Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Emīl, mosties! - viņa sauca. - Mosties, tu ieraudzīsi kaut ko jautru!

Bet tad viņa apklusa, jo tēvs apveltīja viņu ar tik drūmu skatienu, ka bija skaidrs - viņš nu gan it nekā nesaprot no jautrības.

Pa to laiku Emīla māte rāpoja pa grīdu un lasīja vēžus. Pēc divām stundām viņa visus vēžus bija savākusi, un, kad Emīls uz pusdienām beidzot pamodās, viņš uzreiz sajuta plūstam no virtuves tikko vārītu vēžu debešķīgo smaržu un aiz prieka aši bija kājās.

Trīs dienas Kathultā tika ēsti vēži, ka nenoskatīties. Bez tam Emīls, notīrījis milzum daudz vēžu astu, pārdeva tās mācītāja kundzei par divdesmit piecām ērēm litrā. Peļņu viņš taisnīgi sadalīja uz pusēm ar Alfrēdu, kam allaž trūka naudas un kurš domāja, ka tādu naudas pelnītāju kā Emīls var pameklēt.

- Tu, Emīl, gan esi izveicīgs puika, - viņš sacīja, un tie bija patiesi vārdi. Emīla krājkasītē jau bija piecdesmit kronas, kuras viņš bija pats nopelnījis. Reiz viņš sadomāja izpārdot visus savus koka vīriņus Petrela kundzei, kura par tiem ļoti priecājās, taču, kā par laimi, no tā nekas neiznāca. Koka vīriņi palika stāvam uz plaukta un stāv tur vēl šobaltdien. Petrela kundze gribēja arī nopirkt Emīla koka bisi un uzdāvināt to kādam pazīstamam, nejaukam zēnam, bet arī no tā nekas neiznāca. Kaut arī Emīls domāja, ka ir par lielu, lai rotaļātos ar bisi, tomēr pārdot to negribēja. Viņš pienagloja bisi galdnieka skabūzī pie sienas un virs tās ar sarkanu zīmuli uzrakstīja: "PIEMIŅA NO ALFRĒDA."

To ieraudzījis, Alfrēds pasmējās, tomēr varēja redzēt, ka viņam tas patīk.

Naģeni Emīls nēsāja allaž, nespēdams bez tās it nekādi iztikt, un viņš to uzlika galvā arī tad, kad pirmo reizi gāja uz skolu; jā, nu bija pienācis laiks Emīlam iet skolā, un visi Lennebergas iedzīvotāji aizturēja elpu.

Līna neko labu negaidīja no Emīla skolas gaitām.

- Viņš apgāzīs skolu un pielaidīs skolotājai uguni, - viņa sacīja, bet Emīla māte uz Līnu stingri paskatījās.

- Emīls ir mazs, jauks puisēns, - viņa noteica. - Bija jau tā, ka viš nisen aizdidzināja mācītāj kundzi, bet par to tak viš i sēdējs galdniekskabūzī, un tev nivajag to viņam pārmest.

Tas atgadījās septiņpadsmitajā augustā, kad Emīls mācītāja kundzes dēļ sēdēja galdnieka skabūzī. Proti, todien viņa atnāca uz Kathultas sētu, lai no Emīla mātes dabūtu rakstu aušanai. Māte uzaicināja viņu uz kafijas tasi ceriņu lapenē, kur pie viena varēja arī apskatīt rakstu. Mācītāja kundzei bija vājas acis, un tāpēc viņa no somiņas izvilka palielināmo stiklu.

Tādu Emīls nekad nebija redzējis un dikti gribēja to apskatīt.

- Vari paņemt, ja vēlies, - mācītāja kundze savā vientiesībā atļāva. Viņa laikam nezināja, ka Emīls spēj pastrādāt nedarbus ar itin visu, un palielināmais stikls nemaz nav pati peļamākā manta. Emīls drīz ievēroja, ka to var izmantot par "aizdedzināmo stiklu". Kad stiklu apspīdēja saule, tās stari savācās vienā punktā, kurš spīdēja un kvēloja, un Emīls tad paraudzījās visapkārt, vai nevarētu kaut ko pa īstam aizdedzināt. Mācītāja kundze tik sēdēja un runāja ar māti vienā runāšanā, tomēr galvu viņa turēja pārlieku taisni un mierīgi. Pūkainās strausa spalvas pie viņas smalkās cepures bija kā radītas degšanai, un Emīls izmēģināja, ne jau nu gluži tāpēc, ka cerēja: viņam laimēsies tās aizdedzināt, - taču "pamēģināt vajag" viņš nodomāja, "kā gan citādi šai pasaulē var kaut ko uzzināt?"

Viņa pūliņu rezultāts ir attēlots zilajā burtnīcā.

"Te ar reizi sāka smirdēt un pacēlās dūmi no Mācītājkundzes spalvām, bet aizdegties vis niaizdegās, tak pēc deguma smirdēja gan. Un es atkal domāju, ka nu viš būs lapāks, kad kļūs par atturīpnieku; jā, smuki gan, atturīpniekkungs sēdēja visu pārējo dienu galdniekskapūzī, ak žēlig debes, tā tas bij."

