ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Par ko tu baidies? — viņš bilda. — Tu taču ne­domā, ka te kāds tev vēl ļaunu?

— Nē, to nu gan ne, bet varbūt viņi par mani smie­sies.

To sakot, es pats sev likos muļķīgs, jo kādēļ gan viņi par mani smietos? Bet kaut ko tādu es vienmēr iedomā­jos.

— Zini ko, man liekas — tagad tevi vajadzētu saukt par Kārli, tagad, kad tavs uzvārds ir Lauvassirds, — Jo­natans sacīja. — Sausiņš Lauvassirds, par to gan viņi varētu smieties. Tu jau pats gandrīz vai pārsmējies par šo iesauku un es tāpat.

Jā, es labprāt sauktos par Kārli. Tas nudien labāk skan pie mana jaunā uzvārda.

— Kārlis Lauvassirds, — es izmēģināju, kā tas skan. — Te jāj Kārlis un Jonatans Lauvassirdis, jā, tas skan labi, tā man liekas.

— Lai gan man tu vēl joprojām esi mans agrākais "Sausiņš, tik daudz tev jāzina, — Jonatans noteica.

Drīz vien mēs bijām lejā ciematā un klidzinājām pa ciemata ielu uz saviem zirgiem. Nebija grūti atrast ceļu, uz kurieni mums jājāj. Jo pa gabalu mēs izdzirdām smieklus un skaļas runas. Ari izkārtni saredzējām — lielu, zeltītu gaili, jā, tur atradās Zeltgailis, senlaicīgs krodziņš, par kādiem var izlasīt grāmatās. Pa mazajiem lodziņiem jauki spīguļoja gaisma. Nudien modās vēlēša­nās ieiet krodziņā un palūkot, kā tur izskatās. Jo līdz šim es nekad to nebiju darījis.

Bet vispirms mēs iegājām pagalmā un piesējām tur Grimu un Fjālaru blakām daudziem citiem zirgiem. Jo­natans bija pareizi sacījis, ka Nangijālā ir nepieciešams zirgs. Man likās — tajā vakarā Zeltgailī bija ieradušies itin visi Ķiršu ielejas iedzīvotāji. Krodziņš bija bāztin pie­bāzts ar cilvēkiem, kad mēs tur ieradāmies. Gan vīrieši, gan sievietes, lieli un mazi juku jukām; visi ciemata iedzīvotāji tur sēdēja un tērzēja, un jutās līksmi, lai gan daži mazāki bērni jau bija aizmiguši vecāku klēpī.

Tad nu gan sacēlās jautrība, kad mēs tur ienācām!

— Jonatans! — viņi sauca. — Tur nāk Jonatans!

Pats krodziņa saimnieks — liels, glīts vīrs sārtiem

vaigiem — kliedza tā, ka viņa balss pāršalca visas citas.

— Tur nāk Jonatans, nē, saki viens cilvēks, tur nāk brāļi Lauvassirdis! Abi divi!

Viņš pienāca mums klāt, uzcēla mani uz galda, lai visi varētu mani apskatīt, un es jutu, ka tumši pietvīkstu.

Bet Jonatans sacīja:

— Šis te ir mans mīļotais brālis, Kārlis Lauvassirds, kas beidzot ieradies! Izturieties pret viņu laipni, tikpat laipni kā pret mani.

— Nu, par to tu vari būt drošs, — krodzinieks at- atteica un nocēla mani no galda. Bet, iekams viņš palaida mani vaļā, brīdi paturēja rokās, un es jutu, cik viņš ir stiprs.

— Mēs abi, — viņš teica, — mēs kļūsim tikpat labi draugi kā Jonatans un es. Mani sauc Jusis. Lai gan pa­rasti mani sauc par Zeltgaili. Un pie Zeltgaiļa tu vari nākt, kad vien vēlies, to iegaumē, Kārli Lauvassirds.

Sofija arī tur sēdēja viena pie galda, un mēs abi ar Jonatanu apsēdāmies pie viņas. Man likās — viņu tas iepriecināja. Viņa smaidīja tik laipni, jautāja, kā man patīkot mans zirgs, un vaicāja, vai Jonatans kādu dienu varētu atnākt un palīdzēt viņai dārzā. Tad viņa apklusa, un es varēju saskatīt, ka viņu kaut kas nomāc. Es ievē­roju vēl ko citu. Visi, kas sēdēja krodziņā, raudzījās uz Sofiju gandrīz ar cieņu, un, ja kāds piecēlās, lai dotos projām, vispirms palocījās pret mūsu galdu, itin kā So­fija būtu kaut kas neparasts, es tikai nespēju saprast, kas īsteni. Viņa tur sēdēja, vienkārši ģērbusies, ar laka­tiņu ap galvu, saules aprautās rokas salikusi klēpī kā parasta zemnieku sieva. Kas gan pie viņas ir tik nepa­rasts, es prātoju.

