatans atbildēja. — Tāpēc, ka šī ieleja man patīk nokrēslī. Un dzestrais gaiss, ko es jūtu sejā, man arī patīk. Un patīk arī sārtās ērkšķrozes, kas smaržo pēc vasaras.