Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Jādomā: tu vis neko nezini par pārklaušu, taču tolaik cilvēkiem vajadzēja zināt, kas rakstīts Bībeles stāstos un katķismā, un tāpēc laiku pa laikam mācītājs pārklausīja ļaudis, lai redzētu, cik daudz viņi zina, un ar pārklausīšanu mocīja ne vien bērnus, bet arī citus draudzes locekļus - kā lielus, tā mazus. Šādas pārklaušas Lennebergā tika noturētas katrā mājā pēc kārtas, un, ja pati pārklausīšana nebija diez cik patīkama, tad dzīres, kas tai sekoja, bija daudz jautrākas. Piedalīties vajadzēja ikvienam draudzes loceklim, pat nabagmājas iemītniekiem, un viņi arī nāca - visi, kas vien spēja atvilkties, - jo pēc pārklausīšanas varēja pieēsties līdz kaklam, un daudzi domāja, ka tas ir varen labi.

Kādu novembra dienu arī Kathultā notika pārklausīšana, kas visus ielīksmoja, sevišķi jau Līnu, jo pārklauša viņai patika.

- Jā, bet ne viss, ko tur prasa, - viņa sacīja. - Citreiz es nemaz nezinu, ko atbildēt.

Viens bija skaidrs: Līnai Bībeles gudrības bija pasvešas. Mācītājs to zināja un mēdza uzdot viņai tikai vieglus jautājumus, jo bija labsirdīgs cilvēks. Viņš gari un plaši bija stāstījis par Ādamu un Ievu, kuri dzīvojuši Ēdenes dārzā un bijuši pirmie cilvēki uz zemes, un mācītājs, protams, domāja, ka visi to ir iegaumējuši - pat Līna -, jo, kad pienāca viņas kārta, mācītājs vaicāja:

- Līna, kā tad nu sauca mūsu pirmos vecākus?

- Tūrs un Freija, - acis nepamirkšķinot, Līna attrauca, un Emīla māte piesarka no dusmām par Līnas dumjo atbildi - kā nu ne! - Tūrs un Freija taču bija veci dievi, kuriem Smolandes ļaudis ticēja pagānu laikos, pirms gadu tūkstošiem, kad neviens ij dzirdējis nebija par Bībeles stāstiem.

- Pagāns tu biji un pagāns paliksi, - Emīla māte pēcāk teica Līnai, taču viņa turējās pretī.

- Viņu ir tik daudz, ka man jūk! Par ko ta man akurāt viss jāpatur prātā?

Taču mācītājs pārklausīja ļoti iecietīgi. Viņš likās nemanām Līnas greizo atbildi un sāka stāstīt par to, kā Dievs radījis pasauli un visus cilvēkus, kas pēcāk dzīvoja uz zemes, un cik šī radīšana ir brīnumaina.

- Pat tu, Līna, esi īsts brīnumdarbs, - mācītājs apgalvoja un jautāja Līnai, vai Līna to apzinoties un vai viņai neliekoties brīnumaini, ka Dievs viņu radījis.

Līna sacīja, ka liekoties gan brīnumaini, bet tad pārdomāja:

- Nu, mani pašu radīt jau nebija liela māksla, bet visus tos ķeburus, kas man saveidoti ausīs, tos gan nebija viegli dabūt gatavus!

Tad Emīla māte no jauna nosarka, jo domāja, ka Līna ar savām muļķīgajām atbildēm dara kaunu visai Kathultai. Un tad vēl no istabas stūra, kur sēdēja Emīls, atskanēja dzidri, skanīgi smiekli. Nabaga Emīla māte, mājas pārklausīšanā nevienam neklājās smieties - nu viņa sēdēja un kaunējās, un nomierinājās tikai tad, kad pārklausīšana bija galā un varēja sākt mielastu.

Emīla māte bija sagatavojusi tikpat daudz gardu ēdienu, cik parasti taisīja dzīrēm, lai gan Emīla tēvs bija mēģinājis iebilst.

- Bībele un katķisms taču ir galvenais, bet tu vairāk noņēmies ar gaļas kotletītēm un siera pudiņiem!

- Visam savs laiks! - Emīla māte saprātīgi atbildēja. - Savs laiks katķismam, savs laiks siera pudiņiem!

Jā, siera pudiņiem nudien bija pienācis īstais laiks, un visi, kas bija sanākuši uz pārklausīšanu Kathultā, ēda un jutās gandarīti. Arī Emīls ēda siera pudiņu tiku tikām - gan ar krējumu, gan ievārījumu -, un tieši tobrīd, kad viņš bija kārtīgi paēdis, pienāca viņa māte un sacīja:

- Emīl, esi tik labs un aiztaisi vistu kūts durvis!

Vistas caurām dienām staigāja savā vaļā, bet, pienākot vakaram, tās vajadzēja sadzīt kūtī, jo naktīs gar pakšķiem lodāja lapsa.

