ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Ko tu gribi? — viņš vaicāja.

Jā, ko es īsti gribēju?

— Vai tas ir droši, ka tu atgriezīsies? — es murmi­nāju. Vienīgi to es varēju pateikt.

Tad viņš piejāja man blakām un mūsu zirgi stāvēja viens otram līdzās. Jonatans kaut ko notrausa no mana vaiga, asaras vai nu kas tas bija, to viņš izdarīja ar rā­dītājpirkstu un sacīja:

— Neraudi, Sausiņ! Mēs redzēsimies — noteikti! Un, ja tas nenotiks te, tad Nangilīmā.

— Nangilīmā? — es jautāju. — Kas tā tāda?

— To es pastāstīšu citreiz, — Jonatans atbildēja.

Nesaprotu, kā es izturēju to laiku, kad biju viens Bru­ņinieku mājā, un kā es aizvadīju dienas. Es, protams, apkopu dzīvniekus. Stundām ilgi es sēdēju un runājos ar trusīšiem. Es mazliet makšķerēju un peldējos, un šāvu ar loku, bet tas viss šķita tik nejēdzīgi, kad te nebija Jonatana. Pie manis ar ēdienu lāgiem atnāca Sofija, un mēs runājām par Jonatanu. Es allaž cerēju, ka viņa teiks: «Tagad viņš drīz būs mājās,» — bet to viņa ne­teica. Es viņai gribēju vaicāt, kādēļ viņa pati nav devu­sies ceļā un mēģinājusi glābt Orvaru, bet savā vietā sūtījusi Jonatanu. Taču nebija vērts vaicāt, es to zināju. Tengīls ienīda Sofiju, to Jonatans man bija paskaidro­jis.

«Sofija Ķiršu ielejā un Orvars Erkšķrožu ieleja — tie ir viņa negantākie naidnieki, un vari man ticēt, viņš to zina,» Jonatans bija sacījis, kad man par to stāstīja.

«Orvars ieslodzīts Katlas alā, un tur viņš labprāt ieslodzītu arī Sofiju, lai viņa tur nonīktu un nomirtu. Šis nelietis — viņš apsolījis kā atalgojumu piecpadsmit baltu zirgu tam, kas viņa rokās nodos Sofiju dzīvu vai mirušu.»

To Jonatans man bija stāstījis. Tad es sapratu, kāpēc Sofija nedrīkst nonākt Erkšķrožu ielejā. Viņas vietā turp bija jājāj Jonatanam. Pa'r viņu Tengīls nekā nezināja. Tā varētu domāt vai vismaz ticēt. Lai gan kāds bija sapratis, ka Jonatans nav tikai mazais dārznieks. Tas, kurš tonakt bija pie mums. Tas, kurš bija raudzījies uz skapja pusi, viņa dēļ Sofijai bija jāraizējas.

Viņa gribēja, lai es tūdaļ dotu viņai ziņu, ja vēl kāds okšķerētos ap Bruņinieku māju. Es viņai teicu, ka par skapi nevienam vairs nav vērts interesēties. Jo slepenos papīrus mēs bijām nogādājuši citā vietā. Tagad mēs tos bijām noslēpuši auzu kastē zirglietu skabūzī. Lielā šņau­camās tabakas kārbā, kas atradās auzām apakšā.

Sofija nāca man līdzi uz skabūzi, izņēma kārbu un ielika tajā kādu jaunu ziņu. Pēc viņas domām, tā bija laba slēptuve, un es arī tā domāju.

— Izturi, ja vien vari, — viņa aiziedama sacīja. — Es zinu, ka tas ir grūti, bet tev jāiztur!

Protams, tas bija grūti. īpaši vakaros un naktīs. Man rādījās šausmīgi sapņi par Jonatanu, es baiļojos par viņu katru nomoda stundu.

Kādā vakarā es aizjāju līdz Zeltgailim. Es nevarēju nosēdēt mājās Bruņinieku istabā, tur bija tik klusi, un manas domas bija aplam labi sadzirdamas. Un tās ne­bija tādas domas, kas iepriecinātu.

Varu atzīties, ka visi blenza uz mani, kad es iegāju Zeltgailī viens bez Jonatana.

— Kas tad tas, — ierunājās Jusis. — Tikai viena brāļu Lauvassiržu puse! Ko tu esi izdarījis ar Jonatanu?

Es atrados grūtā stāvoklī. Atcerējos, ko man bija tei­kusi Sofija un Jonatans. Lai notiktu kas notikdams, es nedrīkstēju nevienam sacīt, kas Jonatanam bija padomā un uz kurieni viņš devies. Nevienai dzīvai radībai! Un tā es izlikos, ka nebūtu dzirdējis šo jautājumu. Bet tur pie sava galda sēdēja Huberts, arī viņš gribēja zināt, kur ir Jonatans.

— Jā, kur tad ir Jonatans? — viņš vaicāja. — Sofija taču nebūs zaudējusi savu dārznieku?

— Jonatans aizjāja medībās, — es sacīju. — Viņš aizjāja kalnos medīt vilkus.

