ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Bet tad es jau biju aizauļojis un par Hubertu varēju nospļauties.

Manā priekšā mēness gaismā taciņa no jauna vijās augšup pāri kalniem. Mēness gaisma bija liega un dzidra, gandrīz vai kā dienas gaisma, un viss bija saredzams. Kāda laime! Citādi es būtu pazudis. Jo te bija nokares un dziļas aizas, un šermuļi man skrēja pa kauliem, cik te bija baismi un reizē skaisti! Bija tā, it kā es jātu sapnī, jā, šāda ainava mēnesnīcā var būt tikai skaistā un nepa­rastā sapnī, un es teicu Fjālaram:

— Kā tu domā, kas to sapņo? Tas neesmu es. Tas var būt tikai kāds cits, kas sapņo kaut ko tik baigu un skaistu.

Bet es biju tik noguris un samiegojies, ka tikko spēju noturēties seglos. Kaut kur man jāpārlaiž nakts.

— Vislabāk tur, kur nav vilku, — es teicu Fjālaram, un man liekas — viņš man piekrita.

Kas, starp citu, bija iemīdījis kalnu taciņas, jau sākot no Nangijālas ielejas? Kas bija izdomājis, kā vīsies šī taciņa uz Erkšķrožu ieleju? Vai tas bija vajadzīgs, lai ta­ciņa vītos pa tik mazām nožēlojamām klints nokarēm, gar baismīgiem bezdibeņiem? Es zināju — ja Fjālars izdarīs aplam kaut vismazāko kustību, mēs abi nogāzī- simies dzīlēs, un tad neviens nemūžam neizdibinās, kas noticis ar Kārli Lauvassirdi un viņa zirgu.

Ceļš kļuva aizvien bīstamāks un bīstamāks. Beidzot es neuzdrīkstējos turēt acis vaļā; ja mēs gāzīsimies bez­dibenī, es vismaz to neredzēšu.

Bet Fjālars nespēra nevienu nepareizu soli. Viņš tika galā, un, kad es beidzot uzdrīkstējos atvērt acis, mēs bi­jām nonākuši uz mazas laucītes, kam vienā pusē slējās kalni vai līdz padebešiem un otrā pusē pavērās bezdibe­nis.

— Tā ir īstā vieta, Fjālar, — es teicu. — Te mēs esam droši no vilkiem.

Un tā tas bija. Neviens vilks nevarētu izrāpties no ai­zas, jo klintis bija ļoti stāvas. Un, ja arī vilks nāktu, vi­ņam nudien būtu jārāpjas pa to mazo, nejauko taciņu, pa kuru mēs bijām atjājuši. Taču neviens vilks nebūs tik slīpēts, es nolēmu.

Un tad es ieraudzīju kaut ko patiesi labu. Tieši kal­nos stiepās dziļa aiza. To gandrīz vai varētu saukt par alu, jo tai pāri kā jumts gūlās lieli klinšu bluķi. Šajā alā ar jumtu virs galvas mēs mierīgi varējām gulēt.

Kāds šeit bija atpūties jau pirms manis. Tur atradās nometnes ugunskura paliekas. Es gandrīz vai gribēju arī iekurt ugunskuru. Bet man trūka spēka. Tagad es gribēju

tikai gulēt. Es paņēmu Fjālaru aiz pavadas un ievedu alā. Tā bija dziļa ala, un es teicu Fjālaram:

— Še ir vietas piecpadsmit tādiem kā tu.

Viņš iebubinājās. Varbūt viņš ilgojās pēc mājām, pēc sava steliņģa. Es izlūdzos no viņa piedošanu par to, ka esmu ievilcis viņu šādā pasākumā, iedevu viņam auzas, noglaudīju viņu un atkal novēlēju «arlabunakti». Tad es ietinos segā, ieritinājos vistālākajā alas kaktā un aiz­migu kā akmens, iekams paguvu izjust kaut vismazākās baismas.

Nezinu, cik ilgi es biju gulējis. Bet pēkšņi uzmodos un jutos pilnīgi atžirdzis. Es dzirdēju balsis un zirgu bu- bināšanu alas ārpusē.

Ar to pietika. Mani atkal pārņēma briesmīgas bailes. Ej nu sazini, varbūt tie, kas tur ārā runājās, bija ļaunāki par vilkiem.

— Ieved zirgus alā, tad mums būs vairāk vietas, — kāda balss sacīja, un tūdaļ alā ieklumzāja divi zirgi. Ie­raudzījuši Fjālaru, viņi sāka bubināt, un Fjālars viņiem atbildēja, bet tad viņi apklusa un tumsā, protams, jutās kā draugi. Neviens ārpusē nebija pamanījis, ka alā bu­bina svešs zirgs, un viņi mierīgi turpināja sarunu.

