Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

- Skatieties, Emīls raud! - mazā Īda iesaucās, ar pirkstu rādīdama uz pāris lielām asarām, kas spiedās ārā no zupas trauka un lēni ritēja pār Emīla vaigiem.

- I nedomāju to darīt, - Emīls atsacīja. - Tā ir gaļas zupa, kas raud.

Viņa balss skanēja tikpat ietiepīgi kā allažiņ, taču sevišķi patīkami jau nevar būt, ja galva iespīlēta zupas terīnē, un padomā tik - ja nu viņš vairs nekad nedabūs galvu ārā? Nabaga Emīls, kur tad viņš uzliks savu "nāģeni"?

Emīla mātei bija ārkārtīgi žēl sava mazā puisēna. Viņa jau atkal dzīrās ņemt rokā krāsns kruķi, lai sadauzītu trauku, bet Emīla tēvs noteica:

- Nemūžam! Trauks tak maksāja četras kronas! Tad jau labāk braukt pie daktera uz Mariannelundu. Gan viņš trauku dabūs nost. Dakteris paprasīs tikai trīs kronas, un tādā vīzē mēs nopelnīsim vienu kronu.

Emīla māte atzina, ka tas ir labi izdomāts. Katru dienu vis negadās nopelnīt veselu kronu. Padomā, cik daudz jauku lietiņu par to var nopirkt, varbūt kādu nieku mazajai Īdai, kurai vajadzēs palikt mājās, kamēr Emīls būs projām.

Nu Kathultā gāja skubu skubām. Emīlam bija jāsapošas, jānomazgājas un jāuzvelk glaunākas drānas. Matus sasukāt nevarēja un ausis izmazgāt jau ne tik, lai gan to, ai, kā vajadzēja. Emīla māte, saprotams, mēģināja aizbāzt rādītājpirkstu aiz zupas trauka malas, lai paurbinātu Emīla ausis, taču tā vien likās, ka tas slikti beigsies, jo viņas pirksts arīdzan iesprūda.

- Tā, darīts, - mazā Īda noteica, un tēvs Antons patiesi noskaitās, kaut gan bija tīri labsirdīgs cilvēks.

- Kurš vēl grib iesprūst zupas traukā?! - viņš kliedza. - Lūdzu, dariet to, lai varu ņemt lielos siena ratus un aizvest visu Kathultu pie Mariannelundas daktera.

Tad Emīla māte pirkstu tā kārtīgi paraustīja un izdabūja to ārā.

- Tev nepatīk, ka tev lūko mazgāt ausis, Emīl, - viņa noteica un uzpūta savam pirkstam. No terīnes apakšas atskanēja apmierināta ķiķināšana, un Emīls teica:

- Šis ir pirmais patiesais labums, kas man ticis no šitā trauka!

Pa to laiku Alfrēds jau bija piebraucis zirgu pie lielajām kāpnēm, un Emīls iznāca ārā, lai sēstos ratos. Viņš izskatījās varen smalks savā svītrainajā svētdienas kārtā un melnajos zābaciņos - un ar zupas trauku galvā; nu jā, varbūt šķita maķenīt neparasti, ka galvā viņam ir zupas terīne, taču tā bija smuka un puķaina, un gandrīz vai līdzinājās jaunmodes vasaras cepurei. Vienīgais, pret ko varētu iebilst, - tā bija pārāk dziļi uz acīm.

Un tā nu viņiem vajadzēja doties ceļā uz Mariannelundu.

- Pieskati kārtīgi mazo Īdu, kamēr esam projām! - Emīla māte vēl uzsauca Līnai. Viņa ar Emīla tēvu apsēdās priekšējā sēdeklī. Uz pakaļējā sēdekļa nosēdās Emīls ar zupas bļodu galvā. Un savu "nāģeni" viņš bija nolicis blakām. Viņam taču vajadzēs kaut ko likt galvā, kad brauks mājās. Cik labi, ka Emīlam tas bija ienācis prātā!

- Ko man gatavot vakariņās? - Līna iebļāvās taisni tobrīd, kad rati sakustējās.

- Taisi, ko gribi, - Emīla māte atcirta. - Man tagad jālauza galva par ko citu.

- Nu tad es vārīšu gaļas zupu, - Līna ieminējās. Bet tanī pašā mirklī viņa pamanīja kaut ko puķainu nozūdam ceļa līkumā un atcerējās... par zupas terīni. Bēdīga viņa pagriezās pret Alfrēdu un mazo Īdu.

- Laikam būs jātaisa paltes ar speķi, - viņa novilka.

Emīls vairākas reizes bija braucis uz Mariannelundu. Parasti viņam patika sēdēt ratos un vērot, kā līkumo ceļš, skatīties uz lauku sētām, kurām brauca garām, uz bērniem, kas tur skraidīja, uz suņiem, kuri rēja pie vārtiņiem, uz zirgiem un govīm ganībās. Taču šoreiz diez cik jautri vis nebija. Te nu viņš sēdēja ar terīni uz acīm un pa šauro spraudziņu tik tikko varēja saredzēt savus aizpogātos zābaciņus. Zēns bez mitas prašņāja tēvam: "Kur mēs tagad esam? Vai Pankūku sēta jau garām? Vai drīz būs Sivēnu sēta?"