Divdesmit piektajā augustā Emīls sāka iet skolā. Ja Lennebergas iedzīvotāji domāja, ka tur viņš sevi apkaunos, viņi rūgti maldījās. Skolotāja laikam gan bija pirmā, kas noģida, ka solā vistuvāk pie loga sēž nākamais komunālvaldes priekšsēdētājs - jo, klausies un brīnies, Emīls bija labākais skolnieks klasē! Lasīt viņš jau prata, starp citu, arī rakstīt un rēķināt viņš iemācījās ātrāk par visiem. Saprotams, viņš strādāja arī nedarbus, bet ne tik trakus, ka skolotāja tos nevarētu paciest... jā, vienreiz gan viņš ņēma un nobučoja skolotāju tieši uz mutes - arī par to Lennebergā ilgi runāja.

Tas gadījās tā. Emīls stāvēja pie tāfeles un izrēķināja patiesi grūtu piemēru, un, kad rēķins bija galā, skolotāja sacīja:

- Labi, Emīl! Vari sēsties!

To viņš arī izdarīja, taču garāmejot viņš noliecās pie skolotājas, kas sēdēja katedrā, un nobučoja to tieši uz mutes. Kaut ko tādu viņa vēl nebija pieredzējusi, tāpēc nosarka un izdvesa:

- Kāpēc... kāpēc tu tā darīji, Emīl?

- To es izdarīju aiz savas labsirdības, - Emīls atteica, un šis teiciens Lennebergā kļuva par sakāmvārdu. "To es izdarīju aiz savas labsirdības, sacīja Kathultas puika, kad nobučoja skolotāju," - tā viņi mēdza teikt un, kas zina, varbūt saka vēl šodien.

Starpbrīdī pie viņa pienāca kāds no lielajiem puikām un ņēmās Emīlu izsmiet.

- Tu nobučoji skolotāju, - viņš sacīja un ņirdza.

- Jā, vai gribi, lai to atkārtoju? - Emīls attrauca.

Bet to viņš nedarīja. Tas atgadījās tikai vienu vienīgu reizi. Un skolotāja nepavisam nebija dusmīga uz Emīlu šīs bučas dēļ.

Emīls daudz ko izdarīja aiz savas labsirdības. Brokastu starpbrīdī viņš mēdza aizjozt līdz nabagmājai, lai palasītu Dullajam Jokem un pārējiem nabadziņiem "Smolandes Avīzi"; tā ka nedomā, sirds Emīlam bija laba.

Kad atnāca Emīls, Dullais Joke, Jūhans Viena Ēre, Mazā Muciņa, Pīķa Kalle - visi, kā nu viņus sauca, tos nabadziņus, domāja, ka šis ir jaukākais brīdis visā garajā dienā. Dullais Joke neko daudz no dzirdētā vis nesaprata, jo, kad Emīls viņiem izlasīja priekšā, ka Ekšes viesnīcā nākamosestdien notiks liela balle, Dullais Joke saņēma rokas un sacīja:

- Āmen, āmen, tā jau tam būs būt!

Taču galvenais bija tas, ka Jokem un visiem citiem patika sēdēt un klausīties Emīlā. Nepatika vienīgi Komandantei. Tiklīdz ieradās Emīls, viņa ieslēdzās savā bēniņu istabā, jo reiz bija sēdējusi Emīla izraktajā vilku bedrē, un to viņa nespēja aizmirst.

Tagad tu varbūt uztrauksies un nodomāsi, ka Emīlam vairs nav laika nedarbiem, jo viņš taču iet skolā? Vari būt pavisam mierīgs! Redzi, tolaik, kad Emīls bija mazs, skolā gāja tikai ik pārdienas - skat, kāda laime!

- Ar ko tad tu tagadiņ noņēmies? - Dullais Joke kādu dienu jautāja, kad Emīls atnāca, lai palasītu priekšā avīzi.

Emīls mirkli padomāja un sacīja tā, kā tas patiesībā arī bija:

- Vienu dienu es daru nedarbus un otru dienu eju skolā.

1 - Kāls - 30 gabalu

Nāca rudens - aizvien tuvāk un tuvāk. Aizvien tumšākas un pelēkākas kļuva dienas Kathultas sētā, visā Lennebergā un visā Smolandē.

- Ka tevi piķis! - Līna pukojās, kad viņai piecos no rīta bija jādodas uz laidaru - vēl pilnīgi melnā tumsā. Viņai gan bija lākturis, kas apgaismoja ceļu, taču apkārtnes pelēkumā tas spīdēja tik sērīgi un vientuļi. Pelēcīgs, pelēcīgs - viss rudens līdzinājās vienai garai, pelēkai ikdienai, kurā kā blāvs un vientuļš gaismas stariņš tumsā iemirdzējās pa kādai dienai, kad notika vai nu dzīres, vai pārklaušas.