Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Krēsas-Maja drūmi šūpoja galvu.

- Jā, kā nu būs, tā būs, ai, ai, ai, vai manu!

Emīls saskaitās.

- Kas tās par sievu gaudām? Alfrēdam drīz būs labi, vai tu to saproti?

Tad Krēsas-Maja likās mierā.

- Jā, Emīliņ, viņam būs labi, protams, ka būs labi!

Un drošības labad, paglaudījusi gulošo Alfrēdu, skaļi drošināja:

- Protams, Alfrēd, tev paliks labi, to tak es saprotu.

Bet pēc tam, paskatījusies uz kalpu istabas durvīm, pie sevis nomurmināja:

- Vienu gan es neaptveru - kā jūs pa šitik šaurām durvīm dabūsit iekšā zārku!

Emīls, to izdzirdis, saka raudat. Viņš neatlaidīgi raustīja tēvu aiz mēteļa.

- Mums jādabū Alfrēds uz Mariannelundu pie daktera, kā māte teica.

Tad Emīla tēvs ar māti tā savādi saskatījās. Šodien nebija nekādas izredzes nokļūt Mariannelundā, to viņi zināja, jā, neko darīt, taču kā lai to pasaka Emīlam, kad viņš stāvēja tik nobēdājies. Emīla tēvs un māte jau arī gribēja Alfrēdam palīdzēt, viņi tikai nezināja padoma un neattapa, ko atbildēt Emīlam. Emīla tēvs, ne vārda nesacījis, izlavījās ārā no kalpu istabas. Taču Emīls nepadevās. Viņš sekoja tēvam pa pēdām, kurp vien tas gāja, un raudāja un lūdzās, un kliedza, un draudēja, un bija no tiesas neciešams, un, padomā, viņa tēvs tomēr nesadusmojās, bet gan pavisam mierīgi atbildēja:

- Tas nav iespējams, Emīl, tas nav iespējams, tu pats to zini!

Līna sēdēja virtuvē un raudāja, un puņķojās visā galvā.

- Un es tā domāju, ka mēs uz pavasari apprecēsimies; jā, nu ardievu, nu Alfrēdam beigas, un te nu es palikšu sēžam ar četriem palagiem un duci dvieļu, jā, tas tik būs glauni!

Beidzot Emīls aptvēra, kas par trakumu. Nebija kur rast palīdzību. Zēns devās atpakaļ uz kalpu istabu. Viņš nosēdēja pie Alfrēda visu dienu, un tā bija visgarākā diena Emīla mūžā. Alfrēds gulēja gultā un snauduļoja. Tikai brīžiem viņš atvēra acis un katru reizi noteica:

- Un te esi tu, Emīl!

Emīls redzēja aiz loga puteni, un viņš ienīda to tik stipri, ka no šī naida vien sniegam visā Lennebergā un visā Smolandē vajadzēja izkust. "Bet laikam jau tā nolemts, ka pasaulei jāpārklājas ar sniegu," domāja Emīls, jo sniegs tikai gāzās un gāzās lejup veseliem blāķiem.

Ziemas dienas ir īsas, kaut arī tādam, kas sēž un gaida - kā to darīja Emīls -, tās liekas garas. Sāka krēslot, drīz iestāsies tumsa.

- Un te esi tu, Emīl! - Alfrēds sacīja atkal, bet nu viņam bija grūtāk dabūt vārdus pār lūpām.

Emīla māte, atnesusi gaļas zupu, piespieda Emīlu paēst. Viņa mēģināja arī Alfrēdam iedot kādu kumosu, taču viņš atteicās. Tad Emīla māte nopūtusies devās projām.

Kad bija jau vēls vakars, atnāca Līna ar ziņu, ka Emīlam esot laiks iet gulēt; jā, tā viņi bija iedomājušies.

- Es gulēšu tepat uz grīdas, blakus Alfrēdam, - Emīls sacīja. Un tā notika.

Zēns sameklēja sev vecu matraci un zirga deķi - gulēšanai nekā vairāk nevajadzēja. Turklāt miegs nenāca. Viņš gulēja tāpat nomodā un raudzījās, kā krāsnī izdziest ogles, un, klausīdamies Alfrēda modinātājpulksteņa tikšķos, dzirdēja, cik ātri Alfrēds elpoja un kā dažbrīd ievaidējās. Pa brīdim iekrizdams snaudā, Emīls tūlīt pat ar rāvienu bija augšā. Tad viņa krūtīs kaut kas iesūrstējās no bēdām, un, jo vairāk nakts gāja uz rīta pusi, jo skaidrāk viņš saprata, cik nelāgi ir ar Alfrēdu un ka drīz varbūt būs par vēlu - par vēlu uz visiem laikiem kaut ko grozīt.

Un, kad pulkstenis rādīja četri no rīta, Emīls izlēma, ko darīt. Viņš aizvedīs Alfrēdu uz Mariannelundu pie daktera, kaut arī viņam pašam un Alfrēdam pienāktu ceļā pēdējā stundiņa.

"Tu taču negaidīsi savā gultā nāvi, Alfrēd, nē, tas nenotiks!"