Kaut kas taču bija jāsaka, un man šī iedoma likās laba, jo Jonatans bija teicis, ka augšā kalnos esot vilki.

Sofija tajā vakarā nebija Zeltgailī. Tur bija, kā pa­rasti, visi ciemata iedzīvotāji. Un viņi dziedāja dziesmas un līksmoja. Bet es viņu dziesmām nepiebiedrojos. Bez Jonatana es krodziņā nejutos labi un ilgi tur nepaliku.

— Neraizējies, Kārli Lauvassirds, — Jusis teica, man aizejot. — Jonatans drīz vien beigs medības un pārnāks mājās.

Ai, kā man patika šie viņa vārdi! Viņš man papliķēja arī pa vaigu un iedeva līdz dažas gardas kūkas.

— Tās tu varēsi ēst, sēdēdams mājās un gaidīdams Jonatanu, — viņš sacīja.

Viņš bija labs, Zeltgailis. Pēc šiem vārdiem es vairs nejutos tik vientuļš.

Aizjāju uz mājām un apsēdos pie pavarda, lai no­garšotu kūkas. Lai gan bija jau pavasaris, gandrīz vai vasara, tomēr man bija jākurina lielais pavards, jo sau­les siltums vēl nebija paguvis izspiesties cauri mūsu mā­jas biezajiem mūriem.

Bija auksts, kad es ielīdu gultā, tomēr es drīz vien aizmigu. Un sapņoju par Jonatanu. Tik baismīgu sapni, ka no tā pamodos.

— Jā, Jonatan, — es kliedzu. — Es nāku, — es klie­dzu un pietrūkos gultā sēdus. Tumsā ap mani it kā at­balsojās mežonīgi kliedzieni, Jonatana kliedzieni! Sapnī viņš mani bija saucis — saucis palīgā. Es to zināju. Es viņu vēl joprojām dzirdēju un gribēju traukties ārā, tumšajā naktī, lai dotos pie viņa, lai kur viņš atrastos. Tomēr es drīz vien sapratu, ka tas ir neiespējami. Ko es varēju iesākt, neviens nebija tik nespēcīgs kā es! Es va­rēju tikai ielīst atkal gultā un gulēt tur, un drebēt; es biju apjucis un mazs, un izbijies, un vientuļš, visvien­tuļākais visā pasaulē, tā man šķita.

Neko daudz nelīdzēja, kad atausa rīts un pienāca gaiša un dzidra diena. Protams, tad kļuva vēl grūtāk, atceroties baismīgo sapni, bet to, ka Jonatans saucis pēc palīdzības, es nevarēju aizmirst. Brālis bija mani saucis, vai tad man nevajadzēja doties ceļā un mēģināt pie viņa nokļūt?

Stundām ilgi es sēdēju pie trusīšiem un prātoju, ko 'lai daru. Nebija neviena, ar ko parunāties, neviena, kam pavaicāt. Man vajadzēja izšķirties pašam. Pie Sofijas es nevarēju iet, viņa mani būtu aizkavējuši. Nemūžam ne­būtu man ļāvusi doties, tik neprātīga viņa nebija. Jo tas, ko es gribēju darīt, bija neprāts, tā man šķita. Un arī bīstami. Ļoti bīstami. Es taču nemaz nebiju drosmīgs.

Nezinu, cik ilgi es tā sēdēju, atspiedies pret staļļa sienu, un raustīju zāli. Es izrāvu visus zāļu stiebrus, kas auga ap mani, bet to es pamanīju tikai vēlāk, nevis ka­mēr tur sēdēju un mocījos. Stundas ritēja, varbūt es tur būtu sēdējis vēl joprojām, ja pēkšņi neatcerētos Jona­tana vārdus — ka dažreiz jāveic arī bīstamais, citādi tu neesi cilvēks, bet tikai niecīgs puteklis!

Un tad es izšķīros. Es triecu dūri pret sprostu tā, ka trusīši salēcās, un sacīju skaļi, lai justos drošs:

— Jā, to es darīšu! To es darīšu! Neesmu nekāds niecīgs puteklis!

Ak, cik labi es jutos, kad biju izšķīries!

— Zinu, ka tas ir pareizi, — es teicu trusīšiem, jo nebija taču neviena, ar ko parunāties.

Trusīši, jā, tagad tiem jākļūst par meža trušiem. Es tos izvilku no sprosta, iemiedzu padusē un aiznesu līdz žogam, tad parādīju tiem lielisko, zaļo Ķiršu ieleju.

— Visa ieleja ir pārpilna zālēm, — es teicu, — un tur ir daudz citu trusīšu, ar kuriem jūs varat satikties. Man šķiet, ka tur jums būs daudz līksmāk nekā sprostā, tikai jums jāpiesargās no lapsas un Huberta.

Visi trīs trusīši izskatījās apmulsuši un mazliet palē­cās, it kā pārbaudīdami, vai tas būs pareizi. Bet tad viņi aizlēkšoja un izgaisa starp zaļajiem pauguriem, ka no­kūpēja vien.