ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Es negribu uz turieni, — es teicu raudādams. — Es gribu būt tur, kur esi tu, Jonatan.

— Es taču ari nonākšu Nangijālā, vai saproti? — Jonatans paskaidroja. — Pamazītiņām.

— Pamazītiņām, jā, — es iebildu. — Tu varbūt no­dzīvosi līdz deviņdesmit gadiem, bet es pa to laiku tur būšu viens pats.

Tad Jonatans teica, ka Nangijālā laikam esot pavi­sam citāda nozīme nekā te, zemes virsū. Pat ja viņš no­dzīvotu deviņdesmit gadus, tur man liktos, ka aizritēju­šas tikai aptuveni divas dienas, iekams viņš ieradīsies. Tā esot, ja laiks neesot nekas īstens.

— Divas dienas tu taču varēsi izturēt viens pats, — viņš teica. — Tu varēsi kāpt kokos, mežā dedzināt ugunskuru un sēdēt pie kādas mazas upītes un makšķe­rēt, varēsi darīt visu to, pēc kā tik ļoti esi ilgojies. Un, kad tu tā sēdēsi un vilksi asari, es atlidošu, un tu teiksi: «Ak pasaulīt, vai tu jau esi klāt, Jonatan?»

Es mēģināju raudas apspiest, jo domāju, ka divas dienas spēšu izturēt.

— Tomēr padomā, cik labi būtu, ja tu ierastos tur pirmais, — es teicu, — un pie upītes sēdētu un makšķe­rētu tu.

Jonatans bija ar mani vienis prātis. Viņš ilgi norau­dzījās manī tik labsirdīgi kā allaž, un es ievēroju, ka viņš ir bēdīgs, jo klusi un gandrīz vai skumji sacīja:

— Un man būs jādzīvo virs zemes bez mana Sau­siņa. Varbūt deviņdesmit gadu!

Jā, tieši tā mēs domājām.

Tagad esmu nonācis pie tām grūtībām, par kurām pat nespēju domāt, tomēr man jādomā.

Būtu varējis notikt, ka mans brālis Jonatans jopro­jām sēdētu pie manis, tērzētu vakaros, ietu skolā, rotaļā­tos ar bērniem pagalmā un vārītu ūdeni, lai sagatavotu man medusdzērienu un tamlīdzīgi. Bet tā tas nav… tā tas nav!

Jonatans tagad ir Nangijālā.

Man ir tik grūti, es nevaru to pastāstīt. Bet pēc tam laikrakstā bija rakstīts tā:

Vakar vakarā pilsētā Zvaigžņu rožu iecirkni plosījās briesmīgs ugunsgrēks, pie tam pelnos pārvērtās viena no- turienes vecajām koka mājām un galu dabūja viens cil­vēks. Ķad izcēlās ugunsgrēks, desmit gadus vecais Kārlim Lauva gulēja slims viens otrā stāva dzīvokli; iekams kāds paspēja aizsteigties priekšā, trīspadsmit gadus vecais Jo­natans Lauva metās šajā liesmu pārņemtajā mājā, lai- glābtu mazo brāli. Bet tikmēr visas kāpnes bija viena vie­nīga liesmu jūra, un tiem, kas atradās dzīvoklī, atlika vie­nīgi izlēkt pa logu, lai varētu glābties. Šausmu pārņemtie- ļaudis, kas bija sapulcējušies pie degošās mājas, tikai bezspēcīgi noskatījās, kā trīspadsmit gadu vecais zēns, uzcēlis mugurā slimo brāli, nekā nedomādams, metas liesmās un izlec pa logu. Krizdams pret zemi, puisēns~ guva smagus ievainojumus un gandrīz tūlīt nomira. Tur­pretī jaunākais brālis, ko mirējs krītot bija aizsargājis ar savu augumu, tika cauri gandrīz bez jebkādām kaitēm. Abu brāļu māte tobrīd bija izgājusi — viņa ir šuvēja — un, pārnākusi mājās, dabūja stipru nervu lēkmi. Vēl nav zināms, kā ugunsgrēks cēlies.

Laikraksta otrajā lappusē bija rakstīts vairāk par Jo- natanu. To bija rakstījusi viņa skolotāja. Tur bija teikts šādi:

Dārgais Jonatan Lauva, vai tevi patiesībā nevaja­dzētu saukt par Jonatanu Lauvassirdi? Vai tu atceries, kad mēs reiz vēstures grāmatā lasījām par kādu dros­mīgu angļu karali, sauktu Ričards Lauvassirds, vai atce­ries, ko tu teici: «Padomā tikai, par tādu drosmi vēlāk raksta vēstures grāmatās; es gan nekad nevarētu tik .drosmīgs būt!» Dārgais Jonatan, kaut arī par tevi ne­rakstīs vēstures grāmatās, tomēr tajā izšķirīgajā brīdī tu rīkojies kā īsts varonis. Tava sirmā skolas jaunkun­dze nemūžam tevi neaizmirsīs. Tāpat tavi skolas biedri ievi ilgi atcerēsies. Ķlase būs tukša bez mūsu līksmā, skaistā Jonatana. Jonatan Lauvassirds, dusi saldi!

