Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

- Kaut nu Antons paspējis uzvilkt karogu, ciemiņi kuru katru brīdi var ierasties!

Likās: ar to karoga uzvilkšanu viss ies, kā nākas. Te piepeši, padomā, kas par ķibeli, - tikko Emīla tēvs bija sagatavojies uzvilkt karogu, no kūts atjoza Alfrēds un iebļāvās vistīrākajā smolandiešu izloksnē:

- Gos teļojas, gos teļojas!

Tā, protams, bija Raibaļa - ir nu gan blēdīga govs, vajag ar atskriet teļam taisni tobrīd, kad darba līdz kaklam un karogam arīdzan jāplīvo! Emīla tēvam nācās visu pamest un steigties uz kūti. Bet Emīls un Īda palika stāvot pie karoga kārts. Īda atgāza galvu - cik vien varēja, un pētīja zelta lodi kārts galā.

- Tik augstu, - viņa sacīja. - No turienes gan laikam redzams līdz pat Mariannelundai!

Emīls padomāja. Taču ne ilgi.

- To mēs tūliņ varētu izmēģināt, - viņš ieteicās. - Vai gribi, lai uzvelku tevi augšā?

Mazā Īda iesmējās, ak, cik Emīls bija labs, un cik jautras rotaļas viņš allaž izdomāja!

- Jā, gribu gan redzēt Mariannelundu, - mazā Īda bija ar mieru.

- Tad tu arī to redzēsi, - Emīls draudzīgi noteica. Viņš paņēma kāsi, pie kura parasti piestiprina karogu, un aizāķēja Īdai aiz jostas. Pēc tam viņš abām rokām satvēra karoga auklu.

- Nu tu pacelsies gaisā, - Emīls solīja.

- Hi, hi, - mazā Īda ķiķināja.

Un viņa arī pacēlās gaisā. Līdz pašam karoga kārts galam. Pēc tam Emīls auklu nostiprināja gluži tāpat kā tēvs, jo viņš taču negribēja, lai Īda nokristu un sasistos. Un tagad viņa tur karājās, piesieta tik stipri un droši kā vēl nekad.

- Vai tu redzi Mariannelundu? - Emīls sauca.

- Nē, - mazā Īda atsaucās, - tikai Lennebergu.

- Ak tikai Lennebergu... vai tu negribi tikt zemē? - Emīls uzsauca.

- Nē, vēl ne, - atsaucās Īda. - Arī uz Lennebergu ir tīri jauki paskatīties... bet, ai, nu nāk tie ciemiņi!

Un tie nudien bija viņi. Kūts priekša jau bija pilna ar ratiem un zirgiem, un drīz cilvēki sāka straumēm plūst pa vārtiņiem iekšā un lēnām virzīties uz mājas pusi. Priekšgalā gāja Petrela kundze. Viņa savā droškā bija atbraukusi no pašas Vimmerbijas, lai tikai dabūtu nogaršot Almas mātes gatavotās desas. Viņa bija ļoti smalka kundze - kuplās drānās, ar strausa spalvu pie cepures.

Petrela kundze apmierināta vērās visapkārt. Kathulta bija varen skaista, kad tā laistījās saulē un slīga ābeļu un ceriņu puduros, ak tu pasaulīt, tāds svētku noskaņojums, pat karogs uzvilkts... jā, bija gan uzvilkts, to viņa redzēja, kaut arī bija maķenīt tuvredzīga.

Karogs!? Piepeši viņa pagalam samulsusi apstājās. Ko tie Kathultas Svensoni sadomājuši - ak, tavu brīnumu!

Emīla tēvs tieši tobrīd iznāca no kūts, un Petrela kundze viņam uzsauca:

- Mīļais Anton, ko tas nozīmē? Kāpēc jūs esat uzvilkuši "dannebrūgu"?

Emīls stāvēja viņai blakus. Viņš nezināja, kas tas "dannebrūgs" tāds ir. Viņš pat nenoģida, ka tā sauc sarkani balto karogu, kāds ir Dānijā, tur, kur dzīvo dāņi. Bet tik daudz viņš zināja, ka sarkani baltais rēgs tur karoga kārts augšā nav nekāds "dannebrūgs".

- Hi, hi, - Emīls noķiķinājās. - Tā jau ir tikai mazā Īda.

Un mazā Īda, tur augšā karādamās, arī smējās.

- Hi, hi, tā esmu tikai es, - viņa sauca. - Es redzu visu Lennebergu!

Taču Emīla tēvam smiekli nebija ne prātā. Viņš steidzās nolaist mazo Īdu zemē, un tad meitene sacīja:

- Hi, hi, tik jautri man sen nebija gājis - kopš tās dienas, kad Emīls mani mērcēja brūkleņu sulā.

Viņa domāja to reizi, kad abi ar Emīlu bija spēlējuši indiāņus un Emīls bija ietupinājis viņu lielajā brūkleņu katlā, lai nokrāsotu viscaur sarkanu - kā jau indiāni.

