Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Vai tu vēl esi dzīvs, Alfrēd? - viņš bailēs jautāja.

- Nē-ē, laikam jau esmu miris, - Alfrēds atteica sēcošā, šausmīgi dīvainā balsī. Un tad niknums atstāja Emīlu un viņā palika vairs tikai bēdas. Zēns jutās tik vientuļš. Neskatoties uz to, ka kamanās gulēja Alfrēds, viņš bija pavisam vientuļš, un viņam nebija neviena, kas spētu palīdzēt. Nu Emīls vairs nezināja, ko iesākt. Mīļu prātu viņš būtu apgūlies sniegā un aizmidzis.

Taču attālāk bija kādas mājas. Tās pašas, ko Emīls bija iedēvējis par Pankūku sētu. Piepeši viņš ieraudzīja kūtī iespīdamies uguni - un viņā pamodās neliela cerība.

- Es, Alfrēd, iešu pēc palīdzības, - viņš sacīja. Taču Alfrēds neatbildēja, un Emīls gāja. Viņš tuntuļoja cauri dziļajām kupenām un, iegāzies pa kūts durvīm, vairāk līdzinājās sniegavīram nekā cilvēkbērnam.

Kūtī bija Pankūka pats, un viņš dikti izbrīnījās, ieraudzīdams durvīs stāvam Kathultas puiku - asiņojošu degunu un vienās asarās - jā, tagad Emīls raudāja, nu vairs nebija glābiņa, un viņš zināja, ka viņam ir jāraud, lai tikai izdabūtu Pankūku ārā sniegā. Viņš bija ietiepīgs, šis Pankūka, bet viņš saprata, ka viņam jāiet, un viņš, kaut arī visu laiku dusmīgi burkšķēdams, nāca ar zirgu un virvi, un instrumentiem un izvilka ragavas no grāvja.

Ja Pankūku zemniekam būtu kaut drusciņ kauna, tad viņš gan palīdzētu Emīlam aizkļūt līdz Mariannelundai, taču viņš to nedarīja. Emīlam ar Lūkasu nācās turpināt savu bezcerīgo katorgas ceļu caur sniega kupenām, kā paši mācēja. Nu viņi vairs nespēja. Viņi abi izmēģinājās, taču bija tik noguruši - un viss vilkās tik nožēlojami lēni -, un tad pienāca brīdis, kad Emīls padevās. Viņš vairs nejaudāja. Viņš nespēja pacelt pat lāpstu.

- Alfrēd, es vairs nevaru, - viņš sacīja un ieraudājās. Nu līdz Mariannelundai bija palikuši tikai pāris kilometru, un, kad viņi bija tik tuvu, šī padošanās šķita vēl smagāka.

No kamanām neatskanēja ne mazākais troksnītis. "Alfrēds laikam ir miris," domāja Emīls. Lūkass stāvēja noliektu galvu, un izskatījās, it kā viņš kaunētos. Arī viņš vairs nespēja.

Emīls, apsēdies uz bukas, palika tā sēžam. Zēns klusi raudāja, sniegs krita viņam virsū, un viņš nekustējās. Nu visam ir beigas, nu varēja snigt, cik uziet, viņš vairs par to neuztraucās.

Emīls iesnaudās; kā viņam gribējās gulēt! Kamēr sniga, viņš varēja sēdēt uz bukas un pagulēt. "Tas būtu tik jauki," viņš iedomājās.

Lai gan īstenībā nebija nedz sniega, nedz ziemas. Galu galā bija taču vasara, to viņš redzēja, jo abi ar Alfrēdu bija Kathultas ezerā un peldējās. Un Alfrēds gribēja iemācīt Emīlu peldēt, muļķa Alfrēds, vai tad viņš nezina, ka Emīls jau prot peldēt! Alfrēds pats taču viņam to bija iemācījis pirms vairākiem gadiem, vai tad to viņš ir aizmirsis? Un pēc tam viņi abi peldēja un peldēja arvien tālāk un tālāk iekšā ezerā, un ūdenī bija tik jauki, un Emīls sacīja: "Tu un es, Alfrēd!" Un viņš gaidīja, ka Alfrēds, kā parasti, atbildēs: "Kā tad, tu un es, Emīl!" Taču atbildes vietā Emīls izdzirdēja zvaniņa skaņas, un tas nu bija aplam. Kad peldas, tad taču nedzird zvaniņa skaņas!

Emīls, uztrūcies no sapņa, ar mokām atvēra acis. Un tad viņš ieraudzīja sniega tīrītāju! Pašā sniegputenī šurp brauca sniega tīrītājs, jā, patiešām, tas bija sniega tīrītājs no Mariannelundas. Un vadītājs blenza uz Emīlu tā, it kā būtu ieraudzījis spoku, nevis galīgi apsnigušu puiku no Kathultas sētas.

- Vai ceļš ir tīrīts līdz Mariannelundai? - Emīls dedzīgi jautāja.

- Jā, - vadītājs atbildēja, - ja vien tu pasteigsies. Pēc pusstundas ceļš atkal būs ciet.

Taču ar pusstundu Emīlam bija diezgan.

