Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

Tagadiņ tur nebija nekādu desu. Toties tur bija Emīls.

Viņš gulēja. Palicis pagalvī desu ādas, viņš bija saldi aizmidzis, šis jaukais puisēns, un viņa māte nopriecājās tik ļoti, itin kā būtu skapī uzgājusi lielu zelta gabalu. Kas par to, ka Emīls bija notiesājis visas desas! Tūkstošreiz labāk taču atrast plauktā Emīlu nekā pāris kilogramu desu! Gluži tāpat domāja arī Emīla tēvs.

- Hi, hi, tur guļ Emīls, - mazā Īda priecājās. - Viņš nav nemaz tik stipri pārvērties.

Padomā, cik ļoti spēj ielīksmot daudzus cilvēkus viens mazs, laimīgi atrasts puika, kam vēders pilns ar desām! Nu beidzot Kathultā būs lieliskas un jautras dzīres! Emīla māte ieraudzīja mazu desas luņķīti, ar kuru Emīls nebija ticis galā. To, sev par lielu prieku, dabūja Petrela kundze. Un visiem citiem, kuri palika tukšā, nebūt nevajadzēja iet prom no dzīrēm izsalkušiem! Galdā bija ribiņas un teļa rulādes, un gaļas kotletītes, un marinētas siļķes, un sautējumi, un sacepumi, un marinēti zuši, visa kā tik daudz, ka nenoēsties. Un visbeidzot viņi dabūja brīnišķīgo siera pudiņu ar zemeņu ievārījumu un putukrējumu.

- Tas i tas lapakais, - Emīls teica visīstākajā smolandiešu izloksnē. Ja tu kādreiz esi ēdis tādu siera pudiņu, kādu gatavoja Kathultā, tad zināsi, ka viņš, šis Emīls, teica tīru patiesību.

Tad pienāca vakars, un brīnumjauka krēsla klājās pār Kathultu, pār visu Lennebergu un visu Smolandi. Emīla tēvs nolaida karogu. Emīls un mazā Īda stāvēja viņam blakus un skatījās.

Un tā dzīres Kathultā nu bija beigušās. Katrs brauca uz savām mājām. Cits pēc cita ceļā devās pajūgi. Pēdējā savā droškā aizbrauca smalkā Petrela kundze. Emīls un mazā Īda klausījās, kā zirgu pakavu klaboņa noklust aiz pakalniem.

- Es ceru, ka Petrela kundze izturēsies laipni pret manu mazo pelīti, - Emīls bija noraizējies.

- Pret kādu pelīti? - Īda brīnījās.

- Pret to, kuru ieliku viņas somā, - Emīls atbildēja.

- Kāpēc tu tā darīji? - mazā Īda taujāja.

- Nu, man bija žēl tās pelītes, - Emīls skaidroja. - Viņa savā mūžā neko citu nav redzējusi kā vien lielo desu skapi. Es domāju: tagad viņa dabūs redzēt vismaz Vimmerbiju.

- Ka tik nu Petrela kundze būtu pret viņu laipna, - mazā Īda arī bija norūpējusies.

- Viņa droši vien būs laipna, - Emīls bija pārliecināts.

Tas notika desmitajā jūnijā, kad Emīls uzvilka mazo Īdu karoga kārtī un notiesāja visas desas. Varbūt tu visbeidzot gribi dzirdēt arī kas notika

Alfrēds, šis Kathultas sētas kalps, ļoti mīlēja bērnus. Jo sevišķi Emīlu. Emīls darīja nedarbus un bija palaidnīgs puišelis, taču Alfrēds par to nelikās zinis. Viņš tik un tā mīlēja Emīlu un bija izdrāzis viņam jauku koka bisi. Tā izskatījās tieši tāda pati kā īstā bise, kaut gan, protams, šaušanai tā nederēja. Bet Emīls tik kliedza "piff, paff' un šāva tā, ka Kathultas zvirbuļi vairākas dienas baidījās izlīst no pažobelēm. Emīlam ārkārtīgi patika bise, un viņš gribēja pa naktīm ņemt to gultā. "Es gribu savu bīsi!" viņš kliedza vistīrākajā smolandiešu izloksnē un nelikās mierā, kamēr viņa māte, īsti nesadzirdējusi, atsteidzās ar viņa "nāģeni", nevis ar "bīsi". "Es negribu savu nāģeni," Emīls brēca, "es gribu savu bīsi" Un tad viņš arīdzan to dabūja.

Jā, Emīls mīlēja bisi, un vēl vairāk viņš mīlēja Alfrēdu, kas bisi bija izdrāzis. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Emīls raudāja, kad Alfrēds no visas tiesas devās uz Hultsfrēdas līdzenumu rekrūšu apmācībās. Tu laikam nezini, ko rekrūšu apmācībās dara? Redzi, agrākos laikos visiem kalpiem no Lennebergas un no visas apkārtnes bija jāiet rekrūšos, lai mācītos par karavīriem.

- Re nu, tam jānotiek akurāt tai laikā, kad mums siens vedams iekšā, - Emīla tēvs pukojās.

