ASTRĪDA LINDGRĒNA: BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Protams, tā bija patiesība — ar to Nangijālu! Jona­tans vēlējās, lai es pasteigtos uz turieni, jo tur ir tik labi, viņš sacīja. Iedomājies tikai, tur atradās māja, kas viņu gaidīja. Nangijālā viņš bija dabūjis pats sev māju. Tā ir senlaicīga māja, to sauc par Bruņinieku māju, un tā atrodas Ķiršu ielejā, viņš sacīja. Vai tas neskan lieliski? Un iedomājies, pirmais, ko viņš ieraudzījis, atnākdams uz Bruņinieku māju, bijusi neliela, zaļa plāksnīte pie žoga, un uz tās bijis iegravēts — «Brāļi Lauvassirdis». «Tas nozīmē, ka mēs tur dzīvosim abi,» Jonatans sacīja.

Iedomājies, arī es saukšos par Lauvassirdi, kad iera­dīšos Nangijālā. Es par to priecājos, jo vēlos, lai mani sauc tāpat kā Jonatanu, lai gan es neesmu tik drosmīgs kā viņš.

«Nāc, cik aši vien vari,» viņš teica. «Un, ja tu mani neatradīsi Bruņinieku mājā, tad es sēdēšu pie upītes un makšķerēšu.»

Pēc tam iestājās klusums un dūja aizlidoja. Tieši pāri mājas jumtam. Atpakaļ uz Nangijālu.

Un es guļu uz sava dīvāna un tikai gaidu, kad va­rēšu lidot pie viņa. Ceru, ka nebūs grūti viņu tur atrast. Jonatans teica, ka nepavisam nebūšot grūti. Drošības labad esmu uzrakstījis adresi:

BRĀĻI LAUVASSIRDIS BRUŅINIEKU MĀJĀ ĶIRŠU IELEJĀ NANGIJĀLĀ.

Jonatans tur tagad nodzīvojis vientulībā divus mēne­šus. Divus garus, briesmīgi garus mēnešus esmu izticis bez viņa. Bet tagad es drīz vien ieradīšos Nangijālā. Drīz, drīz es turp aizlidošu. Varbūt jau šonakt. Liekas — tas varētu notikt šonakt. Es uzrakstīšu zīmīti un nolikšu uz virtuves galda, lai māmuļa to atrod, rītā pamodusies.

Tāda būs šī zīmīte:

Neraudi, māmiņ!

Mēs satiksimies Nangijālā!

Un tad tas notika. Kaut ko dīvaināku es nekad ne­biju pieredzējis. Es uzreiz stāvēju pie žoga un uz zaļas plāksnītes lasīju — «Brāli Lauvassirdis».

Kā es tur nokļuvu? Kā lidoju? Kā varēju atrast ceļu, nevienam nepavaicājot? To es nezinu. Vienīgais, ko zinu, ka es pēkšņi stāvu tur un redzu uz plāksnītes uzrakstu.

Es saucu Jonatanu. Saucu vairāk reižu, bet viņš ne­atbildēja. Un tad es atcerējos, ka viņš, protams, stāv pie upītes un makšķerē.

Es metos skriet. Pa šauro taciņu lejup uz upīti. Es skrēju un skrēju — un tur lejā uz tilta sēdēja Jonatans. Mans brālis, tur viņš sēdēja, viņa mati mirdzēja saulē. Un, ja es arī mēģinātu to pastāstīt, tomēr nespētu izteikt, ko jutu, viņu atkal ieraudzīdams.

Viņš nepamanīja mani nākam. Es mēģināju saukt: «Jonatan,» — bet man šķiet, ka es raudāju un izspiedu tikai vāru, savādu skaņu. Jonatans tomēr to bija dzirdē­jis, viņš nosvieda makšķeri un traucās pie manis, spēji mani satvēra, itin kā gribēdams pārliecināties, vai es tiešām esmu atnācis. Un es tikai maķenīt raudāju, kāpēc gan lai es raudātu, biju taču pēc viņa tik ļoti noilgojies.

Jonatans turpretī smējās, un tā mēs stāvējām tur pie upes ietekas, rokās sadevušies, un nespējām pat izteikt, cik priecīgi esam, ka atkal satikušies.

Un Jonatans sacīja:

— Ak, tu Sausiņ Lauvassirds, beidzot tu esi atnā­cis!

«Sausiņ Lauvassirds» — tas nudien skanēja jo­cīgi, un mēs smējāmies, tieši tā, un ne tāpēc, ka tas būtu visjocīgākais, ko mēs līdz šim bijām dzirdējuši, bet mēs vispār gribējām smieties, jo prieks mūsos kūsāt kūsāja. Mēs, neganti smiedamies, sākām cīkstēties, tomēr smie­ties nebeidzām. Ak nē jel, mēs tā smējāmies, ka novēlā- mies zālē, gulējām tur un vāļājāmies, un smējāmies kā negudri, smiedamies mēs ievēlāmies upē un tā smējā­mies, ka es domāju — mēs noslīksim.

