Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

- Skaties, tēt, mums pusdienā būs klimpas! - viņš gavilēja.

Tēvs, noņēmis salmu platmali no sejas, pameta drūmu skatienu uz Emīlu. Viņš vēl nebija aizmirsis žurku slazdu, to skaidri varēja redzēt, un Emīls, cik vien spēja, pūlējās, lai viss atkal būtu labi.

- Paskaties, cik daudz mīklas! - viņš gavilēja un pastiepa bļodu vēl tālāk uz priekšu. Bet vai varat iedomāties kaut ko tik briesmīgu - bļoda viņam izkrita no rokām un ar visu asiņaino saturu uzgāzās virsū Emīla tēvam, kad viņš tur gulēja, paslējis degunu uz augšu.

- Blurkš! - Emīla tēvs izdvesa, jo vairāk nekā nevar pateikt, ja mute aizmūrēta ar klimpu mīklu. Viņš smagi piecēlās kājās un beidzot izgrūda rēcienu, ko apslāpēja klimpu mīkla, - apslāpētu rēcienu, taču vēlāk tas skanēja pār visu Lennebergu. Māla bļoda gulēja uz viņa galvas kā vikinga ķivere, bet klimpu mīkla tecēja lejup. Tieši tobrīd no veļas mazgātavas iznāca Krēsas-Maja - tur viņa bija skalojusi cūkas zarnas - un, ieraudzījusi asinīm aptraipīto Emīla tēvu, kliedza vēl spalgāk par sivēnmāti un traucās pa ciemu ar briesmīgo vēsti.

- Mīļajam Kathultas tēvam pienācis gals! - viņa brēca. - Emīls, šitas nelaimesputns, viņu tā sasitis, ka asins plūstin plūst, ak vai, ak vai, ak vai! Vai manu!

Kad Emīla māte ieraudzīja, kas noticis, viņa atkal satvēra Emīla roku un, ko kājas nes, aizšāvās uz galdnieka skabūzi. Un, kamēr Emīls joprojām tikai ar kreklu mugurā sēdēja skabūzī un grieza savu deviņdesmit devīto koka vīriņu, viņa mātei bija diezgan, ko noņemties, kamēr viņa notīrīja tēvu.

- Berz tā, lai no mīklas iznāktu vismaz kādas četras klimpas, - Emīla tēvs aizrādīja, bet Emīla māte skurināja galvu.

- Kas izniekots, tas izniekots. Tagad es klimpu vietā izcepšu pladiņas.

- Hihihi, pusdienu vietā mēs dabūsim vakariņas, - ierunājās mazā Īda, bet uzreiz apklusa, jo cauri klimpu mīklai viņa ieraudzīja tēva acis - un to skatiens bija drūms.

Emīla māte pavēlēja Līnai sarīvēt pladiņām kartupeļus. Varbūt tu nezini, kas pladiņas ir? Tās ir lielas pankūkas ar kartupeļu piemaisījumu, un es varu galvot, ka tās garšo labāk, nekā izklausās. Drīz vien Līna tajā pašā māla bļodā, ko Emīla tēvs bija noņēmis no galvas, sagatavoja biezu, lielisku, iedzeltenu mīklu. Viņš taču negribēja staigāt apkārt visu dienu kā nez kāds vikings. Tiklīdz viņš bija daudzmaz notīrīts, tā devās uz druvu pļaut rudzus, kamēr būs izceptas pladiņas, un Emīla māte izlaida Emīlu ārā no skabūža.

Emīls ilgi bija nosēdējis nekustīgi un tagad juta nepieciešamību izkustēties.

- Rotaļāsimies «Vējiņ, pūt!», - viņš teica Īdai, un Īda tūdaļ aizbēga. «Vējiņ, pūt!» bija Emīla paša izgudrota rotaļa. Tā bija jautra skriešana no virtuves līdz lievenim, no lieveņa līdz istabai, no istabas līdz virtuvei un no virtuves atkal līdz lievenim, līču loču, tā ka vējš vien šalca apkārt. Bet Emīls un Īda skrēja pretējā virzienā un, ik reizi satikušies, viens otram dūra vēderā ar rādītājpirkstu un kliedza: «Vējiņ, put!» Tāpēc šo rotaļu tā sauca, un kā Emīlam, tā Īdai tā šķita ļoti jauka.

Bet, kad Emīls, skriedams astoņdesmit astoto apli, izbrāzās no virtuves, viņš uzskrēja virsū Līnai, kura ar māla bļodu rokās devās pie plīts, lai beidzot ceptu pladiņas. Un, tā kā Emīls gribēja novēlēt arī Līnai mazliet prieka, viņš iedūra tai ar pirkstu un uzsauca:

- Vējiņ, pūt

To viņam nevajadzēja darīt. Viņš taču zināja, ka Līnai kut.

- Īiiiih! - Līna izsaucās un nolocījās kā tārps. Un vai varat iedomāties ko briesmīgāku? Viņai no rokām izkrita māla bļoda. Neviens lāgā neaptvēra, kā tas notika. Tikai viens ir skaidrs, ka Emīla tēvs, kas patlaban, šausmīgi izsalcis, nāca ārā no virtuves, dabūja sejā visu pladiņu mīklu.

