Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Komēta! - izsaucās Petrela kundze un - blākš! - nogāzās uz grīdas.

Bet tā nebija komēta. Tas bija tikai Emīls, kas iebrāzās gluži kā lielgabala lode pa verandas logu iekšā, iegāzdamies ar galvu melleņu zupas bļodā, ka nošļakstēja vien.

Ak tu mūžs, kāds lērums nu valdīja verandā! Emīla māte brēca, Emīla tēvs rēca, un mazā Īda raudāja. Vienīgi Petrela kundze klusēja, jo viņa taču gulēja uz grīdas bez samaņas.

- Aši uz virtuvi pēc auksta ūdens! - Emīla tēvs kliedza. - Viņai jāapslauka piere!

Emīla māte traucās, ko kājas nesa, un Emīla tēvs joza viņai pakaļ, lai ātrāk tiktu virtuvē. Emīls pacēla zilo seju no melleņu bļodas.

- Kāpēc tu allažiņ tik trakoti steidzies ēst? - mazā Īda viņam pārmeta.

Emīls viņai neatbildēja.

- Gotfrīdam taisnība, - viņš sacīja. - Sētai nevar pārkāpt pāri ar ķekatām. Tagad tas skaidri pierādīts.

Bet tad viņš ieraudzīja nabaga Petrela kundzi guļam uz grīdas, un viņam kļuva kundzes žēl.

- Vai tiešām jāgaida, kamēr atnesīs ūdeni! Te jāpasteidzas, cik es saprotu, - viņš sacīja.

Emīlam uzreiz bija padoms rokā. Paķēris bļodu ar melleņu zupu, viņš uzgāza to Petrela kundzei uz sejas. Un vari man ticēt - tas līdzēja!

- Blurkš! - Petrela kundze izsaucās un zibensātrumā pietrūkās kājās. Cik labi, ja izvārīts tik daudz melleņu zupas, ka ar to pietiek arī nelaimē!

- Es jau viņu izārstēju, - Emīls lepni sacīja, kad no virtuves ar ūdeni atbrāzās māte un tēvs.

Bet tēvs, uzmetis viņam drūmu skatienu, teica:

- Es zinu kādu, kuru vajadzēs ārstēt galdnieka skabūzī, tiklīdz mēs pārbrauksim mājās.

Petrela kundzei galva joprojām reiba un seja bija gluži zila tāpat kā Emīlam. Bet Emīla māte bija veikla un atjautīga sieviete, viņa noguldīja Petrela kundzi uz dīvāna un sadabūja beržamo suku.

- Jātīra šitin te, - viņa sacīja un sāka rīkoties ar suku vispirms pa Petrela kundzes, pēc tam pa Emīla seju un beidzot izberza arī verandas grīdu. Drīz vairs nebija redzams neviens melleņu traipiņš, vienīgi mazs melnumiņš aiz Emīla auss. Emīla māte salasīja arī stikla lauskas, un Emīla tēvs aizsteidzās pie stiklinieka pēc jaunas rūts, lai ieliktu to vecās vietā. Emīls gribēja tēvam palīdzēt, bet tēvs nelaida viņu rūtij pat tuvumā.

- Ej nost no kājām! Pazudi un ātrāk nenāc atpakaļ, iekams mēs nebrauksim uz mājām! - viņš šņāca.

Emīlam nebija iebildumu iziet ārā. Viņš labprāt vēlējās patriekties ar Gotfrīdu, bet juta izsalkumu. Zēns taču nebija dabūjis ne kripatiņu, izņemot to nieciņu, ko ierāva mutē, kamēr galva atradās melleņu bļodā.

- Vai tev mājās ir kas ēdams? - viņš vaicāja Gotfrīdam, kas joprojām stāvēja pie pilsētas galvas dārza žoga.

- Vari man ticēt. Tēvam šodien aprit piecdesmit gadu un mums būs dzīres. Pieliekamais tā piestūķēts, ka pat durvis nevar aiztaisīt.

- Jauki, tad es maķenīt pagaršošu, vai visam pietiekami pielikta sāls, - Emīls atbildēja.

Gotfrīds daudz neprātoja. Iegājis pilsētas galvas virtuvē, viņš iznāca, nesdams šķīvi ar dažādiem gardumiem - dūmu desu, gaļas kotletēm, nelielām pastētēm, un no visa bija pa druskai. Pēc tam viņi stāvēja katrs savā žoga pusē - Gotfrīds un Emīls - un visu apēda, un tad Emīls jutās līksms un apmierināts.

Gotfrīds beidzot sacīja:

- Šovakar mums būs uguņošana. Lielākā, kāda jebkad bijusi Vimmerbijā.

Emīls savā mūžā nebija redzējis uguņošanu - ar tādām muļķībām Lennebergā nenodarbojās - un tagad gauži noskuma, ka te notiks milzīga uguņošana un viņš to neredzēs, jo kathultiešiem bija jābrauc uz mājām, iekams iestājas vakars.

Emīls nopūtās. Tā gan bija bēdīga tirgus diena, ja tā labi padomā. Bez zirga, bez uguņošanas - posts un bēdas! Un, mājās pārbraucot, galdnieka skabūzis. Un tas arī bija viss.

