Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Здесь есть возможность читать онлайн «Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Детская проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Lennenbergas Emīls: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Lennenbergas Emīls»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Lennenbergas Emīls — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Lennenbergas Emīls», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

- Nabaga vectēvs, - Alfrēds mēdza sacīt, - viņam gan nav nekāda vieglā dzīve. Un nebūtu jau tik ļauni, ja tur nevaldītu Komandante.

Komandante bija tā, kas nabagmājā visu noteica. Protams, viņa bija tāda pati ubadze kā citi, bet viņa bija lielāka, spēcīgāka un piktāka, tāpēc viņu iecēla par nabagmājas pavēlnieci, taču tas nebūtu noticis, ja Emīls jau būtu liels un ievēlēts par komunālvaldes priekšsēdētāju. Bet pagaidām viņš bija tikai mazs puišelis un nekā nevarēja padarīt Komandantei. Alfrēda vectēvs ļoti baidījās no Komandantes, tāpat arī citi nabagi.

«Re, viņa staigā kā rūcošs lauva aitu ganāmpulkā,» mēdza sacīt Dullais Joke. Viņš bija maķenīt jocīgs - šis Joke - un runāja kā no bībeles, tomēr viņš bija labsirdīgs, un Alfrēds gauži mīlēja savu vectēvu.

Nabagmājas iemītnieki gandrīz nekad nevarēja pieēst pilnu vēderu, un, pēc Emīla mātes domām, tas bija vislielākais posts.

- Ak, šie nabadziņi, arīdzan viņiem ziemsvētkos vajadzētu gardāku kumosiņu, - viņa sacīja. Un tāpēc dažas dienas pirms ziemsvētkiem varēja redzēt Emīlu un Īdu nesam grozu pa sniegoto ceļu augšup uz nabagmāju. Šajā grozā Emīla māte bija iesaiņojusi daudzus gardumus; tur bija pa gabaliņam no visām desām, speķa šķēlītes un šķiņķa šķēlītes, tur bija plāceņi, pladiņas, safrānriecieni un piparkūkas, sveces un maza tāss kārbiņa ar šņaucamo tabaku Dullajam Jokem.

Tikai tas, kurš pats ilgi staigājis apkārt izsalcis, varēs saprast, cik priecīgi kļuva nabagmājas iemītnieki, kad pie viņiem ienāca Emīls un Īda, nesdami grozu. Viņi tūdaļ gribēja nogaršot atnestos gardumus, visi - gan Dullais Joke, gan Pīķa Kalle, gan Juhans Viena Ēra, gan Trakais Niklass, gan Palaidne Fija, gan Mazā Muciņa, gan Viberģiene, gan Salijas Amālija, gan diezin kuri vēl. Bet Komandante teica:

- Pirms ziemsvētkiem gan ne, tas jums visiem jāzina!

Un neviens neuzdrīkstējās kaut ko iebilst.

Emīls un Īda aizgāja, un tā pienāca ziemsvētku vakars. Kathultā gan ziemsvētku priekšvakarā, gan pašos ziemsvētkos valdīja prieks. Ziemsvētku vakarā Lennebergas baznīcā notika dievkalpojums, un Emīls, sēdēdams kamanās, priekā staroja, jo Lūkass un Jullana tā auļoja, ka sniegs ap viņiem virpuļot virpuļoja un visi citi braucēji palika tālu aizmugurē.

Visu ziemsvētku vakaru Emīls izturējās tik rātni un klusi, jā, uzvedās tik smalki, ka māte ierakstīja zilajā burtnīcā:

«Šitas puika nudie ir paklausiks un vismaz basnicā nidara nikādas everģēlīpas.»

Visu garo ziemsvētku dienu Emīls izturējās tikpat pieklājīgi. Viņš un Īda itin jauki rotaļājās ar savām svētku dāvanām, un visā Kathultas sētā valdīja brīnumains miers.

