Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Re, kāda gaisma! - viņš iesaucās un sāka raudāt gan aiz prieka, gan bēdām.

Bet Emīls sacīja:

- Nu tik būs dzīres!

Un tur tiešām notika dzīres. Emīls, Alfrēds un mazā Īda cits citam palīdzēja iznest no pieliekamā tik daudz gardumu, cik vien bija viņu spēkos. Un es gribētu, lai tu zini, kas bija salikts uz virtuves galda Kathulta šajā otro ziemsvētku dienā.

Tur atradās

bļoda ar asins klimpām,

bļoda ar speķa desām,

bļoda ar recekli,

bļoda ar aknu pastēti,

bļoda ar sardelēm,

bļoda ar gaļās tītenīšiem,

bļoda ar teļa kotletēm,

bļoda ar ribiņām,

bļoda ar putraimu desām,

bļoda ar kartupeļu desām,

bļoda ar siļķu salātiem,

bļoda ar sālītu gaļu,

bļoda ar sutinātu vērša mēli,

bļoda ar asins desām,

bļoda ar lielu šķiņķi,

bļoda ar lielu sieru,

bļoda ar plāceņiem,

bļoda ar sīrupa maizi,

bļoda ar smalku rudzu maizi,

bļoda ar kadiķu dzērienu,

piena kanna,

šķīvis ar rīsu biezputru,

kārba ar siera pudiņu,

trauks ar plūmēm,

bļoda ar ābolu torti,

bļoda ar zemeņu ievārījumu,

bļoda ar putukrējumu,

bļoda ar bumbieriem

un neliels, labi nobarots cepts sivēns, kas bija garnēts ar kristāla cukuru.

Man liekas - tas arī bija viss. Ja nu es būtu ko aizmirsusi, tad, augstākais, trīs vai četrus ēdienus, nu, drošības labad teiksim - piecus, bet citādi gan esmu visu uzskaitījusi.

Un tā viņi sēdēja pie galda - visi šie Lennebergas nabagmājas vecīši un vecītes -, pacietīgi nogaidīdami, vienīgi pēc katras bļodas, kas tika celta galdā, viņu acīs sariesās aizvien vairāk asaru.

Beidzot Emīls sacīja:

- Esiet tik laipni un iekodiet!

Jā, viņi tiešām iekoda, koda tā, ka šmakstēja vien.

Alfrēds, Emīls un mazā Īda arī ēda. Tomēr Īda, apēdusi tikai pāris gaļas tītenīšu, nogrima domās. Viņa prātoja par to, vai visas šīs dzīres tomēr nav nedarbs. Viņa piepeši atcerējās, ka trešajos ziemsvētkos, ak vai, pie viņiem atbrauks visi Ingatorpas radinieki! Un viņiem paredzētais dzīru ēdiens tagad aizgāja pavisam citu ceļu. Viņa dzirdēja, kā pie galda šmakstēja, knakstēja un šļurkstēja. Likās - it kā pie kārbām, šķīvjiem un bļodām būtu piemeties bars zvēru. Īda saprata, ka tā var ēst tikai galīgi izbadējušies cilvēki, un tomēr tas bija baismīgi. Viņa parāva Emīlu aiz piedurknes un pačukstēja tā, ka tikai viņš to varēja dzirdēt:

- Vai tu esi drošs, ka tas nav nedarbs? Padomā par tiem, kas rīt atbrauks no Ingatorpas!

- Tie jau ir tāpat diezgan resni. Labāk, ja ēdiens nonāk pie tiem, kas ir izsalkuši, - Emīls mierīgi atbildēja.

Bet, lai būtu kā būdams, viņš tomēr maķenīt izbijās, jo izskatījās tā, ka pāri nepaliks pat pusklimpas.

To, ko nabagi neiebāza mutē, iegrūda kabatā vai tarbā, un bļoda bija tukša vienā acumirklī.

- Tagad es vēl iekodīšu ribiņas, - Pīķa Kalle sacīja, apēzdams pēdējo ribiņu.

- Un es iekodu siļķu salātus, - sacīja Palaidne Fija.

«Es iekodu,» viņi sacīja, un tas nozīmēja, ka viņi apēduši visu un bļoda ir tukša.

- Nu mēs esam iekoduši no itin visa, - beidzot noteica Trakais Niklass, un patiesākus vārdus viņš līdz šim vēl nebija teicis. Tāpēc šīs dzīres vēlāk uz visiem laikiem tika nosauktas par «Lielajām iekošanas dzīrēm Kathultā», jo tu jau saproti, ka par tām ilgi pēc tam runāja gan Lennebergā, gan citos novados.

Pāri bija palicis viens vienīgs ēdiens, un tas bija ceptais sivēns. Viņš atradās uz galda un skumīgi blenza ar kristāla cukura acīm.

- Va velns, šis sivēns izskatās pēc spoka,- ierunājās Palaidne Fija. - Viņam es neuzdrīkstos pieskarties!

Viņa līdz šim vēl nebija redzējusi ceptu, nesagrieztu sivēnu, un tie citi arī tādu nebija redzējuši. Tāpēc viņi juta it ka cieņu pret šo sivēnu un neuzdrīkstējās tam pieskarties.

- Nez vai nebūtu palicis vēl kāds desas luņķītis? - vaicāja Pīķa Kalle, kad visi trauki bija iztukšoti.

