ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

un tā šitādam Borkas nekrietnelim ir tīrā laime!

— Apmet sev riņķī, ja vari! — viņa uzsauca.

— Pēc tam tu varēsi rāpties, kad es saukšu! Bet ātrāk ne!

Pērkons, kas iespēra tonakt, kad viņa piedzima, no mūra dzeguļa bija atlauzis akmens bluķi. Un tagad, kā par laimi, tas gulēja atstatu no aizas ma­las. Ronja nogūlās uz vēdera aiz akmens un uz­sauca:

— Rāpies!

Un drīz viņa juta, ka ap vēderu savelkas siksna. Birkām rāpjoties, katrs rāviens lika viņai ievai­dēties.

«Drīz es pārsprāgšu uz pusēm tāpat kā Matisa pils,» Ronja domāja un sakoda zobus, lai neva­jadzētu kliegt.

Tad siksna piepeši kļuva vaļīga, un tur stāvēja Birka un skatījās uz viņu. Ronja palika guļam un palūkoja, vai vēl var paelpot. Tad Birka sacīja:

— Ak tā, tu te guli!

— Jā, te es guļu, — Ronja atbildēja. — Vai nu tu būsi beidzis lēkt?

— Nē, vēl reizi man jālec. Lai nokļūtu īstajā pusē. Man taču, zināms, jānokļūst mājās — Borkas cietoksnī!

— Vispirms noņem manu ādas siksnu, — Ronja pieprasīja un piecēlās. — Es negribu būt saistīta ar tevi ilgāk, nekā vajadzīgs.

Viņš noraisīja no sevis siksnu.

— Nē, kur nu, — viņš sacīja. — Bet no šī brīža es varbūt tomēr esmu saistīts ar tevi. Bez siksnas.

— Ne nu esi, nekā! — Ronja teica. — Tu, ar savu Borkas cietoksni! Pazūdi kā divi deviņi!

Viņa savīkstīja dūri un ieblieza Birkām tieši pa degunu.

Viņš pasmaidīja.

— To tu gan vairs neatkārto, es tev silti ie­saku! Bet tas bija laipni no tevis, ka tu izglābi man dzīvību, par to tev paldies!

— Pazūdi kā divi deviņi, es sacīju! — Ronja sacīja un neatskatīdamās skrēja prom. Bet, kad viņa jau bija pie akmens trepēm, kas no dzeguļa veda lejā Matisa pilī, viņa izdzirda Birku saucam:

— Tu, laupītājmeita, mēs taču kādreiz vēl re­dzēsimies!

Viņa pagrieza galvu un redzēja Birku ieskrie- namies savam pēdējam lēcienam. Tad viņa ieklie­dzās:

— Es ceru, ka tu ievelsies tur vēlreiz, mēslu vabole tāds!

Viss bija daudz ļaunāk, nekā Ronja bija gaidī­jusi. Matiss no dusmām tā pārskaitās, ka pat viņa laupītāji nobijās.

Tomēr vispirms neviens negribēja ticēt tam, ko sacīja Ronja, un nu vienreiz Matiss sadusmojās uz viņu.

— Dažreiz jau nav par ļaunu stāstīt pasakas un melst blēņas. Bet tev vajadzētu atradināties no šitik pārliecīgām muļķībām. Borkas laupītāji Ma­tisa pilī — tu gan vari izdomāt. Tīri vai asinis sāk vārīties, lai gan zinu, ka tie ir meli.

— Tie nav meli, — Ronja palika pie sava. Un no jauna viņa mēģināja iestāstīt Matisam, ko bija dabūjusi zināt no Birkas.

— Tu melo, — Matiss sacīja. — Vispirms jau Borkam nav zēna. Viņam nemaz nevar būt bērnu, tas jau pastāvīgi tiek daudzināts.

Visi laupītāji klusēja, viņi neiedrošinājās nekā sacīt. Tomēr Fjūsoks beidzot atdarīja muti:

— Nu viņam laikam tomēr būs piedzimis pui­šelis. Tas, kas Undisei piedzima aiz tīrā pārbīļa tonakt, kad rībināja pērkons. Kad mums nāca pa­saulē Ronja, tu taču atminies!

Matiss, acis ieplētis, skatījās uz viņu.

— Un man to neviens nav teicis? Kas te vēl ir par vellišķībām, ko es neesmu dabūjis zināt?

Viņš mežonīgu skatu pavērās apkārt un ierēk­damies satvēra divus alus kausus, katru savā dūrē, un trieca tos pret sienu, ka alus nošļakstēja vien.

— Un Borkas čūskulēns tagad staigā pa Matisa pils jumtu? Un tu, Ronja, esi runājusi ar viņu?

— Viņš runāja ar mani, — Ronja atbildēja.

Rēkdams Matiss paņēma aitas cepeti, kas bija

uzlikts uz garā galda, un meta to pret sienu, ka tauki vien pašķīda.

