Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Tu gan esi laimīgs, - Gotfrīds sacīja, pēdējo reizi paglaudīdams Lūkasu.

- Jā, tāds es nudien esmu, - Emīls atbildēja. Gotfrīds nopūtās.

- Zini - uguņošana mums tomēr būs! - viņš teica, it kā pats sevi mierinādams.

Viņš parādīja Emīlam visas uguņošanas ierīces, kas bija noliktas uz galda ceriņu krūmājā, un Emīls iedegās ziņkārē. Viņam, protama lieta, bija jāsteidzas, bet visā savā nožēlojamā mūžā viņš ne reizes nebija redzējis uguņošanu.

- Vienu es labprāt aizdedzinātu, lai redzētu, vai tajā ir spars, - Emīls sacīja.

Gotfrīds daudz neprātoja. Viņš izņēma no kaudzes kādu priekšmetu.

- Nu, tad ņem ar šo mazo blusiņu, - viņš teica. Emīls piekrizdams pamāja ar galvu un nokāpa no zirga.

- Jā, tikai šo vienu mazo blusiņu. Iedod man arī sērkociņu!

To viņš dabūja. Un - puff, puff - mazā spožā blusiņa uzšāvās gaisā. Tajā tiešām bija spars. Tā šaudījās šurpu turpu un beidzot nokrita uz galda citiem uguņošanas daiktiem virsū. Man liekas - tā nevēlējās būt viena. Ne Emīls, ne arī Gotfrīds to nemanīja, jo piepeši viņiem aiz muguras atskanēja skaļi kliedzieni. Uz lievenēm bija izskrējis pilsētas galva un gribēja ar viņiem runāt. Krējums no viņa sejas bija notīrīts, tikai ūsas balti zaigoja oktobra tumsā.

Bet pa Vimmerbijas ielām klaiņāja Vimmerbijas iedzīvotāji smiedamies, čalodami, klaigādami, nezinādami, kas viņus sagaida - vai kaut kas līksms vai briesmīgs.

Un tad notika tas. Notika tas briesmīgais, ko viņi katrs dziļi sevī ar baismām bija gaidījuši. Pēkšņi virs pilsētas galvas dārza uzliesmoja debesis. Izplatījumu apņēma liesmainās, šņācošas čūskas un mirdzošas, šņācošas uguns mēles, visur šņāca, sprakstēja, knakstēja un tik šausmīgi dārdēja, ka nabaga Vimmerbijas iedzīvotāji aiz bailēm nobālēja.

- Komēta! Palīdziet, mēs mirstam! - viņi kliedza. Un tad atskanēja kliedzieni un raudas, kādas šajā pilsētā nekad nebija dzirdētas. Visiem likās, ka pienākusi viņu pēdējā stundiņa. Nemaz nav jābrīnās, ka cilvēki paģībuši sakrita kaudzē. Vienīgi Petrela kundze mierīga sēdēja savā stikla verandā un raudzījās uz ugunīgajām liesmām debesīs.

- Komētai es vairs neticu, tas viss ir nieki un blēņas. Bet es varu derēt, ka savu roku atkal pielicis Emīls.

Un Petrela kundzei bija taisnība. Protams, vainīgs bija Emīls un viņa mazā blusiņa, kas iedvesa tādu sparu visām dzimšanas dienas uguņošanas ierīcēm, ka tās uzreiz uzsprāga gaisā.

Un, par laimi, pilsētas galva laikā bija iznācis ārā, citādi viņš nekā nebūtu dabūjis redzēt no šīs lieliskās uguņošanas. Tā nu viņš stāvēja, un ap viņu viss sprakstēja un knakšķēja; labi, ka viņš laikā atlēca sāņus, citādi viņu būtu apņēmušas liesmu mēles. Emīlam un Gotfrīdam likās - viņš ir apmierināts, jo pie katra sprādziena jubilārs līksmi ierēcās. Tikai kad viena raķete šņākdama uzkrita uz viņa biksēm, pilsētas galva saskaitās, jo kāpēc gan viņš tik briesmīgi būtu aurojis un šāvies uz ūdens mucu, kas bija nolikta mājas stūrī, un pikti iegrūdis tajā kāju? Tā nu gan nevajadzētu izturēties pret raķetēm, jo tad tās nodziest, to taču viņam vajadzēja saprast.

- Es nu esmu uguņošanu redzējis, - sacīja Emīls, noslēpies aiz pilsētas galvas malkas šķūnīša; turpat viņam blakām gulēja arī Gotfrīds.

Pēc tam viņi abi klusēja un gaidīja. Ne jau ko sevišķu, tikai lai pilsētas galva beigtu riņķot pa dārzu kā liela, nikna lapsene.