Kādēļ viņi te atnākuši? Kas viņi tādi bija? Kas viņiem padomā te augstu kalnos naktī, tas man jāizdibina. Biju tā nobijies, ka man klabēja zobi un es vēlējos, kaut at­rastos tūkstošiem jūdžu tālu no šejienes. Bet tagad es at­rados te un pavisam tuvu man bija cilvēki, kas varēja būt mani draugi, bet tikpat labi ienaidnieki, un tas man jā­noskaidro, lai kā es biju izbijies. Es nometos zemē uz vē­dera un līdu ārā. Balsu virzienā. Vīri sēdēja pie alas ie­ejas, un viens mēnesstars krita tieši uz manu paslēptuvi, es parāvos sāņus tumsā un lēnām rāpoju aizvien tuvāk balsīm.

Viņi sēdēja tur ārā mēness gaismā un kūra uguns­kuru. Tie bija divi vīri raupjām sejām un melnām ķive­rēm galvā. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju Tengīla spiegus un kareivjus, un es zināju, kas tie ir, varat uz mani paļauties! Es zināju, ka te ir divi nežēlīgi vīri, kas kopā ar Tengīlu nolēmuši iznīdēt Nangijālas zaļās iele­jas. Un viņu rokās es negribēju nonākt, tad labāk lai mani saplosa vilki!

Viņi runājās klusi, taču tumsā es atrados viņiem tik tuvu klāt, ka varēju sadzirdēt ik vārdu. Acīmredzot viņi uz kādu bija noskaitušies, jo viens no viņiem sacīja:

— Es viņam nogriezīšu ausis, ja viņš šoreiz neat­nāks.

Un otrs teica:

— Jā, viņam nepieciešams šo un to pamācīties. Mums te jāsēž gluži velti nakti pēc nakts, un kāds la­bums īstenībā mums no viņa? Viņš nošauj vēstuļu nesē­jas dūjas, tas, protams, ir labi. Bet Tengīlam ar to ne­pietiek. Viņš grib iedabūt Sofiju Katlas alā, un, ja šis vīrs to nevar izkārtot, ko tad lai dara?

Nu es sapratu, par kādu vīru viņi runāja un ko viņi gaidīja, — tas bija Huberts.

«Apmierinieties maķenīt!» es nodomāju. «Pagaidiet, kamēr viņš nodīrās vilku, tad viņš atnāks, ticiet man! Tad viņš iznirs tur uz taciņas, viņš, kas sagūstīs jums So­fiju!»

Es nezināju aiz kauna, kur dēties. Es kaunējos, ka mūsu Ķiršu ielejā ir nodevējs. Tomēr es gribēju viņu re­dzēt, jo tad man beidzot būtu pierādījums. Pavisam kas cits ir turēt kādu aizdomās, bet tagad man būs drošs pie­rādījums un es varēšu sacīt Sofijai:

«Tiec vaļā no tā Huberta! Citādi tev, mums un visai mūsu Ķiršu ielejai būs beigas!»

Cik baismīgi ir gaidīt kaut ko šausmīgu! Un nodevējs ir šausmīgs; tā gulēdams, es jutu, ka tirpas skrien pār manu ķermeni. Mani gandrīz vairs nebiedēja vīri pie ugunskura, jo mani pārņēma baismas, iedomājoties, ka drīz vien ieraudzīšu nodevēju nākam tieši pa šo taciņu, kas vijās gar klintīm. Tas mani šausmināja, tomēr es tā blenzu uz to pusi, no kurienes vajadzēja parādīties node­vējam, ka acis sāka sūrstēt.

Abi viri pie ugunskura arī blenza uz to pusi. Viņi zi­nāja, no kurienes viņš nāks. Bet neviens no mums nezi­nāja, kad.

Mēs gaidījām. Vīri pie ugunskura un es, izstiepies uz vēdera alā. Mēness bija paguvis izslīdēt no alas ārā, bet laiks it kā stāvēja uz vietas. Nekas nenotika, mēs tikai gaidījām. Gaidījām tik ilgi, ka es gandrīz vai gribēju trūkties kājās un kliegt, lai tas reiz beidzas; likās — itin kā visi gaidītu, gan mēness, gan kalni ap mums, arī mē­ness gaismas pielietā nakts, aizturējusi elpu, gaidīja no­devēju.

Un beidzot viņš nāca. Tālu pa taciņu mēness gaismā tuvojās jātnieks, viņš atradās tieši tur, kur es biju gaidī­jis viņu parādāmies. Es nodrebēju, viņu ieraudzījis.

«Hubert, kā gan tu to varēji?» es nodomāju.

Man acis tā sūrstēja, ka vajadzēja tās mirkšķināt. Jebšu es mirkšķināju, lai man nebūtu jāredz. Es tik ilgi biju gaidījis šo nelieti, ka tagad, kad viņš beidzot nāca, man šķita, ka nespēju skatīties viņa sejā. Es piemiedzu acis, tikai no zirgu pakavu dunoņas sapratu, ka viņš tu­vojas.

Beidzot viņš bija piejājis un apturēja zirgu. Tad es atvēru acis, jo man taču bija jāredz, kāds izskatās node­vējs, kas nodod savējos, jā, es gribēju redzēt Hubertu, kad viņš būs atjājis, lai nodotu Ķiršu ieleju un visus, kas tur dzīvo.