Bet mēs sākām peldēt. Es nekad nebiju pratis peldēt,, lai gan ļoti vēlējos to iemācīties. Tagad es pratu peldēt.. Lieliski pratu peldēt.

— Jonatan, es protu peldēt! — es kliedzu.

— Jā, skaidrs, ka tu proti peldēt, — Jonatans atteica.. Un tad man kaut kas ienāca prātā.

— Jonatan, vai tu esi ko ievērojis? Es vairs nekle­poju, — es sacīju.

— Skaidrs, ka tu neklepo, — Jonatans atbildēja. — Tagad tu esi Nangijālā.

Brīdi es peldēju, tad uzrāpos uz tilta un stāvēju tur gluži izmircis, ūdens pilēja no manām drēbēm. Bikses lipa pie kājām, tāpēc es varēju saredzēt to, kas noticis. Ticat vai neticat, manas kājas bija tikpat taisnas kā Jo­natanam.

Un tad man ienāca prātā, padomā tikai, var būt, ka? esmu kļuvis arī skaists. Es vaicāju Jonatanam, ko viņš par to domā. Vai esmu kļuvis skaistāks?

— Palūkojies spogulī, — viņš teica, ar to viņš bija» domājis upīti. Jo ūdens bija dzidrs un rāms, un tajā va­rēja spoguļoties. Es nogūlos uz tilta un lūkojos tam pāri; es ieraudzīju sevi ūdenī, taču nekādu lielu skaistumu ne­saskatīju. Jonatans pienāca un nogūlās man blakus, un- mēs tur ilgi gulējām, raudzīdamies lejā ūdenī brāļos Lau- vassirdīs. Jonatans bija tik skaists ar saviem zeltaina­jiem matiem, zilajām acīm un smalko seju, bet es ar savu> kaulaino purniņu, ērkuļainajiem matiem un tā jopro­jām …

— Zini, es gan nevaru saskatīt, ka būtu kļuvis skais­tāks, — es sacīju.

Taču Jonatans atbildēja, ka ar mani notikušas lielas* pārmaiņas.

— Turklāt tu izskaties arī veselīgs, — viņš sacīja.

Un tad es kārtīgi sevi nopētīju. Tā gulēdams uz tilta,.

es jutos gluži vesels un līksms, un kāpēc man vēl jābūt: skaistam? Mani bija pārņēmis tāds prieks, ka likās — manī viss smietin smejas.

Mēs tur pagulējām kādu laiciņu, ļaudamies saules­staru siltumam, un raudzījāmies zivīs, kas peldēja šurp> un turp zem tilta. Bet tad Jonatans gribēja iet uz mā­

jām, un es arī to vēlējos, jo mani mocīja ziņkāre, kāda izskatās šī Bruņinieku māja, kurā es tagad dzīvošu.

Jonatans gāja pirmais pa taciņu uz mājām, un es ar savām tievajām, taisnajām kājām viņam sekoju. Es gāju, blenzdams uz savām kājām, un jutu, cik labi ar tām stai­gāt. Bet, kad mēs bijām mazliet pakāpušies kalniņā, es piepeši pagriezu galvu atpakaļ. Un tad — tad es ierau­dzīju Ķiršu ieleju; ak, šī ieleja, tā visa bija pārpilna bal­tiem ķiršu ziediem! Tā bija balta no ķiršu ziediem un zaļa no zaļās zāles. Cauri visam šim zaļumam un bal­tumam kā sudraba lente plūda upīte. Kāpēc es to visu nebiju pamanījis iepriekš, bet redzēju tikai Jonatanu? Tagad es klusi stāvēju uz taciņas un redzēju, cik viss te ir skaists; tad es sacīju Jonatanam:

— Šī laikam ir visskaistākā vieta uz zemes!

— Jā gan, bet ne uz zemes, — Jonatans teica, un ļad es atcerējos, ka atrodos taču Nangijālā.

Ķiršu ieleju apņēma augsti kalni, un tie arī bija skaisti. No kalnu kraujām lejup gāzās upītes un ūdens­kritumi, un ieleja šalktin šalca, jo bija taču pavasaris.

Arī gaiss bija savāds. Tā vien likās, it kā gribētos to •dzert, tik tīrs un labs tas bija.

— Kādus pāris kilogramus šitā gaisa viņiem vaja­dzētu saņemt pilsētā, — es teicu, jo atcerējos, cik ļoti es ilgojos pēc gaisa, gulēdams uz virtuves dīvāna, jo man šķita, ka gaisa tur vispār nav.

Taču te tas bija, un es to ievilku, cik vien spēju. Li­kās — ne nevaru pietiekami to atdzerties. Jonatans par mani smējās un teica:

— Katrā gadījumā atstāj ari man kādu nieciņu.

Taciņa, pa kuru mēs gājām, bija it kā apsnigusi ar

ķiršziedu lapiņām, arī pār mums bira šīs smalkās, baltās ziedlapiņas, apbērdamas mūsu matus un mūs pašus; man patīk mazas, zaļas taciņas, kas ir apbārstītas ķirš­ziedu lapiņām, jā, tādas man nudien patīk.