Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Bet Emīla tēvs šajā ziņā alojās, un Emīla mātei bija taisnība. Emīls izauga liels un kļuva par komunālvaldes priekšsēdētāju un nudien bija pats smalkākais vīrs visā Lennebergā.

Bet tagad atgriezīsimies pie tā, kas notika Vimmerbijas tirgū toreiz, kad viņš vēl bija mazs.

Ik gadu pēdējā oktobra trešdienā Vimmerbijā notika tirgus, un tad pilsētā no agra rīta līdz vēlam vakaram valdīja kņada un burzma, to es droši varu apgalvot. Ikviens cilvēks gan no Lennebergas, gan citām draudzēm brauca uz pilsētu pārdot vēršus un iepirkt ķēves, mīt zirgus un satikt draugus, izraudzīties līgavaiņus un ēst «polkas» 1 sivēnus, dejot skotu polku un izkauties, un ikviens savā veidā varēja no sirds izpriecāties.

Reiz Emīla māte, gribēdama zināt, cik Līna ir apķērīga, vaicāja tai, vai tā varot pateikt, kādas ir gada lielākās svinības, un Līna sacīja:

- Es domāju, ka ziemsvētki, lieldienas un Vimmerbijas tirgus.

Tagad tu sapratīsi, kādēļ ikviens cilvēks gribēja nokļūt Vimmerbijā trīsdesmit pirmajā oktobrī. Alfrēds jau pulksten piecos no rīta aklā tumsā jūdza lielajos ratos zirgu pāri - Markusu un Jullanu, un tad visa Kathultas saime devās ceļā: Emīla tēvs un Emīla māte, Alfrēds un Līna, un Emīls, un mazā Īda. Mājās palika tikai Krēsas-Maja, kas pieskatīja māju un aprūpēja dzīvniekus.

- Nabaga Krēsas-Maja, tu taču arīdzan gribētu braukt, - labsirdīgais Alfrēds sacīja.

- Es jau neesmu traka, - Krēsas-Maja atcirta. - Šodien, kad nāk lielā komēta. Niparko, paldies! Gribu nomirt Lennebergā savās pierastajās mājās.

Proti, ļaudis Smolandē staigāja apkārt, gaidīdami lielo komētu, kas nāks uz zemi, jo Vimmerbijas laikrakstā bija rakstīts, ka tieši trīsdesmit pirmajā oktobrī komēta nāks šņākdama, nokritīs varbūt uz zemeslodes un sašķaidīs to tūkstoš gabalos.

Tu laikam gan nezini, kas tā komēta tāda ir, un arī es gandrīz nekā par to nezinu, taču man liekas - tā ir no kādas zvaigznes atlūzusi daļiņa, kas, lai arī cik maza, lido apkārt izplatījumā. Visi smolandieši bija līdz nāvei izbijušies par šo komētu, kas pēkšņi sašķaidīs zemeslodi un iznīcinās visu jauko.

- Un skaidrs, ka šī negantniece notēmējusi tieši uz Vimmerbijas tirgu, - Līna dusmīgi piebilda. - Bet viss vienalga, komēta, kazi, atnāks tikai vakarā, kad visi lielākie darbi jau būs padarīti.

Viņa valšķīgi pasmaidīja un ar elkoni piegrūda Alfrēdam, kas sēdēja viņai blakām uz pakaļējā sēdekļa. Līna no šīs dienas daudz ko gaidīja.

Uz priekšējā sēdekļa sēdēja Emīla māte ar Īdu klēpi un Emīla tēvs ar Emīlu klēpī. Uzmini - kas vadīja zirgus? To darīja Emīls. Esmu piemirsusi pastāstīt, cik lieliski Emīls prata apieties ar zirgiem. Alfrēds viņam bija iemācījis, kas jāzina par zirgiem, un tā Emīls zināja par zirgiem vairāk nekā jebkurš cits puisis Lennebergā un pat vairāk nekā Alfrēds. Tagad viņš sēdēja tēvam klēpī un brauca kā vislabākais kučieris, jā, šis zēns zināja, kā jātur groži!

Nakti bija lijis, un šajā saltajā oktobra rītā pār visu Lennebergu un Smolandi kā smaga villaine klājās migla. Virs koku galotnēm gaisma vēl nebija manāma, un gar ceļu, pa kuru brauca Kathultas ļaudis, slējās tumšais, pielijušais mežs. Tomēr visi braucēji jutās priecīgi, un Markuss un Jullana rikšoja tā, ka mālainā ceļa dubļi apšļāca viņu kājas.

Skaidrs, ka Jullana nejutās sevišķi priecīga, jo viņa bija veca un darbam nederīga; viņai vislabāk būtu paticis palikt mājās stallī. Emīls jau ilgu laiku bija čīkstējis tēvam, ka viņiem vajadzētu iegādāt jaunu zirgu, kas Markusam būtu piemērotāks. To viņi varētu nokārtot tagad Vimmerbijas tirgū, tā Emīls nodomāja.