Bija jau gandrīz satumsis, un lija, tomēr Emīlam likās jauki uz brītiņu tikt laukā no istabas siltuma, pļāpām un siera pudiņiem. Gandrīz visas vistas jau tupēja laktā, vienīgi Klibā Lota un kādas pāris glupākas vistas vēl skraidīja pa lietu, taču Emīls tās sadzina iekšā un kārtīgi aizšāva durvju bultu, nu lapsa var nākt, ja grib. Blakus vistu kūtij atradās cūku kūts. Garāmejot Emīls paskatījās, ko dara Ruksītis, un apsolīja viņam vakariņās dzīru ēdienu.

- Es tev atnesīšu ēdienu - uz šķīvjiem jau allaž pulka paliek, kad tie badakāši būs pieēdušies, - Emīls sacīja, un Ruksītis gaidās ierukšķējās.

- Es drīz būšu atpakaļ, - Emīls apsolīja un kārtīgi aizbultēja cūku kūts durvis.

Viņpus cūku kūts atradās ateja; jā, tā agrākus laikus tika saukta šī vieta. Tu varbūt domā, ka tas nav nekāds smukais vārds, bet tad tev vajadzēja dzirdēt to vārdu, ko lietoja Alfrēds; viņš sauca to par... nu jā, tas, starp citu, man tev nemaz nav jāmāca! Atejai Kathultā bija arī smalkāks vārds. To sauca par Trises kabūzi - kāda kalpa Trises vārdā, kas ļoti sen, vēl Emīla vectēva laikā, bija uzcēlis šo mazo, vajadzīgo mājiņu.

Emīls bija aizbultējis vistu un cūku kūts durvis, un nu viņš ātrumā aizšāva arī Trises kabūža durvju bultu, kas bija ļoti neapdomīgi darīts. Viņam taču vajadzēja iedomāties: ja durvis nav no ārpuses aizbultētas, tad tur kāds ir iekšā. Bet Emīls nekad ilgi neprātoja. Ar rāvienu viņš aizgrūda bultu un pēc tam, uz augšu palēkdamies, skrēja prom un dziedāja:

"Nu esu es aizbultējis, nu esu es aizbultējis it visas durvis ciet!"

Viņa tēvs, sēdēdams Trises kabūzī, izdzirdēja šo jautro dziesmiņu un nobijās. Viņš tūlīt metās pie durvīm un tās paraustīja. Patiesi, tās bija ciet, kā jau tam jābūt, un Emīla tēvs iebļāvās:

- EMĪL!

Taču Emīls jau bija aizlēkšojis savu ceļu, skaļi un sirsnīgi dziedādams: "Nu esu es aizbultējis..." - un itin nekā nedzirdēja.

Nabaga Emīla tēvs, viņš kļuva tik dusmīgs, ka sirds krūtīs pamira. Tas nu bija kaut kas nedzirdēts, un, saki viens cilvēks, kā lai tiek ārā? Viņš mežonīgi dauzīja pa durvīm, klaudzināja un sita, bet ko tas līdzēja? Emīla tēvs sāka spert pa durvīm ar kāju. Viņš blieza tā, ka kāju pirksti saliecās, taču šis Trise bija prasmīgi strādājis, šīs bija stingras un labas durvis, kas pat pēc dauzīšanas neizkustējās ne par mata tiesu. Emīla tēvs tapa niknāks un niknāks. Viņš sāka gramstīties pa bikšu kabatām pēc saliekamā naža, domādams izgriezt durvīs spraudziņu, lai ar naža galu varētu attaisīt bultu. Taču nazis atradās viņa darba biksēs, un šodien taču viņam mugurā bija svētdienas drānas. Emīla tēvs tā nostāvēja labu brīdi un tikai šņāca aiz dusmām; nē, lamāties viņš nelamājās, jo bija taču ticīgs cilvēks, viņš lielākoties šņāca uz Emīlu un arī Trisi, kurš nebija tik daudz vīžojis, kā iztaisīt kabūzī kārtīgu logu, bet tikai tādu šauru lūciņu augstu virs durvīm. Emīla tēvs nikni paglūnēja uz aplam mazo lūku un, vēlreiz iespēris pa durvīm, nosēdās gaidīt.

Trises kabūzī bija veselas trīs sēdvietas, un uz vienas no tām apsēdās Emīla tēvs. Viņš, tā sēdēdams, aiz dusmām grieza zobus un satracināts gaidīja, kad ievajadzēsies kādam nākt uz šejieni!

"Taču man tā cilvēka žēl, jo pirmo, kas parādīsies, es nogalēšu," viņš domāja, un tas patiešām bija netaisni un neglīti no Emīla tēva puses. Bet, lai arī kā, tomēr var jau saprast viņa dusmas.

Tumsa sabiezēja pār Trises kabūzi, kamēr Emīla tēvs tā sēdēja un gaidīja, taču neviens nenāca. Viņš dzirdēja pa jumtu grabināmies lietu, un jušana bija tik drūma, ka viņš kļuva aizvien piktāks un piktāks; nē, patiesi sirds aptekas, ja tev jāsēž tumsā un vientulībā, kamēr citi līksmojas istabā pie gaišas uguns un dzīro uz viņa rēķina! Nu tam reiz jādara gals - viņš tiks ārā! Ārā! Pat ja nāktos izspraukties caur lūku!