Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

Jullana bija veca. Viņa nevarēja laisties ātrā riksī, un, lai viņa pavisam nezaudētu dūšu, Emīls iedziedājās vistīrākajā smolandiešu izloksnē:

Un, lai cik lēni ķēve vilkās, viņi abi - Jullana un Emīls - beidzot tomēr nokļuva Hultsfrēdas līdzenumā.

- Heisā! - Emīls uzsauca. - Nu tik mēs padzīvosim zaļi!

Bet tad viņš pieklusa un plati iepleta acis. Viņš zināja, ka pasaulē ir daudz ļaužu, bet to gan ne, ka visa tā burzma savākusies tieši šeit, Hultsfrēdas līdzenumā. Nekad viņš nebija redzējis vienuviet tik daudz cilvēku; baru baros tie stāvēja apkārt visam lielajam līdzenumam, un laukuma vidū karavīri vingrinājās celt pie pleca šauteni un griezties pa labi un pa kreisi - kā jau daždien kareivju apmācībās. Uz zirga jādelēja viens resns, dusmīgs večuks un tik klaigāja un komandēja karavīrus: kas viņiem jādara un kā jādara; viņi paklausīja arī un darīja, kā večuks gribēja. Emīlam tas viss izlikās ļoti jocīgi.

- Vai tad šeit nekomandē Alfrēds? - viņš jautāja diviem zemnieku puikām, kuri turpat vien stāvēja. Bet viņi tik skatījās uz karavīriem un neko neatbildēja.

Emīlam arī šķita, ka ir tīri patīkami noraudzīties, kā karavīri ceļ pie pleca šauteni, bet ne jau nu pārāk ilgi - viņš vispirms gribēja notvert Alfrēdu; tālab taču viņš bija atjājis. Bet visiem kareivjiem bija zilas uniformas, un viņi visi izskatījās gluži līdzīgi cits citam. Un tai barā atrast Alfrēdu tik viegli vis nebija.

- Nuja, jāpagaida, kamēr Alfrēds ieraudzīs mani, - Emīls skaidroja Jullanai. - Tad viņš pienāks klāt un uzsauks: "Heisā!" - un tad tas dusmīgais večuks pats varēs celt šauteni pie pleca, cik vien viņam tīk!

Un, lai Alfrēds varētu viņu ieraudzīt, Emīls izjāja uz laukuma un iebļāvās no visa spēka:

- Kur tu esi, Alfrēd? Nāc šurp, lai varam zaļi padzīvot! Vai neredzi, ka es esmu ieradies?

Jā, tagadiņ Alfrēds redzēja, ka tas ir Emīls, kas atjājis. Ar savu "nāģeni" un "bīsi", un veco ķēvi. Taču Alfrēds stāvēja ierindā un neuzdrīkstējās paiet pretī Emīlam, jo tur bija tas resnais, dusmīgais večuks, kas bļaustījās un visu laiku komandēja.

Toties resnais večuks piejāja pie Emīla un laipnā balsi jautāja:

- Kas tev lēcies, manu puisīt? Vai tu esi aizmaldījies prom no tēva un mātes?

Tik lielu aplamību Emīls sen nebija dzirdējis. - Es taču neesmu aizmaldījies! - viņš skaidroja. - Es taču esmu šeit. Ja te kāds ir aizmaldījies, tad tie ir tēvs un māte.

Un tur nu Emīlam bija taisnība. Viņa māte tika teikusi, ka mazi bērni Hultsfrēdas līdzenumā varot pazust. Bet tagadiņ viņa pati droši vien stāvēja pašā ļaužu burzmas vidū kopā ar Emīla tēvu un Līnu un viņi visi trīs jutās kā pazuduši, jo neviens no viņiem nevarēja izkustēties ne no vietas.

Lai gan viņi redzēja, ka Emīls ir še, jānudien! Protams, viņi redzēja, kā viņš te ieradās ar savu "nāģeni", "bīsi" un veco ķēvi, un Emīla tēvs sacīja:

- Tagad viņš pelnās, laikam grib izgriezt jaunu koka vīriņu!

- Nu kā tad, - Emīla māte piekrita. - Bet kā mēs viņu dabūsim rokā?

Jā, nudien, kā? Ja tu kādreiz esi bijis tādos svētkos kā še, Hultsfrēdas līdzenumā, tad sapratīsi, kāds juceklis te valdīja. Tiklīdz kareivji bija beiguši vingrināties un aizsoļojuši projām, viss lielais klajums uzreiz pieplūda pilns ar cilvēkiem. Tur bija tāds ņudzeklis, ka pats pazudīsi, kur nu vēl atradīsi Emīlu. Ne vien Emīla māte un tēvs gribēja viņu noķert, bet arī Alfrēds. Jo viņš tagad bija brīvs un gribēja būt kopā ar Emīlu un papriecāties. Taču atrast kādu tai ļaužu barā nebija viegli. Gandrīz ikviens, kas tur bija, staigāja apkārt un kādu meklēja. Alfrēds meklēja Emīlu, Emīls - Alfrēdu, Emīla māte - Emīlu, Līna - Alfrēdu, Emīla tēvs - Emīla māti; jā, jo viņa patiešām bija pazudusi, un Emīla tēvam nācās meklēt divas stundas, līdz viņu atrada - izmisušu un cieši iespiestu starp pāris Vimmerbijas cienījamām personām.

