Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Viss reiz var noderēt, - Emīls sacīja. - Ja man kādreiz būs jāsūta vēstules, tad te jau vesels lēvenis ir uzrakstīts!

Pašā virsū bija vēstule no Amerikas, un, to ieraudzījis, Emīls iesvilpās.

- Paskat, Alfrēd, te ir vēstule no Adriana!

Adrians - Bakhorvu vecākais dēls - sen atpakaļ bija aizbraucis uz Ameriku un pa visu laiku tikai vienu vienīgu reizi atrakstījis uz mājām - to zināja visa Lenneberga -, un visi dusmojās uz Adrianu, jo viņiem bija žēl nabaga vecāku. Taču, ko Adrians šai vēstulē rakstījis, to neviens nedabūja zināt; par to mājinieki klusēja.

- Nu to var uzzināt, - sacīja Emīls, šis dūšīgais zēns, kas pats bija iemācījies lasīt gan drukāto, gan rakstīto tekstu.

Viņš atplēsa vēstuli un skaļi izlasīja to Alfrēdam priekšā, lasīšana gāja ātri, jo vēstule bija īsa. Tā skanēja šādi:

"Es i ridzējs lāci. Aizsūt jums adres. Šoreis gudbai."

- Diez vai šitā vēstule man noderēs, - Emīls sacīja.

Bet to viņš vēl redzēs!

Tad pienāca vakars. Divpadsmitā jūnija sestdiena sliecās uz novakari, nakts nolaidās pār Kathultu, nesdama klusumu un mieru visiem, kas tur dzīvoja, - tiklab cilvēkiem, kā lopiņiem. Visiem, izņemot Līnu, kurai sāpēja zobs. Viņa nomodā gulēja uz virtuves dīvāna un stenēja, un vaidēja, kamēr īsā jūnija nakts atnāca un aizgāja un uzausa jauna diena.

Jauna diena arī Emīla dzīvē!

Vai tā bija svētdiena vai darbdiena - govis vajadzēja slaukt. Piecos no rīta virtuvē zvanīja modinātājs, un Līna iztrausās no gultas pagalam nomocījusies ar zobu sāpēm. Viņa ieskatījās kumodes spogulī un spalgi iekliedzās, ak tu viens, kāda viņa izskatījās! Labais vaigs bija uztūcis kā pūkšķīgs plācenis; nē, tas nu bija par traku! Līna sāka raudāt.

Tagad no visas tiesas kļuva viņas žēl, jo tieši šodien Kathultas sētā uz svētdienas kafiju bija uzlūgta gandrīz visa draudze.

- Es tak nevaru rādīties cilvēkiem, kad man abi vaigi nav vienādi, - Līna noburkšķēja un šņukstēdama aizgāja slaukt govis.

Bet ilgi viņai vairs nevajadzēja sērot par saviem nevienādajiem vaigiem, jo tieši tobrīd, kad viņa sēdēja un slauca govis, kūtī ielidoja lapsene un iedzēla Līnai kreisajā vaigā. Varētu likties, ka nu viņa būs mierā, jo kreisais vaigs ātri uztūka un bija tikpat resns kā labais; jā, nu Līna bija dabūjusi, ko gribējusi: abi vaigi bija vienādi - un tomēr viņa raudāja žēlāk kā pirmīt.

Kad Līna no kūts ienāca virtuvē, visi sēdēja pie brokastu galda, un, raugi, viņi plati iepleta acis, ieraudzījuši sapampušo, noraudājušos sievu, kas piepeši stāvēja tur durvīs un ļoti līdzinājās Līnai. Nabadzīte, skatoties uz viņu, tīri vai raudiens nāca, un tādēļ nebija lāgā, ka Emīls iesmējās. Viņš lika pie mutes glāzi ar pienu un, ieraudzījis, kādā izskatā Līna ienāca virtuvē, iespurdzās tā, ka piena šļakatas pāri galdam trāpīja tēva smalko baznīcas vesti. Pat Alfrēds nevarēja noturēties, nepalaidis smieklu, jā, Līnas patiešām bija žēl. Emīla māte stingri paraudzījās uz Emīlu un Alfrēdu, aizrādīdama, ka te gan neesot ko smieties, taču, tīrīdama tēva vesti, māte no jauna pavērās Līnā, un likās, ka viņa saprot, kāpēc Emīls nav noturējies. Taču viņai, protams, Līnas bija žēl.

- Nabadzīte, - viņa sacīja, - tādā izskatā tu nevienam nevari rādīties acīs. Tev, Emīl, vajadzēs aizskriet pie Krēsas-Majas, lai viņa nāk palīgā uzklāt kafijas galdu!

Svētdienas kafija visiem Lennebergas iedzīvotājiem ļoti gāja pie sirds, tāpēc visās mājās valdīja prieks, kad tika saņemta Emīla mātes vēstule, kurā viņa rakstīja:

"Godāti Kundzes un Kungi, vai jūs nibūtu tik laipni un niatnāktu pie mums uz svētdienskapij. Ar laipnību ielūdz

Alma un Antons Svensoni, Kathultas sētā, Lennebergas draudzē."

