Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Cik es dabūšu, ja aizdzīšu tavas govis līdz Kathultai?

Bastefallas mājas atradās tālu - draudzes otrā galā; aizdzīt govis līdz turienei nebija patīkams darbs, to saimnieks saprata un tāpēc tūdaļ izņēma no bikšu kabatas divdesmit piecas ēres.

- Lai notiek, - viņš sacīja. - Te būs nauda.

Uzmini - ko Emīls pēc tam izdarīja? Jā, viņš aizjoza pār kūtskalniņu, tieši garām Rellai, ieskrēja kūtī un atraisīja visas govis, un, kad viņš tās izlaida ārā, Rella piepeši pārstāja maut, nodūra acis un, skaidri redzams, bija nokaunējusies par savu uzvešanos... bet ko lai nabaga gotiņa dara, kad to dzen ārā no vecās kūts vienu pašu, atšķirot no pārējām govīm, ar kurām tik ļoti sarasts? Govij sanāk dusmas un kļūst smagi, taču to bija sapratis vienīgi Emīls.

Tagad Rella mīļu prātu gāja pa ceļu barā ar pārējām govīm, un visi, kas bija sanākuši uz ūtrupi, smējās un teica:

- Tas Kathultas puika nav nemaz tāds muļķis!

Smējās arī Alfrēds.

- Mājlopu īpašniek Emīl Svenson, - viņš sacīja, - nu tev ir zirgs, kliba vista un traka govs - vai tev vairāk nekā nebūs?

- Jā, gan ar laiku šis tas vēl radīsies, - Emīls mierīgi atbildēja.

Emīla māte, stāvēdama Kathultā pie virtuves loga un skatīdamās, vai viņas mīļie drīz nebrauks mājās no ūtrupes, plati iepleta acis, ieraudzījusi pa ceļu braucam lepnu virteni. Pašā priekšā piena rati ar Emīla tēvu, Alfrēdu, Līnu, sivēnmāti un Klibo Lotu, kas skaļi kladzināja aiz prieka par tikko izdēto olu, tad septiņas govis un visbeidzot Emīls Lūkasa mugurā, kas ar maizes lizi izrīkoja garo govju rindu.

Emīla māte izmetās ārā, un Īda uz pēdām nopakaļus.

- Septiņas govis! - viņa sauca Emīla tēvam. - Kurš no mums ir jucis, tu vai es?

- Nē-ē, gos, - Emīla tēvs noburkšķēja savā mēlē. Taču vēl lielāka burkšķēšana bija vajadzīga, lai Emīla māte beidzot saprastu, kas noticis ūtrupē. Tad viņa ar mīlestības pilnu skatu pavērās Emīlā.

- Lai Dievs tevi svētī, Emīl! Bet saki man - kā tu varēji zināt, ka, šaujot krāsnī kukuļus, nupat salūza mūsu maizes lize?

Tad viņa iekliedzās, ieraudzījusi Alfrēda degunu, jo tas bija divtik liels kā parasti.

- Ak Dieviņ tētīt, kur tu esi bijis ar savu degunu? - Emīla māte brīnījās.

- Ūtrupē Bakhorvā, - Alfrēds atteica. - Un nākamsestdien atkal būs ūtrupe Knashultā.

Līna izkāpa no ratiem domīga un sadrūvējusies. Nu bija beigusies lakstošanās un ķiķināšana.

- Ko tu tāda saskābusi? - Emīla māte vaicāja. - Kas tev lēcies?

- Zobs sāp, - Līna novilka. Iebūvietis no Vārnu mājām bija cienājis un cienājis viņu ar karamelēm, un tagad viņas caurais dzeroklis sāpēja tā, ka galva sprāga pušu.

Taču - vai nu ar, vai bez zobu sāpēm - Līnai tūliņ bija jāiet uz ganībām slaukt Kathultas govis, jo slaucamais laiks jau sen bija garām.

Slaucamais laiks jau sen bija garām arī Rellai un pārējām ūtrupes govīm, un tās, sevi atgādinādamas, skaļi māva.

- Ko es varu darīt, ka Bastefallas saimnieks nav te un pats nevar izslaukt savas govis? - Emīls sacīja un ķērās pie darba; vispirms viņš izslauca Rellu, pēc tam pārējās sešas govis, tā izslaucot trīsdesmit litrus piena, ko viņa māte nolika pagrabā un vēlāk sasēja no tā sieru. Liels un varens iznāca Emīla siera ritulis, un par to viņam vēl ilgi bija prieks!

Bet olu, kuru Klibā Lota bija izdējusi ceļā uz mājām, viņš tūliņ izvārīja un nolika uz virtuves galda, pie kura sēdēja tēvs un, drusku sapīcis, gaidīja vakariņas.

- Šitā no Klibas Lotas, - Emīls sacīja.

Pēc tam viņš ielēja tēvam arī glāzi izkāsta, tikko slaukta piena.

- Šitas no Rellas, - viņš sacīja.

Tēvs klusēdams ēda un dzēra, kamēr māte iešāva krāsnī visus maizes kukuļus.

Bet Līna pielika sāpošajam zobam karstu kartupeli, un zobs iesāpējās septiņreiz stiprāk - kā jau viņa bija to paredzējusi.