Bet Emīla tēvs sacīja:

- Tev gan liekas, ka mēs spējam iegādāties visu ko! Nepavisam arī ne, vecajai Jullanai būs vēl jāpapūlas savi pāris gadiņi, tur neko nevarēs darīt.

Un skaidrs, ka Jullana pūlējās. Viņa braši rikšoja kalniņā augšup, un Emīls, kas sirmo Jullanu mīlēja, uzdziedāja kā parasti, lai ķēvi mazliet uzmundrinātu:

Kad Kathultas iemītnieki bija nonākuši Vimmerbijā un Markusu un Jullanu iekārtojuši labā vietā ne visai tālu no dzīvnieku vaļņa, viņi paši varēja doties katrs savās darīšanās. Emīla māte kopā ar Īdu, kas bija ieķērusies viņai brunčos, gāja pirkt zilu burtnīcu un pārdot līdzpaņemtās olas un vilnu. Līna tūdaļ gribēja kopā ar Alfrēdu ieiet konditorejā un padzert kafiju, un tas viņai tiešām izdevās, lai gan sākumā puisis rāvās no viņas prom un vēlējās kopā ar Emīlu un Emīla tēvu aiziet līdz dzīvnieku valnim.

Ja tu kādreiz esi bijis Vimmerbijā tirgus dienā, tad zināsi, kas dzīvnieku valnis tāds ir. Tad tu zināsi, ka tā ir vieta, kur tirgojas ar govīm un noņemas ar zirgiem. Tieši tobrīd pie dzīvnieku vaļņa kūsāt kūsāja līksma rosme. Emīls uz vietas gribēja traukties turp, arī tēvam nebija iebildumu, lai gan viņš nebija domājis zirgu pirkt, vienīgi vēlējās paskatīties.

- Tikai neaizmirsti, ka pulksten divpadsmitos mēs esam ielūgti pusdienās pie Petrela kundzes. - Tie bija Emīla mātes pēdējie vārdi, pirms viņa kopā ar Īdu aizgāja.

- Nemaz nebaidies, ka es kaut ko tādu aizmirsīšu, - Emīla tēvs atteica, aiziedams kopā ar Emīlu.

Bet Emīls bija paguvis pabūt dzīvnieku valnī tikai kādas piecas minūtes, kad jau ieraudzīja zirgu - zirgu, kuru viņš vēlējās iegūt un kura dēļ viņa sirds tā sāka pukstēt kā nekad. Šitāds zirgs! Tas bija neliels, skaists, brūns, trīs gadus vecs zirgs. Tas stāvēja, piesiets pie slitas, un tik mīlīgi raudzījās uz Emīlu, it kā saprazdams, ka Emīls grib to nopirkt. To Emīls arī vēlējās, ak tu pasaulīt, kā viņš to vēlējās! Viņš pameta acis uz tēva pusi un grasījās tā činkstēt, ka tēvs, lai apklusinātu dēlu, būtu spiests zirgu nopirkt. Bet vai vari iedomāties kaut ko tik nejauku! Emīla tēvs bija pazudis. Viņš bija paguvis ienirt jūklī starp zemniekiem, kas tarkšķēja, kliedza un smējās, starp zirgiem, kas zviedza un mīņājās kājām, un govīm un vēršiem, kas bauroja un māva, saceldami briesmīgu traci.

«Tā jau allaž ir,» Emīls sarūgtināts domāja. «Ar viņu ir velti turēties kopā, jau pēc pirmajiem soļiem viņš nez kur aizskrien. Un tieši patlaban vajadzēja pasteigties.» Tur jau nāca Molilas varenais zirgu tirgonis, nenovērsdams acu no Emīla zirga.

- Cik maksā šitas tur? - viņš jautāja zirga īpašniekam, mazam, bālam Tunas vīrelim.

- Trīssimt kronas, - Tunas zemnieks atbildēja, un Emīlam, to dzirdot, iesāpējās pakrūtē. Izspiest no tēva trīssimt kronas būtu tas pats, kas izspiest tās no klints, - to Emīls saprata.

«Bet es pamēģināšu,» viņš nodomāja, jo pats bija iecirtīgākais zēns visā Lennebergā un Smolandē. Tad viņš iejuka burzmā, lai aši uzmeklētu tēvu. Viņš skraidelēja šurpu turpu un, kļūdams aizvien nevaldāmāks, raustīja un tvarstīja dažādus zemniekus, kuri no mugurpuses izskatījās pēc viņa tēva. Bet, kad tie pagriezās, tad vienmēr izrādījās, ka tie ir pilnīgi sveši zemnieki no Dienvidvijas vai Loknevijas, nevis Antons Svensons no Lennebergas Kathultas.

Tikai nedomā, ka Emīls tāpēc būtu zaudējis uzņēmību! Uz vaļņa atradās neliela karoga kārts, un Emīls, uz rāvienu uzrāpies tās galā, lai visi varētu viņu redzēt, cik vien skaļi spēdams, kliedza: