Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Emīls sēž galdnieka skabūzī un negrib nākt ārā. Ko lai mēs iesākam? - viņa šņukstēja.

Atmodās arī mazā Īda un tūdaļ sāka kaukt. Un viņi visi aizskrēja uz galdnieka skabūzi: Emīla tēvs, Emīla māte un mazā Īda. Alfrēds un Līna, kas sēdēja uz kalpu istabas kāpnēm un lakstojās, Līnai par sarūgtinājumu, bija spiesti izbeigt lakstošanos. Visiem vajadzēja palīdzēt izdabūt ārā Emīlu.

Emīla tēvs izturējās ļoti bargi.

- Pagaidi, gan tu nāksi ārā, kad būsi izsalcis! - viņš kliedza.

- Hā! - Emīls atkal iesaucās.

Tēvs nezināja, kas Emīlam ir kārbā aiz ēvelsola. Neliels gardu ēdienu krājums, jānudien! Būdams diezgan viltīgs, viņš jau bija parūpējies, lai, sēdot galdnieka skābūzī, nebūtu jāmokās ar izsalkumu. Viņš taču nekad nevarēja zināt, kādā dienā vai stundā tur nokļūs, un tādēļ viņam allaž kārbā aiz ēvelsola bija kas ēdams. Patlaban tur bija maizes kukulis, siers un daži speķa gabali, turklāt žāvēti ķirši un diezgan daudz sausiņu. Karavīri ielenkumā izturējuši ar mazāku ēdiena devu. Emīlam galdnieka skabūzis tiešām šķita kā ielenkts cietoksnis, un viņš bija nodomājis aizsargāties pret visiem ienaidniekiem. Možs kā īsts karavadonis viņš stāvēja pie lodziņa un tēmēja ar savu «bīsi».

- Pirmo, kas šurp nāks, es nošaušu! - zēns kliedza.

- Vī manu, Emīl, mīļo, labo puisīt, nerunā tā, nāc ārā! - zēna māte šņukstēja. Bet nekas nelīdzēja. Emīls bija ciets kā krams. Nelīdzēja arī Alfrēda vārdi:

- Paklau, Emīl, nāc ārā, tad mēs abi iesim uz ezeru peldēties, tu un es!

- Nu nē! - Emīls sarūgtināts atcirta. - Sēdi vien ar Līnu uz kāpnēm! Es sēdēšu te!

Un tā notika. Emīls palika sēžot galdnieka skabūzī. Un, ja nekas nelīdzēja - ne draudi, ne lūgšanas -, mājiniekiem bija jāiet gulēt - Emīla tēvam, Emīla mātei un mazajai Īdai.

Tas bija skumjš sestdienas vakars. Emīla māte un mazā Īda skaļi raudāja, un Emīla tēvs dziļi nopūtās, likdamies gultā, jo viņam trūka mazā puisēna, kas katru nakti gulēja tur, gultiņā, nolicis zīdaino galviņu uz spilvena un savu naģeni un bisi blakus.

Bet Līnai gan netrūka Emīla, un viņa negribēja doties pie miera. Viņa vēlējās sēdēt ar Alfrēdu uz kalpu istabas kāpnēm, vēlējās tur sēdēt vienā mierā, tāpēc arī jutās varen apmierināta, ka Emīls paliek galdnieka skabūzī.

- Bet ej nu sazini, cik ilgi šis nejaukais puika tur paliek, - viņa pie sevis noteica un piecēlusies piegāja pie galdnieka skabūža, un aizbultēja durvis no ārpuses.

Alfrēds spēlēja harmonikas un dziedāja, un Līnas negodīgo rīcību nepamanīja. «Uz mājām no kaujas jāj karavīrs,» Alfrēds dziedāja. Emīls, sēdēdams uz kluča, to dzirdēja un smagi nopūtās.

Bet Līna, apskāvusi Alfrēda kaklu, tērgāja, kā to allaž darīja, un Alfrēds, kā parasti, atbildēja:

- Nu kā ta, protama lieta, varu tevi precēt, ja tu tik makten vēlies, bet nav jau ko steigties.

- Nu ta visādā ziņā nākamogad, - Līna noteikti atbildēja, un Alfrēds nopūtās vēl smagāk nekā Emīls un dziedāja par Lauvas līgavu. To dzirdēja arī Emīls, sēdēdams uz kluča, un tad viņam ienāca prātā, cik tomēr būtu jauki aiziet ar Alfrēdu pie ezera.

- Nu kā tad, - viņš sacīja, - es taču varētu aiziet ar Alfrēdu nopeldēties un pēc tam no jauna ielīst galdnieka skabūzī, ja tāda būtu mana griba.

Emīls pietraucās pie durvīm un atbultēja tās. Bet ko tas deva, ja nejaukā Līna durvis bija aizbultējusi no ārpuses. Durvis neatvērās, lai gan Emīls triecās pret tām ar visu spēku. Tad Emīlam viss bija skaidrs. Viņš saprata tūdaļ, kas viņu ieslēdzis.

- Bet es viņai parādīšu. Nu viņa redzēs! - zēns sacīja.

