Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

- Varbūt ar to pietiks, lai jūs varētu Emīlu aizsūtīt uz Ameriku, - viņi sacīja.

Jā, tas tik būtu jauki! Aizsūtīt Emīlu uz Ameriku... Kas zina, ko tad Lennebergas iedzīvotāji būtu dabūjuši par komunālvaldes priekšsēdētāju? Protams, tas notiks tad, kad Emīls būs pieaudzis.

Par laimi, Emīla māte nebija mierā ar tik muļķīgu priekšlikumu. Viņa noskaitās un svieda drāniņu tā, ka nauda aizlidoja pa visu Lennebergu.

- Emīls ir mazs, jauks puisēns, - viņa teica. - Un mēs viņu mīlam tieši tādu, kāds viņš ir.

Un tomēr viņa bija maķenīt noraizējusies par savu Emīlu. Tādas jau mātes kļūst, kad ļaudis nāk un sūdzas par viņu bērniem. Un vakarā, kad Emīls bija gultiņā ar savu "nāģeni" un savu "bīsi", māte iegāja pie viņa un brītiņu tur pasēdēja.

- Emīl, - viņa teica, - tu drīz būsi liels un sāksi iet skolā. Kā tev klāsies, ja būsi tāds palaidnieks un allažiņ darīsi nedarbus?

Emīls gulēja gultiņā un ar savām apaļajām, zilajām ačelēm un gaišajiem, zīdainajiem matiem izskatījās pēc maza eņģeļa.

- Trai rai rīdi rallalā! - viņš attrauca, jo tā bija tāda runa, kurā viņam it nemaz netikās ieklausīties.

- Emīl, - māte stingri noprasīja, - diezi kā būs, kad tu sāksi iet skolā?

- Labi būs, - atteica Emīls. - Es vairs nedarīšu nedarbus, es tā domāju... kad sākšu iet skolā.

Emīla māte nopūtās.

- Jā, jā, jācer vien ir, - viņa noteica un devās uz durvīm. Te Emīls piecēlās gultā sēdus un, pasmaidījis kā eņģelītis, sacīja:

- Par to nekad nevar būt drošs!

Lennebergas Emīls - viņš dzīvoja Kathultas sētā, Lennebergas draudzē Smolandē, - vai tu kādreiz esi ko dzirdējis par viņu? Ak nē? Tad varu tev apgalvot, ka Lennebergā nebija neviena cilvēka, kas nepazītu Kathultas sētas nejauko, mazo zēnu, to Emīlu, kurš izdarīja vairāk nedarbu, nekā gadā ir dienu, un tā bija iebiedējis Lennebergas iedzīvotājus, ka viņi gribēja aizsūtīt Emīlu uz Ameriku. Jā gan, nudien Lennebergas iedzīvotāji savāca naudu, iesēja to drāniņā, aizgāja pie Emīla mātes un sacīja:

- Varbūt ar to pietiks, lai jūs varētu Emīlu aizsūtīt uz Ameriku.

Viņi domāja, ka dzīve Lennebergā kļūs daudz mierīgāka, kad te vairs nebūs Emīla, un, protams, viņiem bija taisnība. Bet Emīla māte briesmīgi noskaitās un svieda naudu tā, ka tā aizlidoja pa visu Lennebergu.

- Emīls ir mazs, jauks puisēns, - viņa teica. - Mēs viņu mīlam tieši tādu, kāds viņš ir.

Bet Kathultas kalpone Līna teica:

- Mums tak jāpadomā arīdzan par tiem amerikāņiem. Viņi tak nikā ļauna nau nodarījuši, kāpēc tad mums jāuzgrūž viņiem uz kakla Emīls?

Tad Emīla māte ilgi un bargi noraudzījās uz Līnu, un Līna saprata, ka izrunājusies muļķīgi. Viņa sāka stostīties un mēģināja izteikties labāk.

- Nu jā, kundze. Bet Vimmerbijas pilsētas laikrakstā rakstīts par šito šaušalīgo zemestrīci tur, tālu Amerikā... un tad nu es domāju - tas būtu pārlieku daudz, ja Emīls...

- Ciet klusu, Līna, un ej uz laidaru slaukt govis, tas ir vienīgais, ko tu proti, - Emīla māte attrauca.

Tad Līna paņēma slauceni un aiztenterēja uz laidaru, apsēdās un slauca tā, ka šļakstēja vien. Viņa vienmēr strādāja maķenīt labāk, ja bija noskaitusies, tāpēc arī šoreiz slauca kārtīgāk nekā parasti un visu laiku nez ko klusi murmināja:

- Kaut kādai taisnībai tak jābūt! Visu postu tak nivar uzkraut amerikāņiem. Es mīļu prātu ar viņiem mainītos, tādēļ domāju viņiem rakstīt šitā: «Te nu jums būs Emīls, sūtiet šurp pie mums to zemestrīci.»

Līna gan plātījās! It kā viņa būtu tā īstā, kas varētu rakstīt uz Ameriku, viņa, kas neprata uzrakstīt pat tā, lai viņas rakstīto varētu izlasīt tepat Smolandē. Nē, ja kāds varētu rakstīt uz Ameriku, tā varētu būt tikai Emīla māte. Viņa bija cītīga rakstītāja. Viņa pierakstīja visus Emīla nedarbus zilā burtnīcā, ko turēja sekretāra atvilktnē.

