Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Vai kāds pazīst šo mazo zēnu ... jā, jā, viņam nozudis tēvs!

Tad viņš pamanīja, ka apakš viņa zemnieku, govju un zirgu jūklī kaut kas notika. Tur izbrīvējās taciņa, un pa to uz karoga kārts pusi traucās Emīla tēvs.

Antons Svensons nokratīja dēlu no karoga kārts, kā nokrata nobriedušu ābolu no ābeles, un parāva viņu aiz auss.

- Sasodītais puika, kur tu vazājies? Vai tiešām tev uzreiz vajadzēja aizmukt? - viņš sauca.

Emīlam nebija laika, lai atbildētu uz šiem tēva vārdiem.

- Nāc, te ir kāds zirgs, kas tev jāredz! - viņš sauca.

Protams, Emīla tēvs zirgu dabūja redzēt, bet tad jau tas bija pārdots. Vai ko briesmīgāku varat iedomāties - Emīls un viņa tēvs ieradās tieši tobrīd, kad Molilas zirgu tirgotājs izvilka maku un, izņēmis no tā trīssimt banknošu, iespieda tās Tunas zemnieka plaukstā.

Tad Emīls raudāja.

- Zirgs taču ir labs? - zirgu tirgotājs vaicāja.

- Ak jā, viņš ir gauži, gauži labs, - Tunas zemnieks atbildēja. Bet tad viņš novērsa skatienu, un izskatījās, ka viņš domā pavisam ko citu.

- Zirgs nav apkalts, kā redzu. Tas jāizdara, iekams es dodos uz mājām, - zirgu tirgotājs sacīja.

Emīls stāvēja un raudāja, un tēvam bija žēl sava mazā puisēna.

- Neraudi, Emīl, - viņš sacīja, apņēmīgi mādams ar galvu. - Lai vai kā, bet es tev nopirkšu veselu riekšu ledeņu.

Viņš aizveda Emīlu tur, kur stāvēja konfekšu pārdevējas, un par desmit ērām nopirka Emīlam šķautņainas ledenes.

Bet tad tēvs satika kādu citu Lennebergas zemnieku, apstājās un uzsāka sarunas ar to, pavisam aizmirsis Emīlu. Emīls stāvēja, piestūķējis muti ar ledenēm, un asaru pilnām acīm domāja par zirgu. Tad viņš pēkšņi ieraudzīja Alfrēdu, ko vilka Līna. Puisis izskatījās pavisam paguris, un nav arī nekāds brīnums, jo Līna septiņpadsmit reižu bija vazājusi viņu garām zeltkaļu veikaliem, allaž mēģinādama ievilkt iekšā, lai viņš nopirktu saderināšanās gredzenu.

- Un, ja es nebūtu atspēries ar abām kājām, kas zina, kā tas beigtos, - Alfrēds apmierināts stāstīja. Viņš, protams, priecājās, pamanījis Emīlu. Emīls tūdaļ pasteidzās viņam izstāstīt par zirgu, un nu viņi abi tur stāvēja, sērodami, ka šis zirgs nekad nenonāks Kathultā. Bet tad Alfrēds nopirka Emīlam māla dzeguzi no podnieka, kas tirgū tādas pārdeva.

- Tā tev būs tirgus dāvana no manis, - Alfrēds sacīja. Un Emīla nomāktā sirds uzreiz kļuva vieglāka.

- Jā, jā, māla dzeguzes tu pērc, - ierunājās Līna. - Starp citu, kad tā komēta nāks? Manuprāt, būtu jau pēdējais laiks.

Taču nekāda komēta nebija redzama, un, tā kā pulkstenis rādīja tikai divpadsmit dienā, komētai nebija jāsteidzas.

Alfrēds un Līna tagad dzīrās iet un palūkot Markusu un Jullanu un ieturēt savas trūcīgās pusdienas. Ratos kādā lādītē atradās viņu pusdienu tarba. Emīls viņiem labprāt būtu gājis līdzi, taču zināja, ka ēdīs pusdienas pulksten divpadsmitos Petrela kundzes mājā, tāpēc lūkojās apkārt pēc tēva. Un, tici vai netici, Emīla tēvs bija atkal pazudis! Viņš no jauna bija iejaucies tirgus burzmā starp konfekšu pārdevējām, podniekiem, grozu pinējiem, suku darinātājiem, balonu pārdevējiem, harmoniku spēlmaņiem un visādiem tirgus jokdariem.

- Pirmo reizi redzu tādu cilvēku, kas vienmēr pazūd, - Emīls noteica. - Nākamoreiz, kad braukšu uz tirgu, viņam būs jāpaliek mājās, jo ilgāk tas nav izturams.

Taču tāpēc, ka tēvs pazudis, Emīls dūšu nezaudēja. Viņš jau agrāk bija bijis pilsētā un aptuveni zināja, kur Petrela kundze dzīvo. Viņai piederēja maza, skaista, balta mājiņa ar stikla verandu kaut kur lejup Lielajā ielā. «Tā būs viegli atrodama,» Emīls nodomāja.

