Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Visi sāka mest piecēres un desmitēres gabalus Emīla "nāģenē". Mazais, laipnais zemnieks no Vēnas arī izvilka no bikšu kabatas divēres gabalu, bet tūdaļ nožēloja savu rīcību un, iekams nebija par vēlu, iebāza naudu atkal kabatā un pačukstēja Emīlam:

- Ja tu atnāksi man līdzi pie ratiem, es pacienāšu tevi ar sienu.

Bet Emīls tagad bija bagāts, jo nu viņam cepure bija pilna ar naudu. Piegājis pie galda, viņš nopirka sev veselu kaudzi sviestmaižu, maizīšu, cepumu un arī sulu.

To visu notiesājis, viņš par četrām kronām un divdesmit ērēm veselas četrdesmit divas reizes vizinājās ar karuseli. Emīls nekad agrāk nebija ar to braucis, viņš nezināja, ka pasaulē ir kaut kas tik jauks.

"Tagadīt gan es dzīvoju zaļi," Emīls nodomāja, riņķodams ar karuseli tā, ka zīdainie mati vien plīvoja. "Kaut ko šitik jautru es savā mūžā vēl neesmu piedzīvojis."

Pēc tam viņš kādu laiku paskatījās uz zobenu rijēju, ugunsrijēju un bārdaino dāmu, un pēc šī grūtā pārbaudījuma viņam bija palikušas pāri vairs tikai divas ēres.

"Es jau varu nodziedāt vēl vienu pantiņu un dabūt savu nāģen akal pillu," Emīls prātoja. "Šeit visi ir tik laipni."

Bet tad viņš juta, ka ir noguris. Viņš negribēja vairs dziedāt, arī naudu negribēja, tālab atdeva aklajam vecītim divēres gabalu. Pēc tam, meklēdams Alfrēdu, viņš maķenīt paklaiņoja.

Ja Emīls iedomājās, ka visi cilvēki ir laipni, tad viņš rūgti maldījās. Šai pasaulē dzīvoja arī dažs labs ļauns cilvēks, un viens todien bija ieradies uz svētkiem Hultsfrēdas līdzenumā. Tolaik tajā nostūrī dauzījās apkārt kāds briesmīgs zaglis. Par Zvirbuli viņu sauca; no viņa baidījās ļaudis visā Smolandē. Par viņa izdarībām daudz rakstīja gan "Smolandes Avīze", gan "Hultsfrēdas Ziņas". Visur - svētkos, tirgus plačos un citās vietās, kur apgrozījās cilvēki un nauda, tur kā likts būs klāt arī Zvirbulis un nozags visu, kas nav piesiets. Lai neviens viņu nepazītu, viņam katru reizi bija citāda bārda un ūsas. Arī šodien šis vīrs bija ieradies Hultsfrēdas līdzenumā uz svētkiem un zaglīgi staigāja apkārt, lai paraudzītos, vai nevar ko nočiept. Šodien viņam bija melna cepure ar platām malām un melnas ūsas. Neviens nenojauta, ka apkārt ložņā Zvirbulis, citādi visi kā viens būtu pagalam pārbijušies.

Taču, ja Zvirbulis būtu bijis gudrs vīrs, viņš nesadomātu nākt uz Hultsfrēdas līdzenumu todien, kad tur bija Lennebergas Emīls ar savu "bīsi". Jo, uzmini nu, kas notika?

Tur vienā mierā, meklēdams Alfrēdu, klaiņoja arī Emīls. Kad Emīls gāja garām bārdainās dāmas teltij, viņš pa telts durvju spraugu ieraudzīja, ka viņa skaita naudu. Dāma gribēja zināt, cik ieņēmusi par savas bārdas rādīšanu šai raženajā svētdienā.

Laikam jau tik maz vis nebija, jo viņa, braucīdama bārdu, apmierināti vīpsnāja. Un tad viņa pamanīja Emīlu.

- Nāc iekšā, puisīt! - viņa uzsauca. - Tu izskaties ļoti paklausīgs, tālab drīksti apskatīt manu bārdu gluži par velti.

Emīls jau pirmīt bija raudzījies uz šo bārdu tiku tikām, taču viņš negribēja atteikties, ja jau tiek lūgts. Un, tā kā numurs bija par velti, viņš iegāja teltī ar savu "nāģeni" un savu "bīsi" un ilgi vērās uz bārdaino dāmu - apmēram par divdesmit piecām ērēm.

- Kā var uzaudzēt tik skaistu bārdu? - viņš pieklājīgi jautāja. Taču bārdainā dāma uz to nepaguva atbildēt. Jo tai pašā brīdī šausmīga balss nošņāca:

- Tūliņ atdod naudu, ja ne, noraušu tev bārdu!

Tur draudēja Zvirbulis. Viņš bija ielavījies teltī pilnīgi nemanīti.

Bārdainās dāmas seja mirklī nobāla, protams, izņemot to vietu, kur auga bārda. Nabadzīte, viņa laikam būtu visu savu naudu atdevusi Zvirbulim, ja Emīls nepačukstētu:

- Ņem manu bīsi!

Un bārdainā dāma saķēra bisi, kuru Emīls slepšus iespieda viņai rokā. Teltī bija diezgan tumšs un nekā prātīga nevarēja saskatīt, tāpēc bārdainā dāma nodomāja, ka šī ir īsta bise, tāda, ar kuru var šaut. Un tici vai ne... arī Zvirbulis nodomāja tāpat!

- Rokas augšā, citādi šaušu! - dāma kliedza. Un tagad nobālēja Zvirbuļa seja, viņš pacēla gaisā abas rokas - un tur nu viņš stāvēja, trīcēdams kā apses lapa, kamēr bārdainā dāma sauca policiju tā, ka skanēja pa visu Hultsfrēdas līdzenumu.

Ieradās policija, un pēc tam Zvirbuli nekad vairs neredzēja nedz Hultsfrēdā, nedz arī kur citur, un - beidzot zagšanai Smolandē bija beigas. Jā, jā, tā gan! Par to, ka notvērusi Zvirbuli, bārdainā dāma izpelnījās lielu atzinību gan "Smolandes Avīzē", gan "Hultsfrēdas Ziņās". Taču neviens ne ar vārdiņu nepieminēja Emīlu un viņa "bīsi". Tāpēc es domāju, ka pienācis laiks izstāstīt, kā tas viss patiesībā notika.

- Tīrā laime, ka es paņēmu līdzi uz Hultsfrēdu savu nāģeni un "bīsi," - skaidroja Emīls, kad policisti bija aizveduši Zvirbuli uz tuptūzi.

- Jā, tu esi krietns zēns, - bārdainā dāma priecājās. - Tādēļ arī drīksti skatīties uz manu bārdu, cik vien gribi, - pavisam par velti.

Taču Emīls bija noguris. Viņš negribēja redzēt nedz bārdu, nedz arī ko citu, nedz zaļi padzīvot. Viņam gribējās tikai gulēt. Jo nu jau diena sliecās uz vakara pusi. Padomā tik, Hultsfrēdas līdzenumā bija pagājusi visa diena... un viņš nebija atradis Alfrēdu!

Emīla tēvs, Emīla māte un Līna arī bija noguruši. Viņi bija meklējuši un meklējuši Emīlu, un Līna bija meklējusi un meklējusi Alfrēdu, tagad neviens no viņiem nespēja vairs meklēt.

- Ak, manas nabaga kājas! - izsaucās Emīla māte, un Emīla tēvs drūmi pamāja ar galvu.

- Jā, šitentādos svētkos ir varen jautri, - viņš teica. - Nāciet, brauksim mājās - uz Kathultu, ko nu vairs.

Un viņi vilkās uz mežmalu, lai iejūgtu zirgu un dotos ceļā. Tad viņi ieraudzīja Jullanu stāvam un ēdam sienu pie tā paša koka, kur Markuss.

Emīla māte sāka raudāt.

- Ak, kur gan tagad ir mans mazais Emīls! - viņa bēdājās, bet Līna tik atmeta atpakaļ galvu.

- Šitas puika neko citu nedara kā strādā nedarbus, īsts palaidnieks, - sacīja Līna.

Tad viņi izdzirda, ka elsdams un pūzdams kāds skrien šurp. Un tas bija Alfrēds.

- Kur Emīls? - viņš jautāja. - Es viņu augu dienu meklēju.

- Kas man daļas, kur viņš ir, - atmeta Līna. Pēc tam viņa ietrausās ratos, lai brauktu mājās. Un padomā tik, viņa uzkāpa virsū Emīlam!

Ratos bija palicis mazdrusciņ siena, un šai sienā gulēja Emīls. Bet, kad Līna iekāpa ratos, viņš pamodās un ieraudzīja, kas bija atnācis un aizelsies stāvēja pie ratiem savā zilajā formas tērpā. Tad Emīls pastiepa roku un aplika Alfrēdam ap kaklu.

- Ak, tas esi tu, Alfrēd! - viņš noteica. Un tūliņ pat iemiga.

Pēc tam kathultieši brauca atpakaļ uz Kathultas sētu. Markusam nācās vilkt, un Jullana, piesieta pie ratiem, rikšoja nopakaļus. Emīls, dažbrīd pamodies, redzēja tumšu mežu, gaišas vasaras debesis un sajuta siena, zirgu un nakts smaržu, dzirdēja, kā klab pakavi un čīkst ratu riteņi. Bet lielākoties viņš visu ceļu gulēja un sapņoja, ka Alfrēds drīz nāks mājās. Uz Kathultu un pie Emīla. Un tā tam patiešām bija jānotiek.

Tas bija astotajā jūlijā, kad Emīls dzīvoja zaļi Hultsfrēdas līdzenumā. Uzmini - vai vēl kāds todien meklēja Emīlu? Pajautā Krēsas-Majai! Nē, labāk nedari vis to, jo tad Krēsas-Majai uz rokām uzmetas sarkanas pūtītes, kas niez un tik lēti nenoiet.

Nu tu esi dzirdējis, ko Emīls izdarīja septītajā martā un divdesmit otrajā maijā, un desmitajā jūnijā, un astotajā jūlijā, taču gadā bija vēl daudz dienu tādam zēnam, kas gribēja strādāt nedarbus, un, ai, kā Emīls to gribēja. Viņš palaidņojās gandrīz katru dienu visu cauru gadu un jo sevišķi deviņpadsmitajā augustā un vienpadsmitajā oktobrī, un trešajā novembrī. Ha, ha, ha, man jāsmejas, kad atceros, ko viņš izdarīja trešajā novembri, bet to es nestāstīšu, jo esmu Emīla mātei apsolījusies klusēt. Kaut gan tieši pēc šīs delverības Lennebergas iedzīvotāji savāca naudu. Viņiem bij žēl Kathultas Svensonu, kuriem ir tik palaidnīgs puišelis. Tāpēc katrs iedeva pa piecdesmit ērēm, un, iesējuši naudu drāniņā, viņi aizgāja pie Emīla mātes.