Bet pienāca ziemsvētku otrā diena, un Emīla tēvs un māte bija nodomājuši apciemot Skorphultu, kas atradās draudzes otrā galā. Lennebergā visi pazina Emīlu, tāpēc bērni nebija ielūgti.

- Man ir gluži viena alga, - Emīls sacīja. - Jo ļaunāk pašiem skorphultiešiem. Nabaga cilvēki, viņi mani nemūžam nesastaps!

- Un mani arīdzan ne, - Īda piebilda.

Skaidrs, ka Līnai vajadzēja palikt mājās un pieskatīt bērnus, bet jau rīta agrumā viņā činkstēja un lūdzās, ka viņai arī visādā ziņā jābraucot pie mātes, kura dzīvo kādā iebūvieša mājā netālu no Skorphultas. Līna bija izdomājusi, cik parocīgi aizbraukt turpu ar kamanām, jo Emīla vecākiem taču jābrauc uz to pašu pusi.

- Ko tur tik daudz, bērnus pieskatīšu es, - ieteicās Alfrēds. - Ēdamā ir pietiekami, un es uzraudzīšu, lai viņi neņem sērkociņus vai ko tamlīdzīgu.

- Tu gan zini, kāds ir Emīls, - Emīla tēvs sacīja, drūmi paraudzīdamies uz Emīlu. Bet Emīla māte sacīja:

- Emīls ir mazs, jauks puisēns. Un vismaz ziemsvētkos viņš nedarbus nedarīs. Nekauc, Līna, tu vari braukt mums līdzi!

Un tā notika.

Alfrēds, Emīls un Īda stāvēja pie virtuves loga un noskatījās, kā kamanas aizslīd pa nogāzi, un, kad tās vairs nebija redzamas, Emīls apmierināts augsti palēcās.

- Heisā! Nu tik mums būs dzīve! - viņš izsaucās. Bet tad Īda ar savu tievo pirkstiņu norādīja uz ceļu.

- Re, tur nāk Dullais Joke, - viņa sacīja.

- Jānudien, kaut kas būs sagājis dēlī, - Alfrēds piebilda.

Jo parasti Dullais Joke nestaigāja apkārt. Viņa prātiņš taču bija maķenīt jocīgs, un viņš neprata tikt pats ar sevi galā. Tā vismaz apgalvoja Komandante.

«Viņš tenterē gan šurpu, gan turpu. Un man nav laika skraidīt apkārt, viņu meklējot,» viņa mēdza sacīt.

Bet Kathultas sētu viņš tomēr atrada, un nu viņš gluži kā mazs, izžuvis sakārnis nāca pa ceļu, bet vējš pluinīja sirmos matus; drīz vien viņš šņukstēdams stāvēja virtuvē.

- Mēs nedabūjām nevienu klimpu un arīdzan desu ne. Visu paņēma Komandante.

To pateicis, viņš vairs nespēja izdvest ne pušplēsta vārdiņa un tikai raudāja.

Nu gan Emīls saskaitās, tik briesmīgi saskaitās, ka Alfrēds un Īda tikko uzdrošinājās uz viņu paskatīties. Viņa acis mežonīgi spīdēja, un viņš paņēma no galda mazu porcelāna kārbiņu.

- Lai Komandante nāk šurp! - viņš iekliedzās un ar tādu spēku trieca kārbiņu pret sienu, ka tā sašķīda vienās lauskās. - Un padod man bīsi!

Alfrēds nudien izbijās.

- Dieva dēļ, nomierinies! Tā dusmoties ir bīstami, - viņš sacīja.

Tad Alfrēds sāka glaudīt un mierināt savu nabaga vectēvu un gribēja izdibināt, kādēļ Komandante izrīkojusies tik briesmīgi, bet Joke varēja tikai atbildēt:

- Mēs neesam dabūjuši nevienu klimpu. Un nevienu desas kumosiņu. Un es nedabūju sa-avu šņau-ca-mo ta-ba-ku, - viņš šņukstēja.

Un tad Īda atkal parādīja uz ceļa pusi.

- Re, tur nāk Mazā Muciņa! - viņa iesaucās.