Petrela kundze bija viena no pilsētas smalkākajām dāmām, un nudien savādi, ka viņa ielūdza pusdienās Kathultas sētas zemniekus; taču tas notika tāpēc, ka Emīla māte viņai vienmēr veda labas desas, - kā tik traki cilvēkam var garšot desas! Petrela kundze turklāt diezgan bieži ieradās dzīrēs Kathultas mājās. Gan ķiršu dzīrēs, gan vēžu dzīrēs, gan siera pudiņu dzīrēs, gan citās dzīrēs, kur pasniedza desas un jēra ribiņas, un teļa rulādes, un gaļas kotletes, un omletes, un marinētu zuti, un daždažādus kārumus. «Nevar taču vienmēr ierasties dzīrēs citās mājās un nekad neielūgt savējās,» Petrela kundze domāja. «Zināmai taisnībai taču jābūt.» Tāpēc viņa izmantoja šo tirgus dienu, kad kathultieši ieradušies pilsētā, un ielūdza viņus pulksten divpadsmitos pusdienās; jā, viņa piedāvās viņiem uzsildītu zivju pudiņu un melleņu zupu - tā viņa bija izlēmusi. Pati Petrela kundze pulksten vienpadsmitos ieēda mazliet teļa filejas un kumosiņu marcipāna tortes, jo zivju pudiņa bija pamazāk. Un kā tas izskatītos, ja viņa pati sēdētu un tik dedzīgi ķertos pie pudiņa, kura jau tā visiem nepietiek, nē, tā gan viņa nedarīs!

Nu viņi visi sēdēja stikla verandā pie galda - Emīla tēvs, Emīla māte un mazā Īda.

- Šis sasodītais puika, vieglāk būtu savaldīt riekšu blusu, jo tās neaizlec tik ātri kā šis resgalis, - Emīla tēvs pukojās.

Viņi runāja par Emīlu.

Emīla māte tūdaļ grasījās traukties ārā un meklēt savu mazo zēnu, bet Emīla tēvs apgalvoja, ka viņš jau visur to izmeklējies.

Tad Petrela kundze sacīja:

- Es pazīstu Emīlu un zinu, ka ceļu šurp viņš atradīs.

Un Petrela kundzei bija taisnība. Tieši tobrīd Emīls ienāca pa dārza vārtiņiem. Bet tad, kaut ko ieraudzījis, apstājās. Tieši blakām Petrela kundzei dzīvoja pilsētas galva. Viņa jauko māju apņēma dārzs, un tajā starp ābelēm rosījās zēns uz augstām ķekatām. Tas bija pilsētas galvas mazais Gotfrīds. Ieraudzījis Emīlu, viņš uzreiz iegāzās ar galvu ceriņu krūmā. Ja tu kādreiz esi mēģinājis staigāt uz ķekatām, tad zini, kā tas ir. Nemaz nav viegli noturēt līdzsvaru uz tādām garām maikstīm tikai ar mazu paliktni, kur atbalstīt kājas. Taču Gotfrīds aši pacēla galvu no ceriņkrūma, ziņkāri raudzīdamies uz Emīlu. Ja pirmo reizi satiekas divi tādi nadzīgi zēni, tad viņu acis tūdaļ iedzirkstas. Gotfrīds un Emīls raudzījās viens uz otru un klusi smaidīja.

- Es gribētu tādu nāģeni, kāda ir tev, - Gotfrīds sacīja. - Vai tu man to aizdosi?

- Nēē, - Emīls attrauca. - Vienīgi tad, ja tu aizdosi man savas ķekatas.

Gotfrīdam šāda maiņa likās varen jauka.

- Lai gan ar tām tu nepratīsi staigāt. Tas ir grūti, - viņš piebilda.

- Tad jau redzēsim, - Emīls atteica.

Viņš bija veicīgāks, nekā Gotfrīds noģida. Ar vienu lēcienu viņš jau bija uzrāpies ķekatās un aši tenterēja starp ābelēm. Petrela kundzes pusdienas viņš pavisam bija aizmirsis.

Bet tur, verandā visi jau ķērās pie zivju pudiņa. Tas tika aši apēsts, un laiks bija strēbt melleņu zupu. Tās bija pietiekami daudz. Galda vidū stāvēja milzu bļoda, pilna ar zupu.

- Ēdiet taču, ēdiet! Ceru, ka jums ir laba ēstgriba, - Petrela kundze skubināja.

Viņai pašai gan nebija nekādas ēstgribas, toties viņa daudz runāja. Viņa runāja par lielo komētu, jo par to šodien runāja visi cilvēki Vimmerbijā.

- Tas taču būtu briesmīgi, ja viena šāda komēta visam darītu galu, - viņa prātoja.

- Jā, diezi vai šī melleņu zupa nav pēdējais ēdiens, ko mēs baudām šajā dzīvē, - Emīla māte piebilda, un Emīla tēvs strauji pasniedza Petrela kundzei savu šķīvi.

- Varbūt drīkstu palūgt vēl maķenīt? Drošības labad, - viņš noteica.

Taču, iekams Petrela kundze ielēja zupu viņa šķīvī, notika kaut kas šausmīgs. Atskanēja šķindi un kliedzieni; pa lielo loga rūti aiz Petrela kundzes muguras nez kas iebruka, un piepeši pa visu verandu pašķīda stikla drumslas un melleņu zupas šļakatas.