- Blurkš! - Emīla tēvs atkal izdvesa, jo vairāk jau nevar pasacīt, ja seja notriepta ar pladiņu mīklu. Emīls un Īda no šā izteiciena vēlāk izveidoja mazu sakāmo.

«Blurkš, tēvs sacīja pladiņu mīklā,» viņi smīkņādami teica, - vai arī: «Blurkš, tēvs sacīja klimpu mīklā,» - un kā viens, tā otrs izteiciens bija labs.

Bet šoreiz tieši Emīlam nebija laika smīkņāt, jo māte, satvērusi viņa roku, ko kājas nes, aizskrēja ar viņu uz galdnieka skabūzi. Emīlam aiz muguras skanēja tēva rēcieni, sākumā pladiņu mīklas apslāpēti, bet vēlāk tie skanēja pār visu Lennebergu.

Kad Emīls, sēdēdams uz kluča, grieza simto koka vīriņu, viņam itin nemaz nebija jubilejas noskaņas, drīzāk otrādi. Viņš bija pārskaities kā lapsene. Vienā un tai pašā dienā sēdēt trīs reizes galdnieka skabūzī bija pārlieku daudz, turklāt netaisni, tā viņš domāja.

- Ko ta es varu darīt, ka tētuks allaž gadās ceļā, - viņš šņāca. - Tu, cilvēks, šajā mājā nevari pat uzstādīt žurku slazdu, lai tēvs tajā neiesprūstu. Kāpēc viņam vienmēr jāšauj seja tur, kur plūst klimpu vai pladiņu mīkla?

Es nepavisam negribētu, ka tu domātu - Emīls nemīlēja savu tēvu un tēvs nemīlēja Emīlu. Parasti viņi viens otru gauži mīlēja. Bet arī cilvēki, kas viens otru mīl, dažkārt var saķīvēties, ja notiek ķibele ar klimpu un pladiņu mīklu, žurku slazdu un tamlīdzīgi.

Divdesmit astotā jūlija sestdiena sliecās uz novakari. Emīls sēdēja galdnieka skabūzī un aizvien vairāk skaitās. Ne jau šitādu viņš bija iedomājies simtā vīriņa jubileju. Vispirms - bija sestdienas vakars, un kā viņš varēja ielūgt savās dzīrēs Alfrēdu? Sestdienas vakaros Alfrēdam bija citas darīšanas. Tad viņš sēdēja uz kalpu istabas kāpnēm un lakstojās ar Līnu. Alfrēds spēlēja viņai harmonikas, un viņam nudien nebija laika citām dzīrēm.

Emīls nosvieda atvāžamo nazi. Viņam nebija pat Alfrēda, viņš bija gluži vientuļš, un, jo vairāk viņš domāja par to, kā cilvēki pret viņu izturas, jo vairāk saskaitās. Kas gan tā par modi - sēdēt visu garo sestdienu vienā kreklā un pat ne pagūt apģērbties šīs mūžīgās skriešanas dēļ uz galdnieka skabūzi? Nu jā, šitie Kathultas cilvēki gribēja viņu iespundēt galdnieka skabūzī. Labi, to prieku viņi arī dabūs!

Emīls tā trieca ar dūri pa ēvelsolu, ka tas nokrakšķēja. Jā, to prieku viņi dabūs! Šajā brīdī Emīls pieņēma baismīgu lēmumu. Visu savu mūžu viņš paliks galdnieka skabūzī. Vienā kreklā, nāģeni galvā, vientuļš, pamests, visu pamests, viņš te sēdēs līdz sava mūža vakaram.

«Tad viņi beidzot būs apmierināti un šī mūžīgā nevajadzīgā rikšošana turp un atpakaļ izbeigsies,» viņš prātoja. Un nemaz nemēģiniet ienākt manā galdnieka skabūzī, nē, pasarg dievs! Un, ja tēvam vajadzēs noēvelēt pāris dēļu, viņš to nevarēs izdarīt, un, starp citu, labi vien būs, jo citādi viņš sev noēvelēs pirkstus. Šitādu cilvēku savu mūžu neesmu saticis!»

Bet, kad jūlija vakars satumsa, pie galdnieka skabūža pienāca Emīla māte un atbultēja durvis. Protams, no ārpuses. Viņa paraustīja durvis un, manījusi, ka tās aizbultētas arī no iekšpuses, liegi pasmaidīja.

- Tev vairs nav jābaidās, mīļais Emīl. Tēvs jau aizgājis gulēt. Tagad tu vari nākt ārā.

Bet tad galdnieka skabūzī atskanēja baismīgs «hā!».

- Kāpēc tu sāki «hā»? - Emīla māte vaicāja. - Atver durvis un nāc ārā!

- Es nemūžam vairs neiešu ārā, - Emīls dobjā balsī atteica. - Un nemēģini nākt iekšā, es šaušu!

Emīla māte redzēja savu mazo puisēnu stāvam tur iekšā ar šauteni rokā. Sākumā viņa neticēja, ka Emīls domā to nopietni, bet, kad beidzot saprata, ka tā notiks, raudādama aizjoza uz istabu un uzmodināja Emīla tēvu.