- Lai vestu mani mājās, - Joke drebēdams sacīja.

Mazā Muciņa bija maza, žirgta nabagmājas sievele, un Komandante viņu sūtīja uz Kathultu, kad Joke bija pazudis. Tur viņš mēdza iet visbiežāk, tur taču bija Alfrēds un Emīla māte, kas pret nabaga cilvēkiem izturējās tik labi.

No Mazās Muciņas viņi uzzināja, kā viss noticis. Komandante bija paslēpusi ēdamo augšistabas skapī, un tas bija labi, jo tur šajā laikā bija auksts. Bet, kad viņa ziemsvētku vakarā uzkāpusi istabas augšā pēc gardumiem, tad tur trūcis viens desas luņķītis. Komandante nāvīgi pārskaitusies.

- Viņa bija gluži kā rūcošs lauva aitu barā, - piebilda Dullais Joke, un Mazā Muciņa viņam piekrita. Pasarg dievs, Komandante sacēlusi briesmīgu traci un par varītēm gribējusi izdibināt, kas šo desas luņķīti paņēmis.

«Citādi jums būs tāds ziemsvētku vakars, ka pat eņģeļi debesīs raudās,» viņa teikusi. Un tā arīdzan noticis, Mazā Muciņa apgalvoja. Jo neviens neatzinies, ka būtu paņēmis desu, lai kā Komandante kliegusi un ārdījusies. Daži pat prātoja, vai tikai Komandante to nav pati izdomājusi, lai varētu paturēt sev visus gardumus, un, lai kā būtu, viņu ziemsvētku vakars nudien bijis tāds, ka pat eņģeļiem bijis jāraud, Mazā Muciņa piebilda. Komandante sēdējusi visu dienu augšistabā, iededzinājusi uz galda eglītes sveci un ēdusi desas, klimpas, šķiņķi un safrāna maizi, ēdusi tik daudz, ka sprāgusi vai pušu, bet apakšā citi nabadziņi sēdējuši gar sienām un raudādami grauzuši mazu sālītas siļķes kumosiņu, kaut gan bijis ziemsvētku vakars.

Un gluži tāpat bijis ziemsvētku dienā. Komandante vēlreiz nozvērējusies, ka neviens nedabūs pat pusklimpas, ja desas zaglis neatzīsies, un gaidīdama viņa sēdējusi tur augšā un tikai ēdusi un ēdusi, un nerunājusi ne pušplēsta vārdiņa. Mazā Muciņa pati lāgiem paglūnējusi pa atslēgas caurumu un redzējusi, ka visi Emīla mātes atsūtītie gardumi pazuduši Komandantes lielajā mutē. Viņa tomēr izbijusies, ka Dullais Joke būs aizgājis uz Kathultu un izpļāpājies, un pavēlējusi Mazajai Muciņai, ka viņai uz vietas - lai viņu pērkons sasper - jāpārved mājās Dullais Joke.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Lennenbergas Emīls»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Lennenbergas Emīls» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Astrid Lindgren - Karlsson på Taket
Astrid Lindgren
Clifford Simak - The Asteroid of Gold
Clifford Simak
Astrid Lindgren - Ferien auf Saltkrokan
Astrid Lindgren
libcat.ru: книга без обложки
Astrid Lindgrenová
ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita
ASTRĪDA LINDGRĒNE
ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS
ASTRĪDA LINDGRĒNA
Astrid Marie Ferver - Brennessel-Rezepte
Astrid Marie Ferver
Astrid Seehaus - Loverboy
Astrid Seehaus
Simon Lindgren - Data Theory
Simon Lindgren
Отзывы о книге «Lennenbergas Emīls»

Обсуждение, отзывы о книге «Lennenbergas Emīls» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

Arsenii Uskov 17 мая 2020 в 14:46
я прочитал и мне очень понравилось и понравилось маим блиским
Arsenii Uskov 17 мая 2020 в 14:49
я похоже перепутал я только на 1странице но мне очень понравилось
x