Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Ienāca Alfrēds un, ieraudzījis, kā Emīls mēģina barot mazo nabadziņu, jautāja:

- Kā tad iet sivēnam?

- Viņam uzbrukusi sodība, un viņš neēd, - Emīls atbildēja.

- Ak tā, par ko ta viņš tāds dusmīgs? - Alfrēds taujāja. Tad Emīls vēlreiz paskaidroja, ka sivēns nemaz nav dusmīgs, bet ir vājš un nīkulīgs tāpēc, ka viņam uzbrukusi sodība.

- Bet ar to es tikšu galā, - Emīls drošināja. - Šito sivēnu es izvilkšu, tā es esmu nolēmis.

Un viņš patiesi to izdarīja! Nepagāja ilgs laiks, kad sivēns kļuva rozīgs, apaļš un žirgts - kā jau visi mazi sivēniņi.

- Es arīdzan domāju, ka ruksītis izķepurosies, - Līna tad sacīja. "Ruksītis," viņa teica, un sivēns tā arī nedabūja cita vārda, kamēr vien dzīvoja.

- Jā, viņš patiešām izķepurosies, - Emīla tēvs sacīja. - To tu, Emīl, esi labi izdarījis!

Emīls nopriecājās, saņemdams uzslavu no sava tēva, un tad piesardzīgi pajautāja:

- Cik reižu man viņš jāizglābj, lai varētu saukt par savu?

Bet Emīla tēvs tikai norūca "khm" un sadrūma, bet Emīls apklusa un sivēnu kādu laiku vairs nepieminēja.

Tagad Ruksītim atkal bija jāpārceļas uz cūku aizgaldu, taču viņam tas lāgā nepatika. Sivēns mīļuprāt sekoja Emīlam pa pēdām gluži kā suns, un Emīls gandrīz vai caurām dienām laida viņu savā vaļā.

- Ruksītis laikam domā, ka tu esi viņa mamma, - mazā Īda teica. Varbūt Ruksītis tiešām tā domāja, jo, tiklīdz ieraudzīja Emīlu, tā, gavilēdams un spalgi un līksmi urkšķēdams, metās pie viņa. Ruksītis gribēja būt kopā ar Emīlu, un visvairāk viņam patika, kad Emīls lāgu lāgiem kasīja viņam muguru, un uz to Emīls bija nepārspējams.

- Kasīt sivēnus - tur man ir nags, - viņš sacīja. Un, iesēdies šūpolēs zem ķiršu koka, kasīja Ruksītim muguru ilgi un pamatīgi, un Ruksītis stāvēja pievērtām acīm un aiz labsajūtas ik pa brīdim ierukšķējās.

Vasaras dienas nāca un gāja; kokā, zem kura stāvēja Ruksītis, kad viņam kasīja muguru, pamazām nogatavojās ķirši. Šad un tad Emīls sarāva pa saujai ogu un cienāja sivēnu, kuram garšoja ķirši un patika Emīls; jā, arvien vairāk Ruksītis pārliecinājās, cik jauka var būt dzīve sivēnam, ja nokļūst tur, kur dzīvo tāds Emīls.

Emīls arī mīlēja Ruksīti - jo dienas, jo vairāk, un kādu dienu, sēdēdams šūpolēs un kasīdams sivēnam muguru, viņš iedomājās, cik ļoti viņš to mīlēja, un prātoja, kuri vēl viņam būtu mīļi.

"Vispirms Alfrēds," viņš domāja, "tad Lūkass, pēc tam tūlīt Īda un Ruksītis... ai, bet es taču esmu aizmirsis māti... skaidrs, ka māti es mīlu... bet citādi tie ir: Alfrēds, Lūkass, Īda un Ruksītis." Tad Emīls sarauca uzacis un ilgi prātoja. "Un tad vēl tētis un Līna," viņš domāja. "Nu jā, daždien es tēti mīlu, daždien ne. Un par Līnu es skaidri nezinu, vai es viņu mīlu vai ne... reizēm viņa staigā apkārt kā kaķe."

Emīls, protams, turpināja darīt nedarbus vai katru dienu un tikpat cītīgi tupēja arī galdnieka skabūzī, par ko liecina tā laika ieraksti zilajās burtnīcās. Taču Emīla mātei labības pļaujas laikā bija steidzami darbi, tamdēļ tur rakstīts tikai "Emils galdniek skabūzī" nepaskaidrojot - par kādiem grēkiem.

Tagad katru reizi, kad Emīls tupēja galdnieka skabūzī, viņš bija pasācis ņemt sev līdzi arī Ruksīti, jo maza, jauka sivēna sabiedrībā laiks paiet ātrāk un nevar allažiņ tikai drāzt koka vīriņus. Nevienam visā Lennebergā pat sapņos nerādījās, ka parasts Smolandes sivēns spēj tik labi apgūt stiķus, kurus tam ņēmās mācīt Emīls. Emīls to darīja pilnīgā slepenībā, un Ruksītis bija uzcītīgs skolnieks un ļoti apmierināts ar visu, sevišķi tais reizēs, kad, iemācījies ko jaunu, dabūja no Emīla kādu kārumu. Proti, kastē aiz ēvelsola Emīlam bija noslēpti sausiņi, cepumi, žāvēti ķirši un daudz kā cita; jā, nekad jau nevarēja zināt, kad viņš tiks ieslodzīts galdnieka skabūzī, un Emīls negribēja sēdēt un lieki badoties.