Toties Emīls nevienu neatrada, un neviens neatrada Emīlu. Tad viņš saprata, ka jāsāk padzīvot zaļi pašam uz savu roku, ja vien no tā kaut kas iznāks.

Bet vispirms Emīlam vajadzēja izkārtot tā, lai Jullana dabūtu kādu vecu, laipnu ķēvi, ar ko pakavēt laiku: to jau viņš bija tikpat kā apsolījis.

Nevienu vecu ķēvi Emīls neatrada. Toties viņš atrada Markusu, un tas jau bija daudz labāk. Markuss, piesiets pie koka, stāvēja tālu prom mežmalā un ēda sienu. Un pavisam līdzās atradās kathultiešu rati, kurus Emīls uzreiz pazina. Ieraugot Markusu, Jullana kļuva priecīga, tā vismaz likās. Emīls piesēja Jullanu pie tā paša koka un atnesa no ratiem klēpi siena. Tais laikos ratos vienmēr ņēma līdzi sienu zirgiem. Jullana tūdaļ sāka ēst, un tad Emīls sajuta, ka arī pats ir izsalcis.

"Sienu gan es uzreiz neēdīšu," Emīls sprieda.

Un to arī nemaz nevajadzēja darīt. Līdzenumā bija milzum daudz vietu, kur varēja nopirkt sviestmaizes, desas, maizītes un cepumus, cik tik uziet. Saprotams - par naudu.

Un tur bija arī milzum daudz jauku iespēju papriecāties. Cirks, deju laukums, atrakciju parks ar karuseli un citas izpriecas... padomā tik, tur bija zobenu rijējs, kas varēja norīt zobenu, un ugunsrijējs, kas varēja norīt uguni, un tad vēl grezna dāma ar kuplu bārdu, kura, tiesa, rija tikai kafiju un maizītes - ik pa stundai. Ar to viņa, protams, bagāta nekļuva, bet, par laimi, viņai bija bārda. To viņa rādīja par naudu un nopelnīja itin labi.

Hultsfrēdas līdzenumā viss maksāja naudu. Bet naudas Emīlam nebija.

Toties viņš bija mazs, viltīgs puišelis, kā jau esmu tev stāstījusi. Viņš taču gribēja redzēt cik vien iespējams vairāk, un sāka viņš ar cirku, tālab ka to noskatīties bija visvieglāk. Vajadzēja tik uzrāpties uz kastes cirka telts aizmugurē un ieskatīties pa caurumu teltī. Taču Emīls tik dikti smējās par klaunu, kas tur iekšā skraidīja un taisīja jokus, ka ar blīkšķi nogāzās no kastes un pret akmeni sadauzīja pakausi. Tad viņš atmeta cirkam ar roku. Turklāt viņš bija izsalcis - vēl trakāk nekā pirmīt.

"Tas nekur neder, kā tad var dzīvot zaļi bez ēšanas," Emīls sprieda. "Un bez naudas es ēdienu nedabūšu. Te kaut kas jāizdomā."

Viņš bija ievērojis, ka šeit, līdzenumā, naudu varēja nopelnīt dažādā veidā, un gan jau arī viņš nepaliks tukšā. Norīt uguni un zobenu viņš neprata, bārdas viņam arī nebija, ko īsti lai pasāk?

Emīls vienā mierā stāvēja un prātoja. Tad ieraudzīja, ka cilvēku pūlī uz kastes sēdēja kāds nabadzīgs, akls vecītis. Vecītis dziedāja ārkārtīgi skumjas dziesmas - tās skanēja gaužām žēli, taču par to viņš dabūja naudu. Aklais bija nolicis zemē cepuri, un labi ļaudis visu laiku meta tajā sīknaudas gabalus.

"Šitin to es arī varu," Emīls nodomāja. "Un, kā par laimi, nāģen man ar i."

Viņš nolika naģeni savā priekšā un sāka dziedāt "Velk nu mani ķēve sirmā".

Tūlīt viņam apkārt saradās ļaudis.

- Vai, tik jauks puisītis, - tie sacīja. - Viņš laikam gan ir ļoti nabadzīgs, ja stāv še un dzied par naudu.

Tā kā tais laikos dzīvoja daudz nabadzīgu, izsalkušu bērnu, arī pie Emīla pienāca kāda laipna sieviņa un jautāja:

- Mazo draudziņ, vai tu šodien esi ar ko ēdis?

- Esmu, bet tikai sienu, - Emīls atbildēja.

Tad visi no sirds iežēlojās par zēnu. Kādam mazam, laipnam zemniekam no Vēnas pat asaras saskrēja acīs, viņš apraudājās par nelaimīgo, nabadzīgo bērnu, kas stāvēja tik pamests un kam bija tik skaisti, zīdaini mati.