Viņš nebija apmierināts, ka Alfrēda nebija mājās pašā karstākajā siena laikā, jo tad Kathultā gāja skubu skubām. Taču ne jau Emīla tēvs, bet gan karalis un ģenerāļi noteica, kad Lennebergas kalpiem jābrauc uz Hultsfrēdas līdzenumu mācīties par karavīriem. Turklāt Alfrēds varēs nākt mājās tūlīt pat, kad būs izmācījies, un mācības jau ilgu laiku nevilkās. Tā ka, taisnību sakot, Emīlam nevajadzēja raudāt, taču viņš raudāja gauži un Līna arī. Jo ne jau Emīlam vien patika Alfrēds.

Alfrēds pats gan neraudāja. Viņš sacīja, ka Hultsfrēdas līdzenumā - tur tik varot "zaļi padzīvot" un izpriecāties uz nebēdu. Un, kad rati ar Alfrēdu jau sāka kustēties un visi stāvēja un noskumuši māja ardievas, tad Alfrēds, ielīksmodams sevi un mājiniekus, skaļi dziedāja šo te dziesmiņu:

Pēc tam viņi no Alfrēda dziedāšanas nekā vairs nedzirdēja, jo Līna sāka kaukt pilnā balsī, un drīz vien rati ar Alfrēdu nozuda ceļa līkumā.

Emīla māte centās mierināt Līnu.

- Neskumsti, Līna, - viņa teica. - Pacieties līdz astotajam jūlijam, tad Hultsfrēdas līdzenumā rīkos svētkus, un mēs brauksim turp apciemot Alfrēdu.

- Es arī braukšu uz Hultsfrēdu, apciemošu Alfrēdu un arīdzan zaļi padzīvošu, - Emīls nolēma.

- Es ar, - mazā Īda lūdzās.

Bet Emīla māte papurināja galvu.

- Šādi svētki nav par prieku maziem bērniem, - viņa atteica. - Jūs tikai pazudīsiet ļaužu pūlī!

- Es atkal domāju, ka pazust pūlī ir varen jauki, - Emīls iebilda, bet tas nelīdzēja.

Astotā jūlija rītā Emīla tēvs, Emīla māte un Līna aizbrauca uz svētkiem Hultsfrēdā un atstāja mājās Emīlu un mazo Īdu ar Krēsas-Maju, kurai vajadzēja tos pieskatīt. Krēsas-Maja bija veca večiņa, kas dažkārt mēdza atnākt uz Kathultas sētu un šo to piepalīdzēt mājas darbos.

Mazā Īda bija mīļš bērns. Viņa tūliņ iesēdās Krēsas-Majai klēpī, un nu tai bija jāstāsta kāds no saviem visšausmīgākajiem spoku stāstiem - un Īda ar to pašu jutās apmierināta un priecīga.

Ar Emīlu bija citādi. Pagalam rūcīgs viņš devās uz aploku un žņaudzīja dūrītē bisi.

- Ar šito es neesmu mierā, - Emīls piktojās. - Es arī braukšu uz Hultsfrēdu un padzīvošu zaļi tāpat kā citi, tas nu ir izlemts. Vai tu to saproti, Jullana?

Pēdējais bija domāts Kathultas vecajai ķēvei, kas ganījās aplokā aiz staļļa. Viņiem bija arī jauns zirgs, to sauca par Markusu. Taču Markuss tieši tobrīd rikšoja uz Hultsfrēdu - ar Emīla tēvu, māti un Līnu - protams, ir jau arī tādi, kuriem atļauts priecāties!

- Bet tagad es zinu divus, kuri jās uz svētkiem tā, ka vējš vien svilps gar ausīm, - teica Emīls. - Un tie būsim mēs: es un tu, Jullana!

Un tā arī notika. Emīls uzlika ķēvei apaušus un izveda viņu no aploka.

- Neuztraucies, - viņš mierināja Jullanu. - Alfrēds būs priecīgs, kad es ieradīšos, un tu droši vien satiksi kādu vecu, laipnu ķēvi, ar ko sazviegties un pakavēt laiku, ja citādi nejaudāsi padzīvot zaļi.

Emīls pieveda Jullanu pie vārtiņiem, jo viņam taču vajadzēja kaut kur pakāpties, lai uztiktu zirgā. Viltīgs gan viņš bija, šis zēns!

- Nu tik laižamies, - Emīls skubināja. - Trai rai rīdi rallalā, mēs atvadīsimies no Krēsas-Majas, kad atgriezīsimies mājās!

Tad Jullana rikšoja lejup pa pakalniem, un Emīls ar bisi rokās sēdēja zirgam mugurā varen taisni un braši; jā, bise bija jāņem līdzi uz Hultsfrēdu! Ja jau Alfrēdam jākļūst par karavīru, tad arī Emīlam vajag par tādu kļūt! Alfrēdam bija šautene, Emīlam - bise, tas bija gandrīz viens un tas pats, viņi abi būs karavīri; tā tam jābūt, tā Emīls gribēja.