Es krodziņā jutos ļoti jautri. Mēs dziedājām dziesmas, dažas no tām es jau zināju, bet dažas dzirdēju pirmo reizi, visas dziesmas bija līksmas. Bet vai tās tiešām tādas bija? Lāgiem man šķita, ka viņus visus nomāc kā­das slepenas raizes — gluži tāpat kā Sofiju. Tā vien li­kās — lāgiem viņi nez ko iedomājas. Par nez ko baiļo­jas. Taču Jonatans bija teicis, ka dzīve te Ķiršu ielejā ir viegla un vienkārša, par ko gan viņi baiļojas? Taču parasti viņi bija līksmi un dziedāja, un smējās, un visi bija labi draugi, tā man likās. Tomēr, liekas, visvairāk viņiem patika Jonatans. Gluži tāpat kā mājās pilsētā, kur viņš patika visiem. Un laikam Sofija arī viņiem patika, tā man likās.

Vēlāk, kad mēs ar Jonatanu grasījāmies doties uz mājām un, iznākuši pagalmā, raisījām vaļā zirgus, es vaicāju:

— Jonatan, kas īstenībā ir tik neparasts pie Sofijas?

Tad mēs sev blakām izdzirdām īgnu balsi, tā sacīja:

— Jā, pareizi! Kas tad pie Sofijas ir tik neparasts, es jau sen esmu par to prātojis!

Pagalmā bija tumšs, un es nespēju saredzēt cilvēku, kas runāja. Bet tad viņš pēkšņi nostājās gaismas aplī, kas plūda no loga, un es pazinu vīru, kurš bija sēdējis mums tuvumā, vīru ar rudiem, cirtainiem matiem un ne­lielu, rūsganu bārdiņu. Es viņu jau biju ievērojis, jo viņš visu laiku sēdēja sapīcis, arī dziedāt nedziedāja.

— Kas tas tāds bija? — es vaicāju Jonatanam, kad mēs bijām izjājuši pa vārtiem ārā.

— Viņu sauc par Hubertu. Un viņš ļoti labi zina, kas ir tas neparastais pie Sofijas, — Jonatans atbildēja.

Pēc tam mēs jājām mājup. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars. Nekad es nebiju redzējis tik daudz zvaigžņu un nekad tik mirdzošas. Es mēģināju uzminēt, kura ir ze­mes zvaigzne.

Bet Jonatans sacīja:

— Zemes zvaigzne, ak vai, tā klaiņo kaut kur tālu, tālu izplatījumā, to no šejienes tu nevari saredzēt.

Pēc manām domām, tas bija maķenīt nepatīkami.

Bet tad pienāca diena, kad es uzzināju, kas ir tas ne­parastais pie Sofijas.

Kādreiz rītā Jonatans sacīja:

— Šodien mēs uz kādu laiciņu aiziesim pie dūju ka­ralienes.

— Tas skan jauki! Kas tā ir par dūju karalieni? — es vaicāju.

— Sofija, — Jonatans atbildēja. — Es viņu tikai pa jokam saucu par dūju karalieni.

Un drīz es sapratu, kāpēc.

Bija krietns gabaliņš līdz Tulpju sētai, kur dzīvoja Sofija. Viņas māja atradās Ķiršu ielejas galā, aiz tās tūdaļ slējās augstie kalni.

Mēs aizgājām turp agrīnā rītā. Sofija stāvēja un ba­roja dūjas. Visas savas sniegbaltās dūjas! Ieraudzīdams tās, es atcerējos viņu, to sniegbalto, kas sēdēja uz mana loga palodzes nu jau pirms tūkstoš gadiem.

— Vai atceries? — es čukstēju Jonatanam. — Vai tā nebija viena no šīm dūjām, kas aizdeva tev savus spār­nus toreiz, kad tu biji kopā ar mani?

— Jā, — Jonatans atteica, — kā gan citādi es būtu? nokļuvis te. Vienīgi Sofijas dūjas lido cauri debesīm tālu jo tālu.

Dūjas apņēma Sofiju kā balts mākonis, un viņa stā­vēja tur rāmi starp dūju spārnu vēdām.

«Tieši tāda izskatās dūju karaliene,» es nodomāju.

Tikai tagad viņa mūs pamanīja. Viņa apsveica mūs laipni, kā to allaž darīja, bet līksma viņa nebija. Viņa bija ļoti skumja un tūdaļ klusā balsī sacīja Jonatanam:

— Vakar vakarā es atradu Violantu beigtu ar bultu krūtīs. Tur augšā Vilku gravā. Un zīmīte bija pazudusi.

Jonatana acis satumsa. Tādu es viņu nekad nebiju redzējis, tik sarūgtinātu. Es vairs nepazinu ne viņu, ne viņa balsi.

— Tieši to es domāju, — viņš sacīja. — Mūsu Ķiršu ielejā ir nodevējs.

— Jā, laikam tā būs, — Sofija atbildēja. — Es tam negribēju ticēt. Bet tagad saprotu, ka laikam tā būs.