Bet, kad pēc kāda laiciņa kathultieši brauca mājup, visas liesmas un ugunis sen jau bija nodzisušās. Virs priežu galotnēm mirdzēja tikai zvaigznes. Tumšs bija mežs, un tumšs bija ceļš, bet Emīls bija priecīgs un, jādams uz sava zirga, tumsā dziedāja:

Braucot mājās, tēvs turēja grožus un jutās ļoti apmierināts ar Emīlu. Zēns gan ar saviem nedarbiem un trakulībām bija līdz nāvei nobaidījis Petrela kundzi un visu Vimmerbiju, bet vai tad viņš nebija gluži par velti sagādājis zirgu? Tas atsvēra visu citu. Tāda zēna nebija visā Lennebergā, un šoreiz par galdnieka skabūzi runas nevarēs būt, Emīla tēvs nodomāja.

Starp citu, šoreiz viņš bija pārgalvīgā omā - varbūt tāpēc, ka īsi pirms aizbraukšanas bija saticis senu paziņu, kas viņu pacienāja ar vairākām labām Vimmerbijas alus pudelēm. Emīla tēvs parasti gan nemēdza dzert, nē, tāds viņš nebija, bet, ja viņu lūdza iedzert, turklāt pilnīgi par velti, ko citu lai viņš darītu? Emīla tēvs, žirgti plīkšķinādams ar pātagu, sacīja:

- Te brauc Kathultas sētas mīļotais tēvs ... ievē ... ro ... jams vīrs!

- Haha, jānudien! - piebilda Emīla māte. - Labi gan, ka tirgus nav katru dienu. Ak tu pasaulīt, cik jauki būs pārbraukt mājās!

Viņas klēpī gulēja mazā Īda, cieši sažņaugusi rociņā tirgus dāvanu. Tas bija mazs, skaistām rozītēm izrotāts porcelāna groziņš.

«Par piemiņu no Vimmerbijas» - uz tā bija rakstīts.

Uz pakaļējā sēdekļa gulēja Līna, atspiedusies pret Alfrēda roku. Alfrēda roka arī gulēja, jo Līna nemaz nebija tik viegla, taču pats Alfrēds bija nomodā. Viņš - tikpat možs un tikpat lieliskā omā kā viņa saimnieks - teica Emīlam, kas jāja viņam blakām:

- Rīt mēs visu dienu vedīsim mēslus - tas tik būs jauki!

- Rīt es jāšu ar savu zirgu. Visu cauru dienu. Tas tik būs jauki! - Emīls piebilda.

Tad pajūgs iegriezās pēdējā ceļa līkumā, un viņi varēja saredzēt Kathultas apgaismotos logus. Mājās viņus gaidīja Krēsas-Maja ar vakariņām.

Tu varbūt domāsi, ka Emīls savus nedarbus beidzis, tāpēc ka viņam ir zirgs, - ak nē! Divas dienas Emīls jādelēja ar zirgu, bet jau trešajā dienā, proti, trešajā novembrī, viņam padomā bija jauni niķi. Uzmini, ko viņš izdarīja ... hahaha, domājot par to, man jāsmejas! Gadījās, ka tieši tajā dienā Emīls ... nē, pagaidiet! Pagaidiet! Esmu solījusi Emīla mātei nekad nevienam nestāstīt to, ko viņš izdarīja trešajā novembrī, jo tieši pēc šās delverības Lennebergas iedzīvotāji savāca naudu atceries, - es jau iepriekš to minēju - un gribēja aizsūtīt Emīlu uz Ameriku. Emīla māte par šo nedarbu negribēja domāt, viņa to pat nepierakstīja zilajā burtnīcā - un kāpēc lai es to stāstītu? Toties tu dzirdēsi, ko Emīls izstrādāja tā gada otrajos ziemsvētkos.

1 - Šis teiciens radies 19. gs. 40. g., kad Zviedrijā kļuva populāra poļu deja - polka

Iekams pienāk ziemsvētki, jāpārlaiž vispirms saltais un lietainais rudens, un tas nekur nav visai tīkams. Arī Kathultā tas nebija jauks. Alfrēds lietus gāzmās staigāja pakaļ vēršiem un ara akmeņainās tīrumu strēmeles, un pa uzartajām vagām viņam sekoja Emīls. Viņš palīdzēja Alfrēdam, ar saucieniem uzmundrinādams vēršus, kas bija neiedomājami laiski un, šķiet, nemaz nesaprata, kāda nozīme ir aršanai. Bet tajās dienās ātri iestājās tumsa, Alfrēds izjūdza vēršus, un viņi klumzāja uz mājām - Alfrēds, Emīls un vērši. Pēc tam Alfrēds un Emīls iegāja virtuvē dubļainos zābakos un briesmīgi nokaitināja Līnu, kas baiļojās par savu nule izberzto grīdu.

- Viņa ir tik sīkumaina. Vīram, kas viņu apprecēs, nebūs ne brītiņa miera, - Alfrēds sūrojās.

- Jā, tiesa kas tiesa, - Emīls viņam piekrita. Alfrēds apklusa un prātoja tālāk.