Emīls sacīja, ka tagad visa Kathultas sētā palicis tikai viens desas luņķītis un tas pats uzsprausts uz kociņa vilku bedrē. Tam tur jāpaliek un jāvilina vilks, kuru Emīls gaida, tāpēc ne Pīķa Kalle, ne arī kāds cits to nevar dabūt.

Tad Viberģiene pacēla balsi:

- Salijas Amālija - viņu mēs esam aizmirsuši! Kā neziņā viņa pavērās apkārt, un viņas skatiens apstājas pie sivēna.

- Viņa dabūs šitin to, tā mūsu Amālija! Kauču tas izskatās pēc spoka. Ko tu par to teiksi, Emīl?

- Jā, lai jau viņa dabū sivēnu, - Emīls nopūzdamies atteica.

Tagad viņi visi bija tā pieēduši, ka pat pakustēties nevarēja, kur nu vēl ar savām kājām nonākt atpakaļ nabagmājā.

- Būs jāpaņem ragavas, - Emīls sacīja un tā arī izdarīja. Kathultā viņiem bija garas un platas ragavas, kuras viņi sauca par malkas ragavām; šajās ragavās varēja sasēdināt nez cik nabagmājas iemītnieku, kaut gan viņi šoreiz bija mazliet tuklāki, nekā parasts.

Bija iestājies vakars, un pie debesīm mirdzēja zvaigznes. Spīdēja arī pilns mēness, sniegs bija tikko uzkritis, un laiks bija maigs un skaists. Tiešām lielisks vakars braucienam ar ragavām!

Emīls un Alfrēds palīdzēja visiem ierāpties ragavās. Priekšā sēdēja Viberģiene ar sivēnu, aiz viņas visi citi pēc kārtas un pašās beigās mazā Īda, Emīls un Alfrēds.

- Nu tik laidīsimies! - Emīls uzsauca.

Un viņi laidās lejup no Kathultas pakalna, ka sniegs vien putēja; vecīši un vecītes aiz prieka kliedza - vai, kā viņi kliedza! - jo tik sen nebija braukuši ar ragavām, tikai sivēns Viberģienes rokās klusēja un spocīgi lūkojās mēnesnīcā.

Jā, bet Komandante - ko darīja viņa? To tu tūdaļ dzirdēsi. Es gan būtu gribējusi, lai tu viņu redzētu, kad viņa pārnāca no Skorphultas dzīrēm! Iedomājies, ka viņa nāk, ietinusies pelēkā lakatā, tukla un apmierināta, izņem no kabatas slēdzeni un ieliek to atslēgā, mazliet sapurinās, iedomādamās, cik pazemīgi un padevīgi viņi visi tur iekšā tagad ir, jā, jā, viņiem jāmācās saprast, kam pieder vara pavēlēt - tikai Komandantei.

Nu viņa pagriež slēdzeni, nu pārkāpj pāri slieksnim, nu jau ir priekšnamā ... bet kāpēc visur tāds klusums? Vai viņi jau guļ jebšu sēž un pukojas? Mēness spīd pa nabagmājas logu, katrs kaktiņš istabā ir gaišs, bet kāpēc viņa neredz nevienu dzīvu dvēseli? Tāpēc, ka tur neviena nav! Jā, Komandant, tur nav nevienas pašās dzīvas dvēseles!

Komandanti pārņem briesmīgi drebuļi, viņa jūt tādu izbīli, kādu līdz šim nekad nav jutusi. Kurš var iziet ārā pa aizslēgtām durvīm? Neviens cits kā eņģeļi... ja, laikam gan tā būs! Šos nožēlojamos ubaģeļus, kuriem viņa atņēma desas, pladiņas un šņaucamo tabaku, būs paņēmuši eņģeļi un aizveduši uz labāku vietu nekā nabagmāju. Tikai viņu vienu tie pametuši postā un nelaimē, ak vai, ak vai, ak vai! Komandante kauca kā suns.

Bet tad no kādas gultas, kurā zem segas paslēpies guļ nožēlojams cilvēciņš, atskan balss.

- Kāpēc tu kauc? - Salijas Amālija vaicā.

Komandante uz vietas atžirgst. Žigli viņa iztin Amāliju no segām. Komandante to prot.

Un tad viņa brāžas uz Kathultas sētu. Tagad viņas vecīšiem un vecītēm aši jāatgriežas mājās, aši un klusi, lai Lennebergā par šo gadījumu nepļāpātu.

Kathultas sēta mēness gaismā izskatās tik skaista. Viņa redz, ka virtuves logā mirdz it kā daudzas sveces. Un tad viņa piepeši sakaunas un neuzdrīkstas iet iekšā. Vispirms viņa palūrēs pa logu, lai redzētu, vai nabagmājas iemītnieki nudien tur sēž un dzīro. Bet viņai nepieciešama kaste vai kas cits, uz kā pakāpties, citādi viņa nesasniegs logu. Komandante mazliet pagriežas uz galdnieka skabūža pusi, lai tur kaut ko atrastu. Un kaut ko viņa arī atrod. Bet tikai ne kasti. Viņa atrod desas luņķīti. Vai varat iedomāties, uz puļķīša uzbāzts, sniegā pavīd kartupeļu desas luņķītis - un tieši tādā mēnesnīcā! Patlaban Komandante gan ir tā pieēdusi, ka vai plīst, bet viņa zina, cik ātri cilvēks atkal jūt izsalkumu, un atstāt sniegā tik jauku desas luņķīti būtu neprātība - tā domā Komandante. Un viņa pasper soli. Vienu vienīgu lielu soli.