ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Bet tas nebija Huberts. Tas bija Jusis! Zeltgailis!

Jusis! Un neviens cits!

Bija nepieciešams brīdis, lai es varētu saņemties. Sārtvaidzis Jusis, kas bija tik labs un līksms, kas man bija iedevis kūkas un mani mierinājis, kad jutos bē­dīgs, — nodevējs bija viņš.

Tagad viņš sēdēja pie ugunskura kopā ar šiem Ten- gīla vīriem netālu no manis. Veders un Kāders — tā viņš tos sauca; tagad viņš paskaidros tiem, kāpēc nav varējis ierasties agrāk.

— Huberts šonakt medī vilkus kalnos, un no viņa man vajadzēja slēpties, vai saprotat?

Veders un Kāders izskatījās joprojām īgni, un Jusis centās kā varēdams.

— Huberts — jūs taču viņu nebūsiet aizmirsuši? Jūs viņu, tāpat kā Sofiju, vēlētos iespundēt Katlas alā, jo arī viņš ienīst Tengīlu.

— Manuprāt, tev šajā ziņā kaut ko vajadzētu da­rīt, — Veders teica.

— Jo tu taču esi mūsu cilvēks Ķiršu ielejā, vai tā nav? — Kāders piebilda.

— Nu protams, protams, — Jusis piekrita.

Viņš izdabāja un mēģināja pieglaimoties, bet Vede- ram un Kāderam viņš nepatika, tas bija manāms. Tā jau ir, ka nodevējs nevienam nepatīk, kaut ari ir noderīgs.

Ausis viņam tomēr palika, viņi tās nenogrieza. Bet viņi izdarīja kaut ko citu, viņi uzspieda viņam Katlas zīmi.

— Visiem Tengīla vīriem jānēsā Katlas zīme, ari tā­dam nodevējam kā tu, — Veders sacīja. — Lai tu varētu parādīt, kas īsti esi, kad Ķiršu ielejā ieradīsies spiegi, kas tevi nepazīs.

— Nu protams, protams, — Jusis piekrita.

Viņi pavēlēja atpogāt svārkus un kreklu un ar nokai­tētu dzelzi iededzināja Jusim uz krūtīm Katlas zīmi.

Jusis iekliedzās, kad viņam piegrūda nokaitēto dzelzi.

— Tā, raugi nu! Tagad tu uz visiem laikiem esi mūsu vīrs, kaut arī nodevējs, — Kāders sacīja.

No visām manām naktīm šī bija visgarākā un grū­tākā, vismaz kopš tā laika, kad biju ieradies Nangijālā.

Un visļaunākais bija te gulēt un klausīties, kā Jusis plā­tās ar to, ko nodomājis darīt, lai izpostītu Ķiršu ieleju.

Sofiju ar Hubertu viņš drīz vien sagūstīšot, viņš teica. Abus divus.

— Bet tam jānotiek tā, lai neviens nenoģistu, kas aiz tā slēpjas. Jo kā gan citādi es varētu joprojām būt slepe­nais Tengīla vīrs Ķiršu ielejā?

«Slepens tu vairs ilgi nebūsi,» es nodomāju. «Jo te ir cilvēks, kas tevi tā atmaskos, ka tu nobālēsi, tu sārtvaidzi nelieti!»

Bet tad šis Jusis sacīja kaut ko tādu, kaut ko tādu, ka man sirds sāka dauzīties.

— Vai jūs esat jau sagūstījuši Jonatanu Lauvassirdi? Jebšu viņš joprojām brīvi staigā Ērkšķrožu ielejā?

Vederam un Kāderam šis jautājums nepatika, to es redzēju.

— Mēs esam viņam uz pēdām, — Kāders sacīja. — Tengīls viņu gaida.

— To es saprotu, — Jusis sacīja. — Jaunais Lauvas-, sirds ir bīstamāks nekā jebkurš cits, to es jums esmu jau teicis. Viņš tiešām ir īstens|lauva.

Tā gulēdams, es jutos lepns, ka Jonatans ir īstens lauva. Un kāds mierinājums, ka viņš vēl ir dzīvs! Bet es< raudāju aiz dusmām, kad sapratu, ko Jusis izdarījis. Viņš bija nodevis Jonatanu. Vienīgi Jusis varēja izokšķerēt par Jonatana slepeno jājienu uz Ērkšķrožu ieleju un pa­ziņot to Tengīlam. Tā bija viņa vaina, ka simt vīru tagad dienu un nakti meklē manu brāli un, ja atradīs, nodos viņu Tengīlam.

Tomēr viņš ir dzīvs, padomājiet, viņš ir dzīvs! Un ari brīvs, bet kādēļ viņš sapnī sauca pēc palīdzības? Tā gulē­dams, es gudroju, vai to jebkad izdibināšu.

Es daudz ko dabūju zināt, tā gulēdams un klausīdami mies Jusī.

— Sitas Huberts apskauž Sofiju, ka mēs esam izvēlē-: jušies viņu par vadoni Ķiršu ielejā, — Jusis teica. — Jāj jo Huberts domā, ka viņš ir labāks par citiem.