Nu bija laiks posties uz baznīcu. Emīla tēvs un māte devās ceļā, jo viņiem, protams, vispirms vajadzēja braukt uz baznīcu un tikai pēc tam varēja būt runa par svētdienas kafijas dzeršanu.

Un Emīls paklausīgi devās ar lūgumu pie Krēsas-Majas. Bija skaists rīts, un viņš apmierināti svilpoja, soļodams pa taciņu uz Krēsas-Majas mājām; sieviņa dzīvoja vecā iebūvieša mājelē augšā mežā.

Ja tu kādreiz esi gājis pa mežu agrā jūnija svētdienas rītā Smolandē, tad tu atcerēsies, kā tur izskatās. Tu dzirdi kūkojam dzeguzi un svilpojam melnos strazdus, jūti, cik mīksta ir skujainā taciņa zem tavām kailajām pēdām un kā saulīte silda tavu pakausi, tu ej starp eglēm un priedēm un ieelpo sveķu smaržu, tu redzi, cik balti zied meža zemenes izcirtumā. Tieši tā jutās arī Emīls, un tādēļ viņš nekur nesteidzās, bet tik un tā nonāca pie Krēsas-Majas mājiņas, kas aiz egļu stumbriem vīdēja tik ļoti maza, pelēka un sašķiebušies, ka tikko bija samanāma.

Krēsas-Maja sēdēja istabā un lasīja avīzi, reizē nobijusies un apmierināta par to, kas tur bija rakstīts.

- Jenšēpingā ir tīfs, - viņa sacīja, lāgā nepaguvusi atņemt Emīla labdienu, un pabāza tam zem deguna avīzi, lai pats izlasa. Tieši tā tur bija rakstīts: jenšēpingieši smagi saslimuši ar tīfu, un Krēsas-Maja apmierināti māja ar galvu.

- Tīfs, tā gan ir šausmīga slimība, - viņa sacīja. - Un drīz tā būs arī pie mums, Lennebergā, tici man!

- Kāpēc? Kā tad tā tiks šurp? - Emīls taujāja.

- Kamēr tu te stāvi, tā lido kā pieneņu pūkas pār visu Smolandi, - Krēsas-Maja atteica. - Kilogramiem tīfa baciļu, un lai Dievs stāv klāt tam, kuram tie pielīp!

- Kāds tas tīfs ir, vai apmēram tāds kā mēris? - Emīls vaicāja. Par mēri Krēsas-Maja bija stāstījusi; viņa zināja visas slimības un epidēmijas un tika sacījusi, ka mēris esot kaut kas dikti briesmīgs - sensenis tas paņēmis gandrīz vai visus Smolandes ļaudis; padomā, ja nu tīfs ir tikpat šausmīgs!

Krēsas-Maja drusciņ padomāja.

- Jā, tas ir aptuveni tāds kā mēris, - viņa apmierināti sacīja. - Es jau tik labi nezinu, kauču atceros, ka slimajiem kļūst zila seja un tad viņi mirst; jā, tīfs ir šausmīga slimība, ak vai, ak vai, ak vai!

Taču tad, dabūjusi dzirdēt par Līnas zobu sāpēm un ķibeli ar viņas uztūkušajiem vaigiem tieši šodien, kad jācienā viesi ar svētdienas kafiju, Krēsas-Maja apsolījās drīz vien atnākt uz Kathultas sētu.

Emīls devās mājās un atrada Līnu sēžam uz virtuves kāpnēm un vaimanājam par zobu sāpēm, un blakām viņai pagalam apjukuši stāvēja Alfrēds un mazā Īda.

- Tev tomēr būs jāiet pie Kalēju Pelles, - ieteicās Alfrēds.

Kalēju Pelle bija Lennebergas kalējs, kas ar savām lielajām, briesmīgajām knaiblēm izrāva lennebergiešu sāpošos zobus.

- Cik viņš ņem par tādu zobu raušanu? - Līna šņukstot vaicāja.

- Piecdesmit ēres stundā, - Alfrēds atbildēja, un Līna nodrebēja, izdzirdusi, cik ilga un dārga ir tāda zoba izraušana.

Taču Emīls, gari neprātojis, sacīja:

- Man liekas - es varu izraut zobu gan lētāk, gan ātrāk. Un zinu, kā!

Un tad viņš paskaidroja Līnai, Alfrēdam un mazajai Īdai.

- Rau, kas man vajadzīgs: Lūkass un gara, stipra stieple. Stieples vienu galu es aptīšu ap tavu zobu, bet otru apsiešu sev ap vidu, tad pats uzlēkšu Lūkasa mugurā un metīšos auļos, un - kniukš - zobs būs ārā!

- Kniukš, nē, pateicos! - Līna satraucās. - Ar manu zobu neviens lai nedomā auļot!

Bet tieši tobrīd zobs iepukstējās daudz stiprāk, un Līna pārdomāja. Viņa smagi nopūtās.