Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Viņam būs labāk ārā, svaigā gaisā.

Un pēc tam Alfrēds visu vakaru sēdēja uz lieveņa kalpu istabas priekšā ar Emīlu klēpī; Alfrēds palīdzēja Emīlam, kad viņam bija jāvemj, un mierināja, kad viņš raudāja, jo Emīls lāgu lāgiem pamodās un apraudājās par savu postu. Viņš jau bija sadzirdējis, ka esot piedzēries, lai gan nevarēja saprast, kā tas varēja gadīties. Emīls nezināja, ka, taisot vīnu no ķiršiem, ogas, kas rūgušas pietiekami ilgi, ir piesūkušās ar kaut ko tādu, no kā var noreibt. Lūk, kādēļ māte bija likusi norakt ogas mēslainē, taču viņš bija ar tām mielojies tāpat kā gailis un Ruksītis un tāpēc tagad kā vraks gulēja Alfrēda rokās.

Tā viņš gulēja ilgi. Pienāca vakars, norietēja saule, un pār Kathultu atspīdēja mēness, bet Alfrēds vēl aizvien sēdēja ar Emīlu klēpī.

- Kā tev ir, Emīl? - viņš prasīja, redzēdams, ka Emīls mazlietiņ paver acis.

- Vēl jau esu dzīvs, - Emīls sacīja vārgā balsī un čukstus piebilda:

- Ja es nomiršu, tad tu, Alfrēd, ņem Lūkasu!

- Tu nemirsi, - Alfrēds viņu mierināja.

Nē, Emīls nenomira vis un arī Ruksītis un gailis ne.

Un arī vistas ne, tas šoreiz bija visneparastākais. Proti, bēdu nomāktā Emīla māte aizsūtīja mazo Īdu pēc malkas. Īda raudādama paklausīja; šis patiesi bija īsts bēdu vakars, un vēl gaužāk viņa raudāja, kad, iegājusi malkas skabūzī, uz malkas cērtamā kluča ieraudzīja Klibo Lotu.

- Nabaga Lota, - Īda nopūtās. Viņa, pastiepusi savu mazo rociņu, vistu noglaudīja. Un vai vari maz iedomāties - Lota atdzīvojās! Vista atvēra acis un, skaļi kladzinādama, noplivinājās zemē no kluča un dusmīgi izkliboja pa durvīm. Īda izbrīnījusies stāvēja un nekādi nesaprata, ko tas viss nozīmē: var būt, ka viņa prot burt un spēj atdzīvināt mirušos!

Aiz bēdām par Emīlu neviens nebija parūpējies par vistām, kuras joprojām gulēja zālē. Bet te pienāca Īda un, noglaudījusi visas vistas pēc kārtas, tās atdzīvināja; jā, tās nemaz nebija beigtas, tikai apdullušas no pārbīļa, kad Ruksītis metās tām pakaļ, - tā jau dažreiz ar vistām gadās.

Bet Īda lepni iegāja virtuvē, kur sērodami un raudādami sēdēja viņas māte un tēvs; nu arī viņai bija savi jaunumi.

- Jā, nu es vismaz esmu atdzīvinājusi nomirušās vistas, - viņa apmierināti noteica.

Gan gailis, gan Ruksītis, gan Emīls nākamajā rītā bija cik necik atlabuši. Kaut gan gailis trīs dienas vairs nebija dziedātājs. Ik pa brīdim izmēģinājies, viņš nespēja izdabūt neko citu kā tikai tādu šausmīgu ķērcienu, kas viņu pašu ārkārtīgi samulsināja. Vistas tad ik reizi uz viņu pārmetoši paskatījās, un gailis ielīda krūmos nokaunēties.

Ruksītis gan nekaunējās. Taču Emīls visu dienu bija tāds tīri kaunīgs, un Līna viņu rāja.

- Gulēji piedzēries kopā ar sivēnu - tas tik ir smalki! Dzērājcūkas, lūk, kas jūs esat abi ar Ruksīti, un tā es jūs turpmāk saukšu!

- Man šķiet: tu varētu likt viņiem mieru, - Alfrēds, cieši uz viņu paskatījies, noteica, un Līna apklusa.

Bet ar to šis atgadījums vēl nebeidzās. Pēc pusdienām pa Kathultas sētas vārtiņiem ienāca trīs nopietni vīri, trīs atturībnieki no Lennebergas Atturībnieku biedrības; jā, tu laikam nezini, kas Atturībnieku biedrība tāda ir, - tad es tev varu pastāstīt, ka šī biedrība senos laikos bija ļoti nepieciešama Lennebergā un visā Smolandē. Atturībnieki gādāja par to, lai cilvēki tiktu vaļā no šausmīgā dzeršanas posta, kas agrāk tik daudzus darīja nelaimīgus un, starp citu, dara nelaimīgus arī šobaltdien.

Krēsas-Majas vaimanas par Emīla piedzeršanos bija satraukušas Atturībnieku biedrību. Tās pārstāvji atnākuši vēlējās runāt ar Emīla māti un tēvu. Viņi domāja, ka nebūtu slikti, ja Emīls vakarā ierastos uz saiešanu Atturībnieku namā un kļūtu par atturībnieku. Emīla māte ārkārtīgi pārskaitās un tūdaļ izstāstīja, kas bija noticis ar Emīlu un izmestajiem ķiršiem, taču šie trīs vīri tomēr izskatījās noraizējušies, un viens no viņiem sacīja:

- Jā, viens tak tomēr ir, kurš redz, kas ar to Emīlu notiek! Un pamācība viņam šovakar par ļaunu nebūs!

Arī Emīla tēvs tam piekrita. Bet priecīgs nejutās, nebūs jau nemaz patīkami stāvēt visu acu priekšā un kaunēties par savu zēnu, bet aiziet varbūt vajadzēja - lai uzvestu Emīlu uz atturības ceļa.

- Es iešu viņam līdzi, - Emīla tēvs drūmi noburkšķēja.

- Nu nē, ja jau jāiet uz turieni, tad līdzi iešu es, - Emīla mātei bija dūšas gana. - Tikai es un neviens cits brūvēja to nejauko vīnu, un par to tev, Anton, nav jācieš. Vienīgi man nepieciešams tas atturībnieku sprediķis, un es jau varu paņemt līdzi arī Emīlu, ja jūs domājat, ka to vajag.

Kad iestājās vakars, Emīls apvilka svētdienas drēbes un arī naģeni uzlika - viņam nebija nekas pretim tikt atgrieztam. Ir tīri jauki nokļūt arī cilvēkos.

Arī Ruksītis domāja tāpat. Kad Emīls ar māti soļoja pa ceļu, Ruksītis spriņģoja nopakaļ, jo arī gribēja tikt līdzi. Bet Emīls pavēlēja: "Guli!" - un Ruksītis paklausīgi nolikās uz ceļa un, nekustīgi gulēdams, ar ilgu skatienu vērās nopakaļus Emīlam.

Man jāsaka, ka tovakar Atturībnieku nams bija bāztin piebāzts ar cilvēkiem. Visa Lenneberga gribēja piedalīties Emīla atgriešanā uz atturības ceļa. Priekšā uz paaugstinājuma stāvēja biedrības koris un, tiklīdz Emīls ienāca pa durvīm, sāka jo skaļi dziedāt:

- Tā nebija glāze, - Emīla māte pikti sacīja, bet to sadzirdēja tikai Emīls.

Kad dziesma beidzās, priekšā iznāca kāds vīrs, kurš ilgi un nopietni runāja ar Emīlu un visbeidzot jautāja viņam, vai Emīls gribētu dot atturībnieka solījumu un ievērot to visu mūžu.

- Varu jau solīties, - Emīls atteica.

Tieši tobrīd no durvju puses atskanēja klusa rukšķēšana un zālē ietecēja Ruksītis. Viņš paklusām bija sekojis Emīlam un tagad bija klāt. Ieraudzījis pirmajā solā Emīlu, Ruksītis nopriecājās un tūliņ spriņģoja turp. Tagad zālē valdīja liels satraukums. Atturībnieku namā nekad nebija ienācis sivēns, un arī tagad klātesošie to nepavisam nevēlējās. Viņi domāja, ka šādās saiešanās sivēnam nav ko meklēt. Bet Emīls sacīja:

- Viņam arī derētu dot atturībnieka solījumu. Viņš taču apēda vairāk ogu nekā es.

Arī patlaban Ruksītis izskatījās pārāk mundrs, tāpēc Emīls viņam sacīja: "Sēdi smuki!" - un Ruksītis, Lennebergas iedzīvotājiem par lielu izbrīnu, nosēdās uz pakaļkājām kā suns. Tā sēžot, viņš izskatījās ļoti jauks un piemīlīgs. Emīls, izvilcis no kabatas dažus žāvētus ķiršus, iedeva tos sivēnam, un lennebergieši neticēja savām acīm, kad sivēns pastiepa labo kāju, pateikdamies par cienastu.

Visi tā iejūsminājās par Ruksīti, ka gandrīz vai aizmirsa par atturībnieka solījumu. Emīlam pašam nācās to atgādināt:

- Kā tad nu būs, vai man kas jāsola vai ne?

Un tad Emīls solījās "uz visiem laikiem atturēties no stipriem dzērieniem un arī visādi veicināt atturību līdzcilvēku vidū". Šie te jaukie vārdi nozīmēja to, ka Emīls savu mūžu neņems mutē neko spirtotu un palīdzēs no tā atturēties arī pārējiem.

- Ruksīt, tas attiecas arī uz tevi, - Emīls sacīja, kad bija beidzis solīties, un vēlāk visi Lennebergas iedzīvotāji runāja, ka, izņemot Emīlu, neviens vēl neesot devis atturībnieka solījumu kopā ar sivēnu.

- Bet tas Kathultas puika gan ir apbrīnojams, - viņi sacīja.