Viņš palūkojās apkārt skabūzī, kur jau bija iestājusies krēsla. Reiz, izstrādājis vienu no saviem ļaunākajiem nedarbiem, Emīls bija izbēdzis pa logu. Bet pēc šās izdarības tēvs pāri visai rūtij bija piesitis šķērskoku, lai Emīls no jauna nevarētu izlīst pa rogu un varbūt pat iekrist nātrēs, kas auga zem loga. Emīla tēvs baiļojās par savu zēnu un nevēlējās, lai viņu sadzeltu nātres.

- Pa logu es netikšu ārā un pa durvīm arīdzan ne, - Emīls noteica. - Saukt pēc palīga - to es nemūžam nedarīšu. Kā lai es izkļūstu ārā?

Domīgi viņš noraudzījās uz vaļējo pavardu. Tāds bija iemūrēts galdnieka skabūzī, lai ziemā to varētu apsildīt, un Emīla tēvs ikreiz iekūra pavardā uguni, ja viņam vajadzēja sasildīt līmes podu.

- Jālien ārā pa dūmeni. - To teicis, viņš žigli iekāpa pavardā - tieši pelnos, kas tur atradās no pagājušās ziemas un tagad mīksti apņēma viņa kailās kājas un iespiedās starp kāju pirkstiem.

Emīls, paraudzījies augšup pa dūmeni, pamanīja kaut ko jauku. Tieši virs viņa galvas dūmenī no augšas iespīdēja sārtais jūlija mēness, nolūkodamies lejup uz Emīlu.

- Paklau tu, mēnes! Tagad gan tu redzēsi zēnu, kas prot kāpt! - Emīls izsaucās.

Un viņš atspērās pret sodrējainajām dūmeņa sienām un līda augšup.

Ja tu kādreiz esi mēģinājis līst ārā pa šauru dūmeni, tad zināsi, cik tas ir grūti un cik melns tu notriepsies, bet nedomā, ka Emīlu tas atturēja.

Līna, nabaga meitene, kas sēdēja uz kalpu istabas kāpnītēm, apskāvusi Alfrēdu, nekā nenoģida. Bet Emīls taču bija teicis, ka gan viņa redzēs, un tagad viņa redzēja. Tieši tobrīd, kad viņa pacēla acis, lai palūkotos uz mēnesi, viņa tā iebļāvās, ka noskanēja visa Lenneberga.

- Rēgs! Uz dūmeņa sēž rēgs! - viņa bailēs kliedza.

Rēgi bija mazi veļu bērni, no kuriem Smolandē agrāk briesmīgi baiļojās. Līna, protams, bija dzirdējusi Krēsas Mājas baismīgos stāstus par maziem, baigiem rēgiem, kas var gadīties ceļā, un tāpēc tagad, ieraugot uz dūmeņa sēžam pavisam melnu un vispār baigu rēgu, kliedza drausmīgi skaļi.

Alfrēds arī pameta acis uz rēgu un tikai smējās.

- Šito rēgu es pazīstu. Kāp zemē, Emīl! - viņš uzsauca.

Emīls savā sodrējainajā kreklā piecēlās kājās uz jumta un stāvēja kā možs karavadonis. Izstiepis sodrējaino roku pret debesīm, viņš kliedza tik skaļi, ka tas bija dzirdams visā Lennebergā.

- Šovakar galdnieka skabūzis tiks sagrauts, un es nemūžam tur vairs nesēdēšu!

Tad Alfrēds nostājās pie skabūža tieši zem Emīla, izpleta rokas un sauca:

- Lec lejā, Emīl!

Un Emīls lēca. Viņš ielēca tieši Alfrēda rokās. Un tad viņi abi aizgāja pie ezera un nomazgājās. Emīlam tas bija nepieciešams.

- Šitādu zēnu manas acis vēl nav skatījušas, - Līna, neganti pārskaitusies, sacīja, gāja iekšā un apgūlās uz sava virtuves dīvāna.

Bet Kathultas ezerā starp baltajām ūdensrozēm vēsajā ūdenī peldēja Alfrēds un Emīls, un debesīs spīdēja jūlija mēness sārts kā laterna, liedams pār viņiem savu gaismu.

- Tu un es, Alfrēd, - Emīls sacīja.

- Jā, tu un es, Emīl. Tieši tā, - Alfrēds atbildēja. Pāri ezeram vijās spoža mēness taka, bet krasti slīga aklā tumsā. Jo tagad bija nakts un divdesmit astotais jūlijs beidzies.

Taču pienāca jaunas dienas ar jauniem nedarbiem. Emīla māte rakstīja tik cītīgi zilajā burtnīcā, ka roka sāka sāpēt, un beidzot burtnīca bija pilna gan garumā, gan platumā.

- Man jāiegādājas jauna burtnīca, - Emīla māte nosprieda. - Drīz vien Vimmerbijā būs tirgus, un tad es pilsētā nopirkšu jaunu burtnīcu.

Tīrā laime, ka viņa to izdarīja, jo kur gan citur viņa būtu ierakstījusi par Emīla nedarbiem tieši tirgus dienā.

«Dievs, stāvi man klāt šā puikas labat, abet viņš patiesi tigs tālu, ja vien izauks liels, kauču viņa tēvs tam nitic.»