Greta Andersone

Viņa ir diezgan jocīga — Jonatana skolotāja, bet ^viņa ļoti mīlēja Jonatanu, tāpat kā visi citi. Un tas bija jauki, ka viņa izdomāja šo Lauvassirdi, tas tiešām bija jauki!

Visā pilsētā nebūs neviena cilvēka, kas nenožēlotu Jonatanu un kas nedomātu, ka labāk būtu nomiris es. Tik daudz es nopratu no visām šīm tantēm, kuras te skrai­delē ar saviem audumiem, muslīniem un ņerbām. Viņas ^nopūšas, skatās uz mani, iedamas cauri virtuvei, un saka māmuļai: «Nabaga Lauvas kundze! Un tieši šis lieliskais Jonatans!»

Tagad mēs dzīvojam mājā, kas ir blakus mūsu agrā­kajai mājai. Tieši tādā pašā dzīvoklī, lai gan tas atrodas apakšējā stāvā. No trūcīgo palīdzības biedrības mēs da- 'būjām nedaudz lietotas mēbeles un kādu daļu mums iedeva arī tantes. Es guļu gandrīz uz tāda paša virtuves dīvāna kā iepriekšējais. Viss ir gandrīz tāds pats kā ag­rāk. Un viss, tieši viss ir gluži citāds nekā agrāk! Jo te vairs nav Jonatana. Neviens vairs vakaros nesēž pie manis un neko nestāsta, es jūtos tik vientuļš, ka krūtis smeldz, un es varu tikai gulēt un pats sev atkārtot tos vārdus, kurus man teica Jonatans pirms savas nāves. Tad, kad mēs bijām izlēkuši un gulējām zemē. Vispirms viņš gulēja uz mutes, bet kāds viņu pagrieza, un es ierau­

dziju viņa seju. No viena lūpu kaktiņa sūcās asinis, un viņš gandrīz nespēja parunāt. Taču likās — viņš tomēr mēģina smaidīt un tad izdabūja pār lūpām pāris vārdu: «Neraudi, Sausiņ, mēs satiksimies Nangijālā!»

Viņš pateica tikai to un neko vairāk. Tad atnāca cil­vēki un viņu aiznesa, un es viņu vairs nekad neredzēju.

Pirmo laiku pēc tam es negribu atcerēties. Taču kaut ko tik briesmīgu un nejauku nevar aizmirst. Es gulēju uz dīvāna un domāju par Jonatanu tik ilgi, ka likās — man galva pārsprāgs, un tā, kā es ilgojos pēc viņa, nevar ilgoties neviens cits. Mani nomāca arī bailes. Es iedomā­jos, ja nu tas par Nangijālu nav tiesa! Ja nu tas ir tikai jauks stāsts, kādus Jonatans parasti izdomāja! Es bieži raudāju, jā, to es darīju.

Bet tad atnāca Jonatans un mani mierināja, jā, viņš atnāca, ak, cik tas bija jauki! Tad viss atkal gandrīz bija labi. Viņš, protams, tur, Nangijālā, saprata, kā es bez ' viņa jūtos, un laikam gan domāja, ka viņam mani jāmie­rina. Tādēļ viņš nāca pie manis, un tagad es vairs nemaz neesmu tik noskumis, es tikai gaidu.

Viņš atnāca nesen kādā vakarā. Es biju viens mājās un gulēju, un raudāju pēc viņa, un jutos izbijies un

nelaimīgs, un slims, un tik nomākts, ka grūti pat pasacīt. Virtuves logs bija atvērts, jo patlaban iestājušies silti,, jauki pavasara vakari. Dzirdēju, kā tur ārā dūdo baloži. Te iekšējā pagalmā to ir vesels bars, un tagad pava­sarī viņu dūdošana nerimstas.

Un tad tas notika.

Kad nu es tā guļu un, iespiedis seju spilvenā, raudu, es dzirdu gluži tuvu dūdošanu un, pacēlis acis, ieraugu, ka uz palodzes sēž dūja un savām mīļajām acīm raugās manī. Sniegbalta dūja, ievērojiet, nevis pelēka, kādas ir pagalma dūjas. Sniegbalta dūja — neviens nesapratīs, ko es jutu, viņu ieraudzīdams. Jo tas taču bija tieši, kā dziesmiņā teikts:

«Tad lidos balta dūja Uz tavu mājokli!»

Un man bija tā, it kā es atkal dzirdētu Jonatanu dzie­dam, — tagad viņš bija atnācis pie manis.

Es gribēju kaut ko teikt, bet nespēju. Es tikai gulēju un klausījos dūjas dūdošanu, un cauri šai dūdošanai vai arī pašā šajā dūdošanā, nezinu, kā lai to pasaka, es sa­dzirdēju Jonatana balsi. Lai gan tā neskanēja kā parasti. Likās — visā virtuvē plūst čuksti. Tas izklausās gandrīz pēc spoku stāsta, un no tā varētu izbīties, bet es nejutu bailes. Es tikai izjutu tādu prieku, ka varētu palēkties turpat vai līdz griestiem. Jo viss, ko es dzirdēju, bija tik brīnumains.