Viņš to nesacīja skaļi, viņš tikai tā domāja, ak, kā viņš domāja! Un tūliņ ķērās pie lietas. Bija jātiek ceļā, iekams kāds pamostas un mēģina viņu aizkavēt. Viņam bija stunda laika, kamēr Līna celsies slaukt govis, un šai laikā viss jānokārto.

Neviens nezina, kā Emīlam klājās un cik ļoti viņš pa šo stundu nomocījās. Pītās kamanas vajadzēja dabūt ārā no ratnīcas, Lūkasu izvest no staļļa un iejūgt kamanās, Alfrēdu vajadzēja dabūt ārā no gultas un iekšā kamanās; izdarīt pēdējo bija visgrūtāk. Nabaga Alfrēds, viņš gāja grīļodamies un smagi uzgūla Emīlam, un, kad Emīlam laimējās to aizdabūt līdz kamanām, Alfrēds uz galvas iekrita aitādās un gulēja kā miris.

Apspraudījis viņu tā, ka tikai degungals vien bija redzams, Emīls pats apsēdās uz bukas, parāva grožus, skubinādams Lūkasu, ka nu viņiem jādodas ceļā. Bet Lūkass, pagriezis galvu, neticīgi skatījās uz Emīlu. Tā taču bija viena muļķīga padarīšana - doties ārā šitādā sniegā, vai tad Emīls to nesaprata?

- Tagad būs tā, kā es likšu, - Emīls sacīja, - nū, Lūkas, braucam!

Virtuvē jau iedegās gaisma; nu Līna bija augšā. Pēdējā brīdī Emīla kamanas izlīgoja pa Kathultas vārtiem un sniegā un vējā stūrēja prom pa zemes ceļu.

Visapkārt virpuļoja sniegputenis. Sniegs sitās gar ausīm un ķepēja ciet acis tā, ka Emīls nekā neredzēja, taču viņš gribēja redzēt vismaz ceļu. Viņš nobraucīja seju ar dūraini, bet joprojām nespēja saskatīt ceļu, kaut arī pie kamanām bija piestiprināti divi ratu lukturi. Ceļa nebija. Bija tikai sniegs. Taču Lūkass jau daudzas reizes bija braucis uz Mariannelundu. Varbūt pēc savas zirga atmiņas viņš zināja, kur atrodas ceļš. Un viņš, Lūkass, būdams pacietīgs un izturīgs, tiešām bija zirgs, ar kuru vērts braukt arī sniegputenī! Atspēries viņš rāva kamanas cauri kupenām: tas gāja lēni, un katru reizi, kad kamanas iestiga, tās tika izvilktas ar spēcīgu rāvienu, un tā viņi mazpamazām virzījās uz priekšu. Emīlam ik brīdi vajadzēja palīdzēt ar sniega lāpstu. Viņš bija stiprs kā vērsēns, šis Emīls, un tonakt viņš tā lāpstoja sniegu, ka nekad to nespēja aizmirst.

- Kad cilvēkam jāvar, tas kļūst ļoti stiprs, - viņš skaidroja Lūkasam.

Un zināms, ka Emīls bija stiprs, zināms, ka viss gāja labi - pirmo pusjūdzi, taču pēc tam kļuva grūti, jā, pēc tam Emīlam klājās pavisam nelāgi. Tagad, kad viņš jau bija noguris, sniega lāpsta likās tik ļoti smaga un Emīls nejaudāja vairs izdarīt tik spēcīgus vēzienus. Viņam sala, zābaki bija pilni ar sniegu, pirkstu gali sāpēja no aukstuma, arī ausis sala, neskatoties uz to, ka viņš bija apsējis vilnas šalli pār nāģeni, lai vējš nesapūstu ausis. Viss šķita viena liela nelādzība, un mazpamazām Emīlam zuda drosme; padomā - ja nu viņa tēvam bija taisnība, kad viņš sacīja: "Tas nav iespējams, Emīl, tu zini, ka tas nav iespējams!"

Arī Lūkass zaudēja uzņēmību. Zirgam aizvien grūtāk un grūtāk nācās izvilkt kamanas, kad tās iestiga, un visbeidzot notika tas, no kā Emīls visu laiku bija baidījies. Kamanas piepeši iegrima pavisam dziļi, un Emīls saprata, ka nu viņi ir grāvī.

Jā, kamanas bija grāvī, un tur nu viņi sēdēja. Nelīdzēja, ka Lūkass stiepa un vilka un Emīls grūda un stūma tā, ka asinis sāka tecēt pa degunu, - kamanas palika, kur bijušas.

Tad Emīlu pārņēma briesmīgs niknums, un viņš tik neprātīgi saskaitās uz sniegu, kamanām, grāvi un visu šo draņķīgo pasauli, ka zaudēja visu saprašanu. Viņš laida vaļā tādu kaucienu, kas izklausījās gluži kā pirmatnējā cilvēka kauciens. Lūkass izbijās un, iespējams, arī Alfrēds, taču viņā nemanīja nekādas dzīvības pazīmes. Emīls piepeši nobijās un uzreiz pārstāja gaudot.