- Nu pagaidi tu man, - Līna sacīja zobam. - Ja tu esi muļķis, es arī varu būt muļķe.

Alfrēds iesmējās.

- Re, kā iebūvietis tevi sacienājis ar karamelēm, - viņš sacīja. - Ta tik precies nost.

Līna iespurdzās.

- Ar to sakārni! Viņam ir piecdesmit gadu un man tikai divdesmit pieci! Domā: es gribu tādu, kas divreiz vecāks par mani?

- Un kas par to? - Emīls dedzīgi iebilda. - Tas taču nav galvenais.

- Tev viegli runāt, - Līna atteica. - Tagad vēl nekas, bet padomā: kad man būs piecdesmit, tad viņam būs simt gadu; ak tu mūžs, šito klapatu!

- Tu tā runā, Līna, it kā tev par to būtu kāda jēga, - Emīla māte sacīja, ielikusi cepties pēdējo klaipu, un aiztaisīja krāsns durtiņas. - Šitā ir lieliska maizes lize, - viņa piebilda.

Kad Emīla tēvs bija apēdis olu un izdzēris piena glāzi, Emīls noteica:

- Nu tagad man jāiet uz galdnieka skabūzi!

Emīla tēvs noburkšķēja, ka tieši šodien, ja tā labi padomājot, Emīls neesot pastrādājis neko tik briesmīgu, lai sēdētu galdnieka skabūzī, taču Emīls palika pie sava:

- Nu nē, kas sacīts - sacīts!

Un viņš klusi un cienīgi iegāja galdnieka skabūzī un apsēdās, lai izgrieztu savu simt divdesmit devīto koka vīriņu.

Ap šo laiku Klibā Lota jau tupēja savā laktā vistu kūtī un Rella pavisam apmierināta gāja uz ganībām kopā ar Kathultas govīm. Pēc kāda laiciņa atnāca Bastefallas saimnieks, lai paņemtu savus sešus lopiņus. Viņš labu brīdi tērzēja ar Emīla tēvu par ūtrupi un pārsprieda visu, kas tur bija noticis, tāpēc pagāja krietns laiks, iekams Emīla tēvs varēja izlaist ārā Emīlu; taču, tiklīdz bastefallietis bija devies ceļā, tēvs steidzās uz galdnieka skabūzi.

Nākot tuvāk, viņš ieraudzīja, ka mazā Īda ir uzrāpusies uz soliņa pie skabūža loga. Rociņās viņai bija samta kārbiņa ar ūdensrozēm uz vāciņa; viņa turēja to kā vislielāko dārgumu, kuru savā mūžā dabūjusi. Un tā jau arī bija. Taču Emīla tēvs noburkšķēja:

- Trakoti pirkumi! Veca samta kārba!

Mazā Īda nemanīja, ka pienācis tēvs, tāpēc neapklusa, bet paļāvīgi atkārtoja vārdus, kurus Emīls čukstus sauca viņai no tumšā galdnieka skabūža. Tos izdzirdis, Emīla tēvs nobāla, jo briesmīgāki vārdi par šiem Kathultā netika teikti. Un tie nekļuva maigāki, kaut arī Īda tos atkārtoja tādā mīļā, jaukā balstiņā.

- Klusu, Īda! - Emīla tēvs uzbrēca. Un, iebāzis dūri pa logu, satvēra Emīlu aiz krāgas.

- Sasodītais puika, vai tu sēdi te, lai mācītu savu māsu lamāties?

- Es tak nemācu lamāties, - Emīls attrauca. - Es tikai mācīju, lai viņa nekad nesaka "nolāpīts" un pie viena es viņai iedzinu galvā arī lēveni citu vārdu, no kuriem jābīstas kā no uguns.

Jā, nu tu zini, ko Emīls pastrādāja divpadsmitajā jūnijā, un, ja arī viss neiznāca tik labi, kā gribētos, tad jāatzīst, ka todien viņš iepirkās visai prātīgi; padomā, iegādāties vienā reizē - labu slaucamu govi, lielisku dējējvistu, teicamu maizes lizi un vēl pienu tādā daudzumā, ka tā pietika lielam brīnišķīgam siera ritulim.

Vienīgais, par ko viņa tēvs varēja īgņoties, bija vecā samta kārbiņa, kas nekam nederēja, bet kuru mazā Īda tik ļoti glabāja. Viņa ielika tajā uzpirksteni, šķēres, mazu dziesmu grāmatiņu, ko bija dabūjusi svētdienas skolā, skaistu zilganu stikla gabaliņu un savu sarkano matu lenti. Kad Īda pirmoreiz atvēra kārbiņu, tajā bija vecu vēstuļu sainītis, kuru meitene tūliņ nometa uz grīdas. Bet tai sestdienas vakarā Emīls, ticis ārā no galdnieka skabūža un ienācis virtuvē, ieraudzīja stūrī nomesto vēstuļu sainīti un pacēla to. Emīls parādīja sainīti Alfrēdam, kas ar pletni rokās klimta pa virtuvi, no visa spēka sizdams mušas, lai Līnai būtu svētdien tīra virtuve.