Skumji viņš atsveicinājās no Gotfrīda un gāja meklēt Alfrēdu, savu draugu un mierinātāju grūtā brīdī.

Bet kur tad Alfrēds atrodas? Ielas bija bāztin piebāztas ar cilvēkiem - gan tirgus ļaudīm, gan Vimmerbijas iedzīvotājiem -, un šajā jūklī atrast Alfrēdu nebija vis tik viegli. Emīls tenterēja apkārt un meklēja vairākas stundas, izdarīdams pa to laiku ne vienu nedarbu vien, kas netika ierakstīts burtnīcā, jo neviens to neuzzināja. Bet Alfrēdu viņš neatrada.

Oktobrī ātri iestājas vakars. Drīz vien satumsīs, un tad šī tirgus diena būs beigusies uz visiem laikiem. Zemnieki jau prātoja braukt uz mājām, un Vimmerbijas iedzīvotājiem arī bija laiks doties mājās, bet viņi to nevēlējās. Viņi joprojām vēlējās smieties, čalot, klaigāt un pļāpāt ielās; visi viņi izskatījās tik dīvaini uzbudināti, jo padomājiet tikai, kas tā bija par dienu! Tirgus diena un pilsētas galvas dzimšanas diena, un varbūt beidzamā diena zemes virsū, ja nu komēta tiešām atnāk rūkdama. Tu taču sapratīsi, cik Vimmerbijas iedzīvotājiem tas šķita dīvaini - klīst apkārt mijkrēslī un nez ko gaidīt: vai nu jauku, vai šausmīgu. Ja ļaudis vienā un tai pašā laikā ir līksmi un izbijušies, tad viņi allaž taisa traci, tāpēc ielās valdīja briesmīgs jampadracis, bet mājas bija klusas, jo tajās bija palicis varbūt tikai kaķis vai sirma vecmāmuļa, kurai jāpieskata mazbērni.

Ja tu kādreiz esi klaiņojis pa ielām tādā mazā pilsētiņā, kāda ir Vimmerbijā, un varbūt tieši tirgus dienā un mijkrēslī, tad arīdzan zināsi, cik jauki ir staigāt pa šīm šaurajām ieliņām ar bruģētiem akmeņiem un glūnēt pa logu mājiņās uz vecmāmuļu, viņas mazbērniem un kaķi un cik satraucoši ir spiesties cauri tumšajām ejām tirgū, kur saviem ratiem blakus stāv zemnieki, iemezdami pēdējo alus lāsīti, lai pēc tam aizjūgtu zirgu un dotos katrs uz savu pusi.

Arī Emīlam tas šķita jauki un satraucoši. Viņš jau bija aizmirsis nomākto garastāvokli un bija pārliecināts, ka agri vai vēlu satiks Alfrēdu. Tā arī notika, bet iepriekš viņš satika ko citu.

Tieši iedams pa mazu šķērsieliņu, viņš no kāda tumša pagalma izdzirda negantu jezgu. Tur daži vīri lādējās un kliedza un zirgs zviedza. Emīls aši iebrāzās pagalmā, lai redzētu, kas tur notiek. Un viņš nudien ieraudzīja kaut ko tādu, ka aiz prieka palēcās. Pagalmā atradās veca smēde, un pavarda uguns gaismā viņš ieraudzīja savu mīļo zirgu, savu brūno zirgu, bet tam apkārt neganti piktus vīrus. Nu uzmini - kāpēc viņi bija tik neganti? Tāpēc, ka mazais, brūnais zirgs neļāvās apkalties. Tiklīdz kalējs mēģināja celt viņa kāju, zirdziņš tā spārdījās un ārdījās, ka visi vīri atlēca sāņus. Kalvis pluinīja matus un nezināja, ko iesākt.

- Daudzus zirgus savā mūžā esmu apkalis, bet kaut ko tādu redzu pirmo reizi, - viņš sacīja.

Varbūt tu nemaz nezini, kas kalvis tāds ir? Tas ir vīrs, kas pieliek zirgiem kurpes, jo zirgiem tāpat nepieciešamas kurpes kā tev, citādi viņu nagi nodils un viņi klibos. Tās, protams, nav parastas kurpes, tie ir pakavi, ja tu esi kādreiz tādus redzējis, - saliekta dzelzs, ar ko apkaļ zirgu.

Bet mazais, brūnais zirdziņš acīmredzot bija nolēmis, ka viņam nav vajadzīgas kurpes. Viņš stāvēja rāmi un klusi, kamēr neviens nepieskārās viņa pakaļkājām, bet, tiklīdz kalvis ar veseri pieskārās zirga kājai, tūdaļ sākās tāds jandāliņš un zirgs tā spārdījās, kamēr atbrīvojās, lai gan viņu pūlējās savaldīt vesels ducis vīru. Molilas zirgu tirgonis, kas šo zirgu bija nopircis, aizvien vairāk saskaitās.

- Ļaujiet, tagad es pats mēģināšu,- viņš sacīja un nikni satvēra vienu zirga pakaļkāju. Bet tad saņēma tādu spērienu, ka atsēdās tieši lietus peļķē.