Emīls pēc sava prāta bija iedēvējis ikvienu lauku sētu ceļa malā. Par Pankūku sētu sauca to, kur reiz, Emīlam garāmbraucot, pie vārtiņiem stāvēja tukli bērneļi un ēda pankūkas. Un Sivēnu sēta bija dabūjusi savu vārdu no maza, jautra sivēntiņa, kuram Emīls dažkārt mēdza pakasīt muguru.

Taču šobrīd Emīls sēdēja pagalam sadrūvējies, blenza uz saviem zābaciņiem un neredzēja nedz pankūkas, nedz jautros sivēntiņus - nav brīnums, ka viņš činkstēja:

- Kur mēs tagad esam? Vai drīz būsim Mariannelundā?

Kad Emīls ar zupas trauku galvā iebrāzās daktera uzgaidāmajā telpā, tā bija pilna ar cilvēkiem. Visi, kas tur sēdēja, uzreiz iežēlojās par zēnu. Viņi saprata, ka atgadījusies liela nelaime. Tikai nejauks, maza auguma večuks smējās, vēderu turēdams - it kā būtu patīkami iespīlēt galvu zupas terīnē.

- Ha, ha, ha! - večuks nerimās. - Vai tev, puišel, salst ausis?

- Nē-ē, - Emīls atbildēja, - tagad ne.

- Ak tā, kāpēc ta tev tas jocīgais pods uzmaukts galvā? - večuks tincināja.

- Citādi man saltu ausis, - Emīls atteica. Viņš, kaut arī mazs, gribēja maķenīt patriekties.

Pēc tam Emīlam bija jāiet iekšā pie daktera, un dakterim gan smiekli nemaz nenāca. Viņš tikai nosacīja:

- Sveiki, sveiki! Ko tu tur zem bļodas dari?

Emīls dakteri neredzēja, bet sasveicināties tomēr vajadzēja, un tālab viņš paklanījās, cik dziļi vien varēja, lai gan galvā bija trauks. Noskanēja - bliukš! - un terīne, pārsprāgusi uz pusēm, gulēja uz grīdas. Jo pārāk stipri Emīls ar galvu bija iebliezis pa daktera rakstāmgaldu.

- Pagalam mūsu četras kronas, - Emīla tēvs paklusām teica Emīla mātei. Tomēr dakteris to sadzirdēja.

- Tad jau jūs esat nopelnījuši vienu kronu, - viņš paskaidroja. - Es, lūk, ņemu piecas kronas par to, ka velku maziem puišeļiem galvu ārā no zupas terīnēm. Taču šoreiz puika pats tika galā.

Tad nu Emīla tēvs gaužām nopriecājās un tencināja Emīlu, ka tas pārsitis bļodu un nopelnījis veselu kronu. Aši viņš pievāca lauskas un, pamājis Emīlam un Emīla mātei, devās ārā. Kad viņi bija iznākuši uz ielas, Emīla māte ierunājās:

- Padomā tik, nu mēs atkal esam ietaupījuši vienu kronu. Ko mēs par to nopirksim?

- Nekādu pirkumu, - Emīla tēvs norūca. - Pataupīsim. Lai gan - taisnībai taču jābūt. Emīls dabūs piecas ēres, ko ielikt savā krājkases sivēntiņā.

Un viņš tūliņ izņēma no maka piecēres gabalu un iedeva to Emīlam. Uzmini - vai Emīls kļuva priecīgs?

Tā nu viņi atkal devās ceļā uz mājām - uz Lennebergu. Emīls, stipri apmierināts, iesēdās pakaļējā sēdeklī - ar piecēres gabalu saujā un "nāģeni" galvā, tagad viņš vēroja visus bērnus, suņus, zirgus, govis un sivēnus, kam vien viņi brauca garām. Bijis Emīls parasts bērns, ar viņu todien nekas vairs nebūtu atgadījies. Bet Emīls nebija parasts bērns - uzmini, ko viņš izdarīja? Zēns savā nodabā ielika piecēres gabalu mutē, un taisni tobrīd, kad viņi brauca garām Sivēnu sētai, no pakaļējā sēdekļa atskanēja kluss klakšķis. Emīls bija norijis piecēres gabalu.

- Ai! - viņš izsaucās. - Cik ātri tas nogāja uz leju! Nu Emīla mātei bija jaunas rūpes.

- Vai manu dieniņ, kā mēs izņemsim to naudas gabalu puikam no vēdera? Būs vien jābrauc atpakaļ pie daktera.

- Kā tad, to tu esi smalki izdomājusi, - Emīla tēvs noskaitās. - Vai ta mēs maksāsim dakterim piecas kronas, lai dabūtu pretī piecas ēres? Diez cik tev bija rēķināšanā, kad gāji skolā?

Taču Emīls uzņēma visu mierīgi. Viņš papliķēja sev pa vēderu un teica: