Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Šie Smolandes bērneļi patiesi izskatījās kā mīļi vēstneši, kad viņi ar kafijas groziem gāja cauri ganībām un pāri pļavām pa līkloču takām, kuras visas allaž izbeidzās pie kādas lielas lauka strēmeles, tik pilnas ar akmeņu kaudzēm, ka gribējās vai raudāt. Taču Smolandes bērni neraudāja, jo starp akmeņiem auga daudz zemeņu, un zemenes viņiem garšoja.

Arī Emīlu un Īdu todien sūtīja uz lauka, un viņi jau laikus iznāca no mājām, rātni tecēdami katrs savā kafijas groza pusē. Taču ar Emīlu bija tā, ka viņš nekad negāja taisnu ceļu, bet gan meta visādus līkločus šurpu turpu - kur bija ko paskatīties -, un, kur gāja Emīls, tur arī Īda. Emīls, starp citu, apmeta līkumu līdz purvam, kur varžu bija papilnam, un vienu viņš arī noķēra. Gribēdams aplūkot vardi tuvāk, zēns nodomāja, ka vardei nenāks par ļaunu maza pārmaiņa. Lai vardei nevajadzētu visu dienu tupēt purvā, viņš ielaida to kafijas grozā un aiztaisīja vāciņu: nu varde bija drošībā.

- Kur gan citur lai es to lieku? - Emīls sacīja, kad Īda šaubījās, vai ir labi likt vardi kafijas grozā. - Man taču, kā zināms, bikšu kabatas cauras. Es jau viņu ilgi neturēšu, tikai mazu brītiņu, pēc tam viņa varēs atkal lēkt atpakaļ uz savu purvu, - šis saprātīgais zēns skaidroja.

Rudzu druvā Emīla tēvs un Alfrēds katrs pļāva savu vālu, un aiz viņiem gāja Līna un Krēsas-Maja un, vākdamas kopā nopļautos rudzus, sēja tos kūlīšos. Tā šo darbu darīja agrākos laikos.

Kad Emīls un Īda beidzot parādījās ar kafijas grozu, tēvs vis neapsveica viņus kā daždien mīļus vēstnešus, bet, gluži otrādi, norāja, ka tie atnākuši tik vēlu. Jo tā bija pieņemts, ka noteiktā laikā kafijai vajadzēja būt klāt.

- Jā, bet nu gan derēs iedzert kādu malku, - sacīja Alfrēds, kas gribēja uzvedināt Emīla tēvu uz citām domām. Un, ja tu kādreiz esi bijis uz lauka siltā augusta dienā Lennebergas pusē, tad zināsi, cik patīkami ir sēdēt pie sasilušas akmens kaudzes, atpūšoties, tērzējot, dzerot kafiju un piekožot klāt sviestmaizes. Taču Emīla tēvs joprojām bija dusmīgs un nekļuva arī laipnāks, kad, parāvis grozu uz savu pusi, attaisīja vāciņu, tāpēc ka taisni tobrīd viņam virsū uzlēca varde un pazuda aiz krekla, ko viņš bija atpogājis līdz puskrūtīm, jo bija silts. Tēvam nezin kāpēc nepatika vardītes aukstās kājas. Viņš riebumā savicināja roku un, kā par nelaimi, trāpīja kafijas kannai, un tā apgāzās. Kaut gan Emīls bija žigli klāt un kannu pacēla, no tās paspēja iztecēt dažas lāses. Vardi nekur neredzēja. Laikam aiz briesmīgā izbīļa tā bija jau ielīdusi Emīla tēva biksēs, un, kad viņš to sajuta, tad kļuva pavisam nevaldāms. Lai izkratītu vardi no bikšu staras, viņš sāka spārdīties kājām, bet, tavu postu, ceļā atkal patrāpījās kafijas kanna. Tā dabūja tādu spērienu, ka apgāzās, un, ja Emīls nebūtu kannu veikli pacēlis, kafijas dzeršana būtu iznākusi bez kafijas, un tas būtu skumji.

Varde neparko negribēja turēties vienā vietā. Tā slīdēja pa bikšu staru uz leju, un tad Emīls to satvēra. Taču viņa tēvs vēl joprojām bija dusmīgs. Viņš domāja, ka šis ir Emīla kārtējais nedarbs, taču tā tas nemaz nebija. Emīls bija cerējis, ka grozu attaisīs Līna un kļūs ārkārtīgi priecīga, ieraudzījusi mīļu vardīti. Es to visu stāstu tāpēc, lai tu saprastu, ka Emīlam nemaz neklājās viegli un dažreiz nācās ciest par nedarbiem, kuri nemaz nebija īsti nedarbi. Tīri vai jābrīnās, kur lai Emīls, pēc tēva domām, liek vardi? Viņam taču abas bikšu kabatas cauras!

Līna par Emīlu allaž sacīja:

- Tādu bērnu, kas tā strādā nedarbus, manas acis vēl nav skatījušas. Ja viņš arī pats nedara nedarbus, tad viņam vienādiņ neveicas!

"Vienādiņ neveicas" - to Līna prātīgi sacīja. Tas pierādījās vēlāk, tai pašā dienā. Emīlam tik ļoti neveicās, ka tas gandrīz vai nav izstāstāms, un arī visi Lennebergas iedzīvotāji žēlojās un vaimanāja vēl labu laiku. Viss sākās ar to, ka viņa māte bija tik krietna saimniece un ka tieši togad Kathultā bija tik labi padevušies ķirši. Bet tur jau Emīls neko nevarēja darīt; nē, viņam patiesi neveicās.

Emīla māte bija nepārspējama saimniece, kad vajadzēja vārīt ievārījumu, spiest sulu, nolasīt un sagatavot visu, kas auga dārzā un mežā. Viņa lasīja brūklenes, mellenes un avenes, cik vien spēja; viņa vārīja ābolu biezeni un bumbieru ievārījumu ar ingveru, jāņogu želeju un ērkšķogu ievārījumu, spieda skābo ķiršu sulu un raudzījās, lai gardajām augļu zupām būtu sažāvēts ziemai pietiekami daudz augļu. Gan āboli, gan bumbieri, gan ķirši tika kaltēti lielajā virtuves krāsnī un pēc tam iesieti baltos lina maisiņos, kurus pakarināja pieliekamajā pie griestiem; jā, uz pieliekamo bija prieks paskatīties.

Pašā labākajā ķiršu laikā no Vimmerbijas uz Kathultu atbrauca smalkā Petrela kundze, un Emīla māte pažēlojās viņai par pasaulīgi daudzajiem ķiršiem, kurus drīz vairs nezināšot, kur likt.

- Es domāju, Almai vajadzētu taisīt ķiršu vīnu, - Petrela kundze ieteicās.

- Nē, pasarg Dievs! - Emīla māte iebilda.

Par ķiršu vīnu viņa negribēja ne dzirdēt. Kathultā alkoholu nelietoja. Emīla tēvs neko stiprāku ne mutē neņēma; viņš nedzēra pat alu, izņemot, protams, tās reizes, kad viņš tika pacienāts - tirgos un tamlīdzīgās vietās -, tad jau atteikties nevarēja. Kā tad būt, ja kāds par varītēm cenšas iespiest vienu vai divas pudeles alus? Emīla tēvs tūliņ sarēķināja, ka divas pudeles alus maksā trīsdesmit ēres, un kā lai aizmet prom trīsdesmit ēres! Atliek tikai piekrist un dzert, vai pats to gribēja vai ne. Tomēr ķiršu vīnu viņš nebūs ar mieru brūvēt, to Emīla māte saprata un tā arī pateica Petrela kundzei. Tad Petrela kundze ieminējās, ka citur taču esot cilvēki, kam nav nekas pretim iebaudīt kādu glāzi. Viņa pati labprāt gribētu pāris pudeļu ķiršu vīna; un kālab Emīla māte paklusām nevarētu ielikt rūgšanai kādu krūzi ķiršu kartupeļu pagraba attālākā stūrī, kur neviens to neredz? Kad vīns būšot labi norūdzis, Petrela kundze atbraukšot tam pakaļ un labi samaksāšot, - tā viņa sacīja.

Emīla mātei allaž bija grūti atteikt, ja kāds ko lūdza, turklāt, kā jau sacīju, viņa bija krietna saimniece, kura gribēja visus labumus izmantot, un togad jau bija sažāvēts vairāk ķiršu, nekā vajadzīgs. Tā nu iznāca, ka, pašai nemanot, viņa bija apsolījusi Petrela kundzei izbrūvēt ķiršu vīnu. Taču Emīla māte neprata neko izdarīt paklusām; viņa izstāstīja visu Emīla tēvam, kurš ilgi purpināja, taču beidzot sacīja:

- Dari, kā redzi! Starp citu, cik viņa solīja tev samaksāt?

Par to Petrela kundze neko netika minējusi. Taču vairākas nedēļas viņas vīns stāvēja un rūga kartupeļu pagrabā, un tieši šajā augusta dienā Emīla mātei likās, ka vīns ir norūdzis. Nu ir laiks pildīt to pudelēs. Bija arī piemērots brīdis, māte nodomāja, kamēr Emīla tēvs ir rudzu druvā; tagad viņš to neredzēs un nejutīsies grēcīgs un samaitāts, ka viņa mājās brūvē vīnu.

Drīz Emīla mātei uz galda, lepni sarindotas, jau stāvēja desmit pudeles, tās viņa iesaiņos grozā un noliks kartupeļu pagrabā, kur nevienam no tām ļaunums necelsies, un Petrela kundze varēs braukt pakaļ savam vīnam, kad vien vēlēsies.

Kad Emīls un Īda pārradās no rudzu druvas ar tukšo kafijas grozu, ķiršu ogas, no kurām tika taisīts vīns, bija iebērtas spainī, kas stāvēja pie virtuves durvīm.

- Emīl, paņem spaini, - māte sacīja, - un noroc ogas mēslainē.

Emīls, paklausīgs būdams, gāja arī. Bet mēslaine atradās tūlīt aiz cūku aploka, kur skraidelēja Ruksītis. Ieraudzījis Emīlu, viņš priecīgi ierukšķējās, likdams saprast, ka tagad viņš grib tikt ārā un būt kopā ar Emīlu.