Ak šitā! Es atcerējos, cik saniknots bija Huberts to­reiz, kad vaicāja, kas pie Sofijas ir tik neparasts. Ak tad viņš bija skaudīgs, un tas bija viss. Var jau būt skaudīgs un tomēr krietns vīrs. Taču es biju iedomājies jau sākumā, ka Huberts ir nodevējs, un viss, ko viņš darīja vai teica, tika virzīts uz to. Padomājiet tikai, cik viegli var kļūdī­ties, spriežot par cilvēkiem! Nabaga Huberts, viņš bija apsargājis mani, izglābis man dzīvību un iedevis man jēra cisku un tamlīdzīgi, bet es viņam uzkliedzu: «Neno­galini mani!» Nav jābrīnās, ka viņš sadusmojās. Piedod man, Hubert, piedod, es to, protams, viņam pateikšu, ja vien viņu kādreiz satikšu.

Jusis bija atžirdzis, viņš, šķiet, sēdēja tur tik apmie­rināts. Taču Katlas zīme laikam gan smeldza, jo brīžiem viņš ievaidējās, un Kāders tad ikreiz sacīja:

— Tā, redzi, ir! Tā ir!

Es vēlējos, kaut varētu redzēt, kā šī Katlas zīme iz­skatās. Tā, protams, ir riebīga, es nodomāju, un tāpēc ir labi, ka es to neredzu.

Jusis joprojām plātījās ar to, ko izdarījis un ko domā darīt, bet tad viņš piepeši sacīja:

— Lauvassirdij ir mazāks brālis, kuru viņš mīl par visu vairāk.

To dzirdēdams, es klusi ieraudājos un ilgojos pēc Jo- natana.

— Un šo mazo puišeli mēs, protams, varēsim izman­tot kā ēsmu, lai pievilinātu Sofiju, — Jusis noteica.

— Ak tu aitasgalva, kāpēc tu neesi to jau izdarī­jis? — Kāders iesaucās. — Brālis, ja viņš būtu mūsu ro­kās, mēs drīz vien piespiestu Lauvassirdi pamest slēp­tuvi. Lai kur viņš slēptos, tomēr pa slepeniem ceļiem da­būtu zināt, ka esam sagūstījuši viņa brāli.

— Jā, un tad viņš parādītos, — Veders sacīja. — At­laidiet manu brāli un ņemiet mani viņa vietā, to viņš nu­dien teiktu, ja tiešām mīl brāli un grib viņu pasargāt no jauna.

Es vairs nevarēju pat raudāt, tik ļoti mani pārņēma bailes. Bet Jusis piepūtās un izlikās visai varens.

— To es izdarīšu, kad pārjāšu mājās, — viņš teica. — Mazo Kaili Lauvassirdi es ievilināšu cilpā, tas nemaz nebūs grūti, izmantojot kūkas. Un tad es ievilināšu ari Sofiju, kad viņa ies brālīti glābt!

— Vai Sofija nav par tevi viltīgāka? Vai tu domā, ka varēsi viņu ievilināt? — Kāders jautāja.

— Ak jā, ak jā! — Jusis atteica. — Viņa pat nezinās, kas to izdarījis. Jo viņa uz mani paļaujas.

Tagad viņš vai plīsa aiz apmierinājuma.

— Un tad jums būs abi divi — viņa un mazais Lau- vassirds. Cik daudz baltu zirgu Tengīls dos man, kad ieņems Ķiršu ieleju?

«Nu, to mēs vēl redzēsim,» es nodomāju. «Ak tā, Jusi,. tu dosies uz mājām un ievilināsi Kaili Lauvassirdi cilpā. Bet, ja viņš vairs nebūs Ķiršu ielejā, ko tad tu darīsi?»

Šīs domas mani mazliet ielīksmoja šajā postā. Cik pārsteigts jutīsies Jusis, dabūjis zināt, ka esmu pazudis?

Beī tad Jusis sacīja:

— Mazais Kalle Lauvassirds, viņš ir jauks, bet nav nekāds lauva. Viņš ir visbailīgākais knauķis. īsts zaķa-i pastala.

Jā, to jau es pats zināju, ka nekad nespēju būt drosmīgs. Un mani nevajadzētu saukt par Lauvassirdj kā Jonatanu! Taču dzirdēt šos vārdus no nodevēja mutes bija pretīgi. Gulēdams te zemē, es kaunējos un domāju, ka man vajadzētu, vajadzētu kļūt mazliet drošsirdīgākam.! Bet ne jau tagad, kad mani bija pārņēmušas tādas bailes.

Jusis beidzot bija izteicis visu. Viņam vairs nebija ar ko plātīties. Viņš piecēlās.

— Man jātiek mājās pirms rītausmas, — viņš teica.

Un Tengīla vīri viņam atgādināja pēdējo solījumu.,;

— Pielūko, lai tu tiktu galā ar Sofiju un to mazo< brāli, — Veders sacīja.