— Un tu saki, tas čūskulēns stāsta, ka viņa pa­gāna tēvs ar visām savām laupītāju salašņām ir ievākušies pils ziemeļu galā?

Saprotams, Ronja bija baidījusies, ka Matiss vis negribēs daudz klausīties, bet zaudēs vai sapra­šanu no niknuma. Bet, lai Borkas laupītājus va­rētu izlingot ārā, bija vajadzīgs niknums, un tālab viņa sacīja:

— Jā, un tagad to sauc par Borkas cietoksni, liec to aiz auss!

Ierēkdamies Matiss satvēra putras katlu, kas karājās uz uguns, un svieda to pret sienu, ka putra nočūkstēja vien.

Lūvise bija sēdējusi klusi un tikai klausījusies un skatījusies. Nu viņa bija dusmīga, un to va­rēja manīt. Ar kārbu svaigi izdētu olu, kas nupat bija ienestas no vistu kūts, viņa piegāja pie Matisa.

— Ņem, — viņa sacīja. Tikai pēc tam tu visu notīrīsi, to ņem vērā!

Matiss paņēma olas un, neprātīgi aurodams, pa vienai meta tās pret sienu, tā ka šķidrums nolipi- nāja sienas.

Un tad viņš ieraudājās.

— Drošs kā lapsa alā un ērglis klints virsotnē, tā es sacīju. Bet nu…

Viņš nometās uz grīdas ar visu savu lielo au­gumu, un tur viņš gulēja un raudāja, un kliedza, un lādējās, kamēr Lūvisei tas apnika.

— Nē, nu tam jādara gals, — viņa sacīja. — Ja tev utis saviesušās kažokā, tad nelīdz te gulēt un plosīties! Labāk celies augšā un kaut ko dari!

Laupītāji izsalkuši jau sēdēja ap galdu. Pacē­lusi no grīdas aitas cepeti, Lūvise to mazliet ap- slaucīja.

— Tas būs kļuvis vienīgi mīkstāks, — viņa mierinoši sacīja un sāka griezt visiem saviem lau­pītājiem biezas šķēles.

Matiss sadrūvējies uzslējās kājās un arī apsēdās savā vietā pie galda. Bet ēst viņš nekā neēda. Viņš sēdēja, atspiedis rokās savu melno, pinkaino gal­vu, un klusi rūca, dažbrīd nopūzdamies tik skaļi, ka to varēja dzirdēt visā pils akmens zālē.

Tad pie viņa piegāja Ronja. Viņa aplika roku Matisam ap kaklu un piespieda savu vaigu pie Matisa vaiga.

— Nebēdājies, — viņa sacīja. Vajag tikai izlidi- nāt viņus ārā!

— Tas var izrādīties pagrūti, — Matiss smagi nopūtās.

Visu vakaru viņi sēdēja pavarda priekšā un centās izdomāt, kā to izdarīt. Kā lai dabū utis ārā no kažoka, kā Borkas laupītājus ārā no Matisa pils, kur tie jau ir iekārtojušies? — to Matiss gribēja zināt. Bet pirmām kārtām Matiss gribēja zināt, kā šitie nešķīsteņi, šitie sumpurņi bija varējuši tikt iekšā pils ziemeļu galā, ka neviens pats Matisa laupītājs to nebija pamanījis. Visiem, kam ar zir-

giem vai kājām vajadzēja tikt Matisa pilī, bija jā­iet cauri Vilka žokļiem, un tur dienu un nakti stā­vēja sardze. Tomēr neviens nebija redzējis ne ēnu no kāda Borkas laupītāja.

Plikpauris Pērs indīgi nosmējās.

— Nu, kā tad tu, Matis, biji iedomājies? Ka tie soļos cauri Vilka žokļiem, pieklājīgi sacīdami: «Dodiet nu vietu, labie draugi, jo šonakt mēs esam nodomājuši ievākties pils ziemeļu galā.»

— Kā tad viņi te ienāca, tu, kas tik labi visu zini?

— Ne jau nu caur Vilka žokļiem un lielajiem pils vārtiem, — Plikpauris Pērs atteica. — Pro­tams, ka no ziemeļu puses, kur mēs nesargājam.

— Nē, kādēļ mums tur vajadzīga sardze? Tur taču nav nekādas ieejas pilī — vienīgi stāva kalna siena. Varbūt viņi spēj lidot pa gaisu kā mušas? Un tad ielaižas iekšā pa mazajām šaujamlūkām, ko?

Tad Matisam pēkšņi kaut kas ienāca prātā, un viņš ieurbās ar acīm Ronjā.

— Starp citu, ko tu darīji augšā uz jumta?

— Es piesargājos, lai neieveltos Elles rīklē, — Ronja atbildēja.

Viņa nožēloja, ka nebija pavaicājusi Birkām mazliet vairāk. Tad varbūt