- Ar nelielu blēdību un dažiem kaltētiem ķiršiem sivēnam var iemācīt visu ko, - Emīls skaidroja Alfrēdam un Īdai; bija sestdienas vakars, kad viņš tiem parādīja Ruksīša slepenībā iemācītos numurus, kurus neviens līdz šim nebija redzējis. Tas notika ceriņu lapenē, un Emīlam un Ruksītim tas bija liels notikums. Alfrēds un Īda sēdēja uz sola un aiz brīnumiem acis vien iepleta par Ruksīša veiklību. Savu mūžu viņi nebija redzējuši tādu sivēnu. Viņš prata sēdēt tikpat skaisti kā suns, kad Emīls sacīja: "Sēdi - smuki!" - un gulēt nekustīgi, kad Emīls teica: "Guli!" - un sivēns prata arī izstiept priekškāju un pateikties, kad saņēma žāvētu ķirsi. Īda sajūsmā sita plaukstas.

- Vai viņš vēl ko māk? - meitene dikti gribēja zināt.

Tad Emīls uzsauca: "Spriņģo!" - un Ruksītis uzreiz metās apkārt ceriņu lapenei, bet laiku pa laikam, atskanot: "Hop!" - iztaisīja gaisā mazu palēcienu un tik spriņģoja tālāk, likdamies ar sevi ļoti apmierināts.

- Ai, cik viņš ir jauks! - mazā Īda sacīja, un tas nudien izskatījās varen jauki, kad Ruksītis lapenē taisīja savus mazos palēcienus.

- Kaut arī šķiet nedabiski, ka tā izturas sivēns, - Alfrēds sacīja.

Taču Emīls bija lepns un apmierināts - otru tādu Ruksīti neatrast visā Lennebergā un visā Smolandē, tas nu ir droši.

Pamazām Ruksītis iemācījās arī lēkt pār auklu. Vai tu kādreiz esi redzējis sivēnu lecam pār auklu? Nē, to tu nebūsi vis redzējis, gluži tāpat kā Emīla tēvs. Taču kādu dienu, nākdams no kūtskalniņa, viņš ieraudzīja Emīlu un Īdu stāvam un griežam auklu, pār kuru lēca Ruksītis, ka nadziņi vien skrapstēja.

- Ruksītim liekas, ka tas ir jautri, - mazā Īda pārliecinoši sacīja, bet viņas tēvam tas bijis nebijis.

- Sivēniem nevajag kumēdiņu, - viņš sacīja. - Sivēns ir priekš Ziemassvētku cepeša, un ar šitādu lēkāšanu viņš paliks vājš kā medību suns.

Emīls piepeši nobijās. No Ruksīša taisīs Ziemassvētku cepeti - tik tālu viņš nebija aizdomājies! Bet nu viņš domāja un pārlika, vai šī nav viena no tām dienām, kad viņš savu tēvu nemaz tik ļoti nemīlēja.

Tas notika otrdien, desmitajā augustā, kad Emīls nemaz tik ļoti savu tēvu nemīlēja. Toreiz siltas, saulainas vasaras dienas rītā Ruksītis uz kūtskalniņa lēca pār auklu un Emīla tēvs atgādināja par Ziemassvētku cepeti. Bet tad tēvs nozuda, jo Kathultā tieši todien sāka pļaut rudzus un viņam vajadzēja būt druvā līdz pašam vakaram.

- Zini ko, Ruksīt, - Emīls mācīja sivēnu, kad tēvs bija aizgājis, - kļūsti vien vājš kā medību suns, tad, kazi, tev laimēsies - citādi... tu jau nepazīsti manu tēvu!

Visu dienu Emīls staigāja apkārt, baiļodamies par Ruksīti, un izdarīja tikai dažus sīkus nedarbiņus, kuri gandrīz nebija pamanāmi. Viņš iesēdināja Īdu vecajā koka silē, kur tika dzirdinātas govis un zirgi, un iedomājās, ka tā ir kuģis, kas šūpojas jūrā. Un pēc tam viņš pielēja sili pilnu ar ūdeni, un viņi rotaļājās, it kā kuģī šausmīgi smeltos iekšā ūdens, tāpēc Īda kļuva slapja no galvas līdz kājām, kas viņai šķita tīri patīkami. Pēc tam Emīls ar savu kaķeni notēmēja uz bļodu ar rabarberu ķīseli, ko māte bija nolikusi pieliekamajā uz loga, lai atdziest. Viņš tikai gribēja redzēt, vai varēs bļodai trāpīt; viņam pat prātā nenāca, ka tā varētu saplīst, bet tā tomēr saplīsa. Un tad Emīls bija priecīgs, ka tēvs ir prom rudzu druvā. Māte lika Emīlam sēdēt galdnieka skabūzī tikai īsu brīdi - pa daļai tāpēc, ka viņai bija žēl Emīla, pa daļai arī tāpēc, ka vajadzēja kādu, kas aiznes pļāvējiem kafiju. Kafiju uz lauka dzēra pļāvēji visā Lennebergā un visā Smolandē, un tieši bērnus no visām mājām sūtīja ar kafiju.