Kad Emīls iebrāzās daktera uzgaidāmajā istabā, tā bija pilna ar cilvēkiem. Ārsts tieši tobrīd pabāza galvu pa durvīm, lai paraudzītos, kuru tad nu pēc kārtas dziedināt... Taču Emīls iekliedzās tā, ka visi vai salēcās:

- Alfrēds guļ ragavās un mirst nost!

Dakteris nebija nejēga. Aši paņēmis palīgos pāris veču, kuri sēdēja uzgaidāmajā istabā, viņš ienesa Alfrēdu iekšā un nolika uz operāciju galda. Un, kad dakteris bija uzmetis Alfrēdam žiglu skatienu, viņš izsaucās:

- Ejiet nu mājās, veči un vecītes! Tagad man darāms kas svarīgāks!

Emīls bija domājis, ka Alfrēds kļūs vesels tai pašā mirklī, kad nonāks pie daktera, bet, ieraudzījis, ka dakteris pakrata galvu gluži tāpat kā Krēsas-Maja, viņš nobijās. Padomā tik, ja nu tomēr par vēlu, ja nu Alfrēdu nekas vairs nespēj glābt? Par to iedomājoties, viņam sirsniņa sāka sāpēt, un, asaras rīdams, viņš nobēra dakterim:

- Tu dabūsi manu zirgu, ja viņu izārstēsi... un manu sivēnu arī; tu tikai izārstē Alfrēdu. Vai tu domā, ka tas būs iespējams?

Dakteris ilgu skatienu lūkojās Emīlā.

- Es darīšu visu, ko varēšu, bet es neko neapsolu.

Alfrēds gulēja un neizrādīja nekādu dzīvības pazīmju. Taču piepeši viņš atvēra acis un samulsis paskatījās uz Emīlu.

- Un te esi tu, Emīl, - viņš sacīja.

- Jā, Emīls ir te, - ārsts atteica, - bet nu būs labāk, ja viņš uz brītiņu izies ārā, jo nu es, Alfrēd, griezīšu tev pirkstā.

Tad no Alfrēda acīm varēja nomanīt, ka viņš sabīstas, jo nebija radis pie dakteriem un griešanas.

- Es domāju, ka viņam ir drusku bailes, - Emīls skaidroja. - Vai nebūs labāk, ja es palikšu šite?

Dakteris pamāja ar galvu.

- Ja jau tu spēji viņu atvest šurp, tad šeit arī tiksi galā.

Un Emīls saņēma Alfrēda veselo roku savējā un cieši to turēja, kamēr ārsts operēja slimo. Alfrēds pat neiepīkstējās. Viņš nedz kliedza, nedz raudāja, bet Emīls drusciņ paraudāja, lai gan klusi - tā ka neviens nemanīja.

Emīls ar Alfrēdu atgriezās mājās tikai dienu pirms Ziemsvētkiem. Tad jau visa Lenneberga zināja par viņa lielo varoņdarbu - un visi Emīlam uzgavilēja.

- Šitas Kathultas puika, viņš man vienādiņ ir paticis, - visi kā viens sacīja. - Es nesaprotu, kāpēc cilvēki allažiņ sūdzas un nedod viņam mieru. Maķenīt nedarbu jau dara visi puikas.

Starp citu, Emīlam no daktera bija vēstule priekš tēva un mātes, un tur stāvēja rakstīts:

"Jums ir zēns, ar kuru varat lepoties." Un Emīla māte ierakstīja zilajā burtnīcā: "Mans Dies, kā tas mierina nabaga mātes sirdi, kas ir tik daudz bēdājusies par Emīlu. Un nupatās es lūkošu, lai šitas draucē nāktu zināms!"

Bet, ak vai, cik nemierīgas bija Kathultā šīs dienas! Kad tai šausmīgajā rītā atklājās, ka Emīls un Alfrēds ir nozuduši, Emīla tēvam uznāca tik lieli kreņķi, ka sāka sāpēt vēders un viņam vajadzēja likties gultā. Viņš domāja, ka savu mūžu vairs neredzēs Emīlu. Pēc tam bija pienākusi ziņa no Mariannelundas, kas tēvu nomierināja, taču vēders viņam sāpēja arī tad, kad Emīls pārradās mājās un iebrāzās guļamistabā, lai parādītos, ka nu viņš atkal ir mājās.

Emīla tēvs skatījās uz dēlu, un acis viņam metās valgas.

- Tu esi labs zēns, Emīl, - viņš sacīja, un Emīlam kļuva viegli ap sirdi. Šī, lūk, bija tieši tā diena, kad viņš tēvu ļoti mīlēja.

Un tur stāvēja Emīla māte un bija tīri vai piepūtusies no lepnuma.

- Jā, viņš ir dūšīgs zēns, tas mūsu Emīls, - viņa sacīja un noglaudīja Emīla zīdaino galviņu.

Emīla tēvs gulēja gultā ar siltu katla vāku uz vēdera, jo tas tik jauki noņēma sāpes. Bet nu vāks bija atdzisis un to vajadzēja atkal sasildīt.

- To es protu, - Emīls dedzīgi iesaucās, - es jau tagad esmu pieradis kopt slimniekus.