Jā, Emīls rūpējās, lai Īdai būtu jautri. Taču nebija neviena, kas viņam par to pateiktos. Gluži otrādi. Tagadiņ tēvs, satvēris Emīlu aiz rokas, viņu sapurināja.

- Ko es teicu, - Līna sacīja, redzēdama, ka Emīla tēvs ar Emīlu dodas uz galdnieka skabūzi. Tur zēnam bija jāsēž pēc izdarītajiem nedarbiem.

Emīls brēca tā, ka asaras vien šķīda.

- Viņa tak pati gribēja redzēt Ma... ri... anne... lu... undu, - zēns šņukstēja.

Emīlam šķita, ka tēvs ir aplam netaisns. Neviens taču nebija teicis, ka Emīls nedrīkst parādīt mazajai Īdai Mariannelundu. Un neba Emīls vainīgs, ka viņa tālāk par Lennebergu nevarēja saredzēt.

Emīls vēl aizvien raudāja. Taču tikai līdz tam brīdim, kamēr tēvs, aizslēdzis durvis, aizgāja. Tad Emīls mitējās. Patiesību sakot, galdnieka skabūzī bija tīri omulīgi. Tur bija tik daudz koka gabalu un dēļu galu, no kuriem varēja darināt visādas lietiņas. Emīls mēdza izgriezt pa mazam, jaukam koka vīriņam - ikreiz, kad pēc kāda nedarba sēdēja galdnieka skabūzī. Viņam jau bija piecdesmit četri šādi vīriņi, un tā vien likās, ka būs vēl daži.

- Nevajag man viņu muļķīgo dzīru, - Emīls teica, - Lai tēvs pats velk karogu, ja viņam tā tīk! Esmu nodomājis izdrāzt sev jaunu koka vīriņu un vienmēr būt dusmīgs un nejauks.

Emīls zināja, ka drīz viņu izlaidīs ārā. Parasti viņam nevajadzēja sēdēt galdnieka skabūzī ilgu laiku.

- Sēdēsi tik ilgi, līdz būsi kārtīgi pārdomājis savu nedarbu, - tēvs mēdza sacīt, - lai tu vairs nekad tā nedarītu.

Un Emīls šai ziņā bija akurāts un reti kad izdarīja vienu un to pašu nedarbu divas reizes - viņš arvien izdomāja jaunus stiķus.

Patlaban Emīls tur sēdēja, drāzdams koka vīriņu, un pārdomāja savu nedarbu ar Īdu. Ar to viņš ātri vien tika galā, jo par nedarbu viņš nemaz tik daudz nedomāja un drāza ātri un izveicīgi.

Taču pēc tam viņš gribēja tikt no skabūža ārā. Bet tie dzīrotāji laikam bija par viņu aizmirsuši. Viņš gaidīja un gaidīja, taču neviens nenāca. Tad Emīls sāka prātot, kā varētu izkļūt ārā.

Varbūt caur logu? „Tas nemaz nebūtu grūti,” viņš domāja. Tiesa, logs bija augstu, taču to varēja aizsniegt, ja uzrāpās uz dēļu kaudzes, kas bija sakrauta pie pašas sienas.

Emīls atvēra logu un jau gribēja lēkt ārā, kad ieraudzīja nejaukās nātres, kas auga zem paša loga. Ir šausmīgi, ja jālec nātrēs. Emīls reiz bija to izmēģinājis - lai zinātu, kāda ir jušana, kad ielec nātrēs. Nu viņš to zināja un vēlreiz lēkt nātrēs negribēja.

- Es jau neesmu traks, - Emīls prātoja. - Varu tak izdomāt kaut ko jēdzīgāku.

Ja tu kādreiz esi bijis tādā sētā kā Kathulta, tad zināsi, kā tur izskatās un cik daudz tur ir jauki sablīvētu ēciņu. Tiklīdz nokļūst sētā, uzreiz sagribas spēlēt paslēpes. Kathulta viņiem bija ne vien stallis un laidars, un cūku kūts, un vistu kūts, un aitu kūts, bet arī vesels lērums citu mazu ēciņu un skabūžu. Tur bija žāvētava, kur Emīla māte žāvēja tik gardās desas, mazgātava, kur Līna mazgāja viņu netīrās drēbes, un tad vēl divas citas ēkas - pavisam cieši viena pie otras. Viena bija malkas un galdnieka skabūzis, otra - veļas skabūzis un pieliekamais.

Emīls un mazā Īda pa vakariem, spēlējot paslēpes, mēdza nozust starp šīm ēciņām. Protams, tikai tur, kur nebija nātru.

Bet tieši šobrīd Emīls nekādi nevarēja spēlēties. Viņš sēdēja še tālab vien, ka mazajā laukumiņā starp galdnieka skabūzi un pieliekamo bija saaudzis tik daudz nātru.

Emīls brīdi apsvēra. Tad viņš ieraudzīja, ka pieliekamā logs ir vaļā, un viņam iešāvās prātā laba doma. Tas taču tik vienkārši - pārlikt dēli no viena loga uz otru un pārlīst no skabūža pieliekamajā! Nu Emīlam no tiesas bija apnicis galdnieka skabūzis, turklāt viņš sāka just izsalkumu.