ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Viņš maķenīt padomāja.

— Jā, tieši tā, jauns un svaigs, un labs laiks, kurā ir viegli un vienkārši dzīvot, — viņš teica.

Bet tad viņa acis satumsa.

— Vismaz te Ķiršu ielejā, — viņš piebilda.

— Vai citās vietās ir savādāk? — es vaicāju. Un Jo­natans teica, ka, protams, citās vietās varētu būt savā­dāk.

Kāda laime, ka mēs esam nonākuši te! Tieši te, Ķiršu ielejā, kur dzīvot ir tik viegli un vienkārši, kā sacīja Jo­natans. Dzīve nevarēja būt vieglāka un vienkāršāka, un jaukāka kā te šādā rītā. Vispirms virtuvē tevi atmodina saule, kas iespīd pa logu rūtīm, un putnu līksmā vītero- šana ārpusē, tad tu redzi, cik klusi Jonatans noliek uz galda maizi un pienu, un tu paēdis aizej un pabaro savus trusīšus un apkop savu zirgu. Tad tu izjāj ārā, zāle ir klāta ar rasu, kas visur mirguļo un laistās, ķirškoku zie­dos san lapsenes un bites, zirgs rikšo, un tevi gandrīz nemaz nenomāc bailes. Iedomājies, tu nebaidies, ka tas viss pēkšņi beigsies, kā parasti beidzas visi prieki. Tikai ne Nangijala! Vismaz te, Ķiršu ielejā, ne!

Ilgi mēs jājām pāri pļavām šurpu turpu, kā mums ienaca prata, pec tam jajam pa taciņu līču loču gar up­malu, un piepeši mēs ieraudzījām lejā ielejā paceļamies rīta_ dūmus. Vispirms dūmus, pēc tam visu ciematu ar ve­cajam mājām un sētām. Mēs dzirdējām gaiļus dziedam un suņus rejam, un aitas un kazas blējam, viss bija kā īstenā rītā. Ciemats nule bija atmodies.

Mums pretī pa taciņu nāca kāda sieva ar grozu uz rokas. Tā bija zemniece, ne jauna, ne veca, bet vidējos gados, viņas seja bija brūna, vēja aprauta, kā jau cilvē­kam, kas visādos laika apstākļos daudz uzturas svaigā gaisā.

— Ak tā, Jonatan, tagad tavs brālis ieradies, — viņa sacīja un ļoti laipni pasmaidīja.

— Jā, nu viņš ieradies, — Jonatans atbildēja. Un pēc viņa balss varēja noprast, ka tas ir labi. — Sausiņ, tā ir Sofija, — viņš teica, un Sofija pamāja.

— Jā, tā ir Sofija, — viņa bilda. — Labi, ka es jūs satiku. Tagad jūs paši varat paņemt grozu.

Jonatans paņēma grozu, it kā būtu radis to darīt, ne­maz nevaicādams, kas tajā atrodas.

— Tu taču šovakar paņemsi brāli līdzi Zeltgailī, lai visi varētu viņu apsveikt, — Sofija sacīja.

Jonatans atbildēja, ka to darīšot, un tad mēs no viņas atvadījāmies un jājām mājup. Es vaicāju Jonatanam, kas tas Zeltgailis tāds ir.

— Krodziņš «Zeltgailis», — Jonatans atbildēja. — Tas ir šejienes ciemata krodziņš. Tur mēs satiekamies un runājamies, runājam par to, par ko jārunā.

Man likās — tas būs jauki vakarā iet līdzi uz Zelt- gaili un redzēt, kādi ļaudis dzīvo Ķiršu ielejā. Es visu gribēju izdibināt par Ķiršu ieleju un Nangijālu. Gribēju redzēt, vai tas tieši saskan ar to, ko bija sacījis Jonatans. Starp citu, man kaut kas ienāca prātā, un es to, jadoma, brālim atgādināju.

— Jonatan, tu sacīji, ka Nangijālā pieredzot dēkas no rīta līdz vakaram un arīdzan naktīs, vai tu to atce­ries? Bet te taču viss ir tik mierīgs un nav itin nekādu dēku.

Tad Jonatans iesmējās.

— Tu šeit ieradies vakar, vai esi jau to aizmirsis? Muļķīti, tu jau tikko esi te pabāzis degunu! Gan pagūsi pieredzēt arī dēkas.

Tad es atbildēju — ja tā labi padomā, tad dēkainības te ir diezgan un lieliska ir Bruņinieku māja un mūsu zirgi, un trusīši, un viss cits. Vairāk dēku es nemaz ne­vēlos.

Tad Jonatans tā savādi mani uzlūkoja, itin kā mani nožēlodams, un sacīja:

— Jā, vai zini, Sausiņ, es gandrīz vēlētos, lai tieši tā tas būtu. Tieši tā. Jo, tici man, te ir tādas dēkas, kā­dām labāk nevajadzētu būt.

Kad bijām atgriezušies mājās, Jonatans izsaiņoja So­fijas grozu un visu, kas tur atradās, salika uz virtuves galda. Tur bija maizes kukulis un pudele ar pienu, un maza kārbiņa ar medu, un dažas pankūkas.

— Vai Sofija rūpējas par mūsu ēdienu? — es izbrīnī­jies vaicāju. Nebiju par to domājis, kur mēs ņemsim ēdienu.

— Dažreiz viņa to dara, — Jonatans atteica.

— Un gluži par velti? — es jautāju.

— Par velti, jā, tā to varbūt varētu teikt, — Jona­tans sacīja. — Te, Ķiršu ielejā, viss ir par velti. Mēs do­dam cits citam un palīdzam cits citam allaž, kad vaja­dzīgs.

— Vai tad tu kaut ko dod Sofijai? — es vaicāju.

Tad viņš atkal smējās.

— Jā, patiesi, — viņš teica. — Zirgu mēslus viņas rožu dobēm. Tās es viņai kopju — pilnīgi par velti. Tad viņš piebilda kaut ko tik klusi, ka es tikko sadzirdēju. —' Es, starp citu, izdaru viņai arī citus pakalpojumus.

Tieši tobrīd es pamanīju, ka viņš kaut ko izņem no groza. Tas bija mazītiņš satīts papīrītis, vairāk nekas. Viņš to attina un izlasīja, kas tur bija rakstīts, tad no jauna satina papīrīti, savilka pieri grumbās, itin kā rak­stītais viņam nebūtu paticis. Taču man viņš nekā neteica, un es viņam negribēju jautāt. Es nodomāju — gan viņš man pastāstīs, kas tur rakstīts, ja gribēs, lai es to dabūju zināt.

Vienā virtuves kaktā atradās vecs skapis. Un tai pir­majā vakarā Bruņinieku mājā Jonatans man kaut ko pa­stāstīja par šo skapi. Šajā skapī atrodoties slepena at­vilktne, kuru nevarot nedz atrast, nedz atvilkt, ja nezinot knifu. Es to, protams, gribēju tūdaļ zināt, bet Jonatans sacīja:

— Citreiz. Tagad tev jāguļ.

Tad es aizmigu un visu aizmirsu, bet tagad atkal to atcerējos. Jo Janatans piegāja pie skapja, un es izdzirdu savādus brīkšķus. Nebija grūti saprast, ko viņš tur dara. Viņš šo papīrīti paslēpa slepenajā atvilktnē. Tad viņš aiz­slēdza skapi un atslēgu ielika vecā miezerī, kas atradās augstu uz virtuves plaukta. Pēc tam mēs aizgājām un izpeldējāmies, un es ieniru no tilta, iedomājieties, kā es to uzdrīkstējos! Pēc tam Jonatans man iztaisīja tādu pašu makšķeri, kāda bija viņam, un mēs izvilkām dažas zivtiņas. Tikai tik daudz, cik mums vajadzēja pusdienām. Es izvilku krietnu asari un Jonatans divus.

Zivis mēs izvārījām mājās lielajā pavarda katlā, kas dzelzs važā karājās virs uguns. Un, kad mēs bijām pa­ēduši, Jonatans teica:

— Tagad, Sausiņ, paskatīsimies, vai tu proti šaut mērķī. Dažreiz tas ir nepieciešams.

Viņš aizveda mani uz stalli, uz zirglietu skabūzi, kur karājās divi šaujamloki. Es sapratu, ka tos darinājis Jo­natans, jo tādus viņš bija taisījis pilsētas bērniem mūsu pagalmā. Bet šie bija lielāki un smalkāki, nudien lieliski darbarīki.

Mēs pielikām pie staļļa durvīm mērķa zīmi un šaudī­jām pa to visu pēcpusdienu. Jonatans man mācīja, kā jā : rīkojas. Un es šāvu diezgan labi, jā, protams, ne jau tik labi kā Jonatans, jo viņš ikreiz trāpīja mērķī.

Ar Jonatanu bija jocīgi. Lai gan viņš visu darīja -daudz labāk nekā es, taču neatzina, ka tas ir kaut kas -sevišķs. Viņš nekad nelielījās, bet visu veica tā, it kā ne­maz nedomātu. Dažkārt man likās — viņš vēlējās, lai man laimētos labāk nekā viņam. Vienreiz arī es trāpīju mērķa vidū, un tad viņš izskatījās tik priecīgs, itin kā :no mātfis būtu dabūjis dāvanu.

Kad iestājās nokrēslis, Jonatans teica, ka nu esot laiks doties uz Zeltgaili. Mēs uzsvilpām Grimam un Fjā- laram. Tie savā vaļā ganīļās Bruņinieku mājas priekšā pļavā, bet, tiklīdz mēs uzsvilpām, viņi tūdaļ pieauļoja pie žoga. Tur mēs viņus apseglojām un uzkāpām viņiem mugurā, un tad pavisam rāmi jājām lejup uz ciematu.

Pēkšņi es izbijos un apmulsu. Es nemaz nebiju radis sastapties ar cilvēkiem, vismaz ne ar tādiem, kādi dzīvo te Nangijālā, un to es pateicu Jonatanam.