- Kāda tam nozīme? - Emīla tēvs aizrādīja. - Ar visiem šiem puikas nedarbiem tu tikai noraksti mūsu zīmuli, vai par to tu esi padomājusi?

Par to Emīla māte neraizējās. Viņa cītīgi pierakstīja visus Emīla nedarbus, lai Emīls, izaudzis liels, dabūtu zināt, ko darījis bērnībā, un tad saprastu, kāpēc viņa māte nosirmojusi, un varbūt mīlētu māti ar visiem viņas sirmajiem matiem, jo viņa nosirmojusi Emīla dēļ.

Tikai neiedomājies, ka Emīls bija ļauns, ak nē, viņa mātei bija taisnība, kad viņa sacīja, ka Emīls ir mazs, jauks zēns un ar saviem gaišajiem, zīdainajiem matiem un biklajām, zilajām acīm izskatās pēc eņģeļa. Protams, Emīls bija labs, un viņa mātei bija taisnība, ja viņa to ierakstīja tajā zilajā burtnīcā.

«Vakar Emīls bija laps,» viņa divdesmit septītajā jūlijā rakstīja savā zilajā burtnīcā. «Visu dienu viņš niizdarīja nikādus nidarbus tak laikam tāpēc, ka viņam bija drusis un viņš nekā nispēja padarīt.»

Bet jau divdesmit astotajā jūlijā Emīla temperatūra bija tā pazeminājusies, ka par viņa izdarībām tika pierakstītas vairākas lappuses. Jo viņš, šis zēns bija spēcīgs kā vērsis un paguva izdarīt nez cik nedarbu, ja vien bija vesels.

- Šitādu zēnu es nikad vēl niesmu redzējusi, - Līna teica.

Tu laikam jau būsi sapratis, ka Līnai Emīls tā īsteni nepatika. Viņa vairāk mīlēja Emīla māsiņu, kas bija labs un paklausīgs bērns. Bet Alfrēds, Kathultas kalps, mīlēja Emīlu, kāpēc - to gan neviens nezināja, un arī Emīls mīlēja Alfrēdu. Kad Alfrēds bija brīvs no darba, viņi abi kopā jutās jautri, un Alfrēds iemācīja Emīlam daudzus derīgus darbus - apseglot zirgu, ķert līdakas un šņaukt tabaku, nu jā, šī pēdējā nodarbība nebija visai derīga, un Emīls to pamēģināja tikai vienu vienīgu reizi. Bet pamēģināt viņš pamēģināja, jo vēlējās darīt visu, ko darīja Alfrēds. Alfrēds bija izdrāzis Emīlam koka bisi - tas taču bija jauki darīts? Šī koka bise bija Emīla mīļākā manta. Un pēc bises viņa mīļākā manta bija maza, neglīta cepurīte ar nagu; cepurīti tēvs pilsētā viņam bija nopircis, pats nezinādams, kādēļ.

- Man patīk mana bīse un nāģen, - Emīls sacīja savā mēlē un nevienu vakaru neapgūlās nepaņēmis līdzi gultā savu «bīsi» un «nāģeni».

Vai tagad tu atceries visus, kas dzīvoja Kathultas sētā? Tur bija Emīla tēvs, ko sauca pair Antonu, Emīla māte Alma, Emīla māsa Īda, kalps Alfrēds, kalpone Līna un tad pats Emīls.

Un kur tad vēl, protams, Krēsas-Maja, viņu mēs nedrīkstam aizmirst. Viņa bija maza, izdēdējusi iebūvieša sievele, kas dzīvoja iebūvieša būdā mežā, bet allažiņ gāja uz Kathultas sētu un palīdzēja mazgāt veļu, pildīt desas un darīt tamlīdzīgus darbus un ar saviem šausmīgajiem stāstiem par veļiem, spokiem, rēgiem, slepkavām un zagļiem un citiem līdzīgiem jaukiem nostāstiem līdz nāvei nobiedēja Emīlu un Īdu.

Bet varbūt tagad tu gribēsi dzirdēt kaut. ko par Emīla nedarbiem? Tos viņš darīja ik dienas, izņemot tās, kad viņam bija drudzis, un tāpēc mēs itin mierīgi varam izvēlēties jebkuru dienu un paraudzīties, ko viņš tajā izdarījis. Jā, starp citu, kāpēc gan neminēt šo pašu divdesmit astoto jūliju?

Kathultas virtuvē atradās vecs, zili krāsots dīvāns, un uz šā dīvāna gulēja Līna. Tolaik, kad tas notika, visa Smolande bija pārpilna ar virtuves dīvāniem, uz kuru izsēdētajām atsperēm gulēja sīcošu mušu aplidotas kalpones, - un kāpēc lai tā nebūtu arī Kathultas sētā? Līna gulēja saldi uz sava dīvāna. Neviens viņu nespēja atmodināt pirms pulksten pieciem no rīta, kad ietarkšķējās modinātājpulkstenis un viņai vajadzēja celties un slaukt govis.