ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Sofija pati tā izlēma, — viņš turpināja. — Viņa negrib, ka te Ķiršu ielejā to zinātu kaut viens cilvēks, tāpēc tev jāzvēr, ka tu par to klusēsi līdz tai dienai, kad Sofija pati par to runās.

Un es zvērēju, ka drīzāk nomiršu nekā izpaudīšu to, ko nule biju dzirdējis.

Mēs paēdām brokastis pie. Sofijas un pēc tam jājām mājup.

Bija vēl kāds, kas šajā rītā jāja pa lauku. Kāds, ko mēs satikām uz taciņas, tikko bijām pametuši Tulpju sētu. Vīrs ar sarkano bārdu, kā tad viņu sauca — Hu- berts?

— Ak tā, jūs bijāt pie Sofijas, — Huberts teica. — Ko jūs tur darījāt?

— Apkopām viņas dārzu, — Jonatans atbildēja un parādīja ar zemi notrieptos pirkstus. — Un tu, vai tu jāj medībās? — viņš vaicāja, jo Hubertam priekšā uz segliem bija šaujamais loks.

— Jā, nošaušu pāris meža trusīšu, — Huberts at­teica.

Es iedomājos mūsu mazos trusīšus mājās un prie­cājos, kad Huberts ar savu zirgu aizklidzināja prom un es viņu vairs neredzēju.

— Huberts, — es jautāju Jonatanam, — ko tu īsteni par viņu domā?

Jonatans mazliet padomāja.

— Viņš ir visveiklākais šāvējs visā Ķiršu ielejā.

Vairāk viņš nekā neteica.

Palomas vēsti Jonatans bija paņēmis līdzi, iebāzis mazā ādas maisiņā un paslēpis zem krekla. Kad mēs pār- nācām mājās, viņš papīrīti ielika slepenajā skapja at­vilktnē. Taču iepriekš es drīkstēju izlasīt, kas tur bija rakstīts, proti:

«Vakar sagūstīja Orvaru, un tagad viņš ieslodzīts Katlas alā. Kāds Ķiršu ielejas iemītnieks nodevis viņa slēptuvi. Jums tur ir nodevējs, noskaidrojiet, kurš tas iri»

— Noskaidrojiet, kurš tas ir! — Jonatans teica. — To es vēlētos izdarīt.

Zīmītē bija rakstīts vēl kaut kas, taču tas bija rak­stīts nez kādā slepenā valodā, kuru es nesapratu, un Jo­natans teica, ka man to nevajagot zināt. Tas esot jāzina tikai Sofijai.

Taču viņš man parādīja, kā atvērt slepeno atvilktni. Es to pāris reižu varēju atvilkt un aizvērt. Tad viņš pats to aizvēra un skapi aizslēdza, bet atslēgu atkal ielika miezerī.

Augu dienu es prātoju par to, ko biju uzzinājis, un nakti gulēju nelāgi. Es sapņoju par Tengīlu, par nonā­vētām dūjām un gūstekni Katlas alā, sapnī es tā ieklie­dzos, ka pats atmodos.

Un tad — ticat vai neticat! — tad es ieraudzīju kādu tumšu stāvu kaktā pie skapja, kādu, kas no mana klie­dziena izbijās un kā tumša ēna izslīdēja pa durvīm, iekams es pa īstam atmodos.

Tas notika tik ātri, ka man likās — to visu es esmu nosapņojis. Bet Jonatans tā nedomāja, kad es viņu uz­modināju un to pastāstīju.

— Nē, Sausiņ, tas nebija vis sapnis, — viņš teica. — Tas nebija sapnis! Tas bija nodevējs!

— Gan jau reiz sitis Tengīla stunda, — Jonatans sa­cīja.

Mēs gulējam zaļaja zale leja pie upes, un rīts bija brīnum jauks, tāpēc grūti bija ticēt, ka pasaulē ir Ten­gīls un vispār ļaunums. Visapkārt bija pilnīgs klusums un miers. Tikai ūdens klusu čaloja ap akmeņiem zem tilta. Bija jauki tā gulēt uz muguras un neredzēt nekā cita kā tikai mazos, baltos mākonīšus augšā pie debe­sīm. Tā varēja gulēt, justies labi, klusi kaut ko dziedāt un par visu tikai nospļauties.

Tad Jonatans sāka tērgāt par Tengīlu. Es viņu negri­bēju atcerēties, tomēr sacīju:

— Ko tu ar to gribēji teikt? Ka reiz sitīs Tengīla stunda?

— Ka agri vai vēlu ar viņu notiks tas pats, kas no­tiek ar visiem tirāniem, — Jonatans sacīja. — Ka viņu saspiedīs kā uti un viņš būs beigts uz mūžu mūžiem.

— Es ceru, ka tas notiks drīz, — es bildu.

Tad Jonatans nez ko nomurmināja.

— Viņš ir spēcīgs, tas Tengīls. Un viņam ir Katla!

Viņš atkal minēja šo briesmīgo vārdu. Es gribēju

viņu par to izvaicāt, tomēr nedarīju. Labāk tik skaistā rītā par Katlu nekā nedzirdēt.

Bet tad Jonatans pateica kaut ko tādu, kas bija ļau­nāks par visu.

— Sausiņ, neilgu laiciņu tu paliksi viens Bruņinieku mājā. Jo man jādodas uz Erkšķrožu ieleju.

Kā viņš varēja pateikt kaut ko tik briesmīgu? Kā viņš varēja iedomāties, ka es kaut mirkli palikšu Bruņi­nieku mājā viens bez viņa? Ja viņš arī nodomājis mesties Tengīlam tieši rīklē, es viņam sekošu; to es viņam pa­teicu.

Tad viņš tā savādi manī noraudzījās un teica:

— Sausiņ, man ir tikai viens brālis, un to es gribu aizsargāt no visa ļauna. Kā tu vari prasīt, lai es tevi ņemu līdzi, kad man jāsakopo viss mans spēks kam ci­tam? Kaut kam, kas tiešām ir bīstams.

Viņš runāji ilgi. Es apvainojos un kļuvu negants, viss manī vārījās, un es viņam uzsaucu:

— Un tu, kā gan tu vari prasīt, lai es sēžu Bruņi­nieku mājā viens un gaidu tevi, kad tu varbūt vairs ne­kad nepārnāksi?

Es piepeši atcerējos, kā tas bija toreiz, kad Jonatans nomira un vairs nebija pie manis; es gulēju uz virtuves dīvāna un droši nezināju, vai viņu vispār vēl redzēšu; ak, domājot par to, bija tā, it kā es raudzītos melnā alā. 1

Nu viņš atkal grib mani pamest, piedalīties tik bīs­tamā pasākumā, par kuru es nekā nezinu. Un, ja viņš nepārnāks, man vairs nebūs nekāda glābiņa, tad es kļūšu vientuļš uz visiem laikiem.

Es jutu, ka kļūstu aizvien negantāks un negantāks,; tad es nikni viņam uzkliedzu un teicu tik daudz nelabu vārdu, kādus vien spēju izdomāt.

Viņam nebija viegli mani nomierināt. Kaut cik no­mierināt. Bet skaidrs, ka beidzot notika tā, kā viņš gri­bēja. Es zināju, ka viņš visu saprot labāk par mani.

— Ej nu, muļķīt, skaidrs, ka es pārnākšu, — viņš teica.

Tas notika vakarā, kad mēs sēdējām un sildījāmies pie uguns virtuvē. Pēdējā vakarā, jo nākamajā dienā viņš bija nodomājis doties ceļā.

Es vairs nebiju dusmīgs, bet tikai bēdīgs, un Jona­tans to zināja. Viņš iedeva man tikko izceptu maizi, kas bija noziesta ar sviestu un medu, un stāstīja man pasa­kas un teiksmas, bet es nespēju viņā klausīties. Es do­māju tikai par Tengīla teiksmu, un man likās — tā ir visļaunākā no visām teiksmām. Es vaicāju Jonatanam, kādēļ viņam jādodas tik bīstamā pasākumā. Viņš taču būtu varējis itin mierīgi sēdēt Bruņinieku mājās pie pa­varda uguns un justies labi. Bet Jonatans man teica, ka ir tādi uzdevumi, kas jāveic, kaut arī tie ir bīstami.

— Bet kāpēc? — es prašņāju.

— Citādi tu vairs neesi cilvēks, bet tikai niecīgs pu­teklis, — Jonatans atteica.

Viņš pastāstīja man, ko nodomājis veikt. Viņš bija nodomājis izglābt Orvaru no Katlas alas. Jo Orvars esot vēl svarīgāks nekā Sofija, Jonatans bija sacījis, un bez Orvara Nangijālas zaļās ielejas aiziešot postā.

Bija jau vēls vakars. Uguns pavardā izdzisa, un iestājās nakts.

Un pienāca diena. Es stāvēju pie žoga un redzēju Jonatanu aizjājam un izgaistam miglā, jā, šajā rītā Ķiršu ieleja slīga miglā. Un ticiet — man sirds vai lūza, tā stāvot un noskatoties, kā migla viņu paņem un viņš izgaist un pazūd. Es biju palicis te viens. Tas nebija iz­turams. Es aiz bēdām kļuvu neprātīgs un aizskrēju uz stalli, izvedu ārā Fjālaru, iemetos seglos un traucos pa­kaļ Jonatanam. Man viņš bija vēlreiz jāredz, iekams es viņu zaudēju un varbūt uz visiem laikiem.

Vispirms viņš jāja uz Tulpju sētu, lai saņemtu no So­fijas norādījumus, to es zināju, tādēļ jāju uz turieni. Es jāju kā galīgs neprātis un panācu viņu tieši pie sētas. Tad es gandrīz sakaunējos un gribēju paslēpties, bet viņš bija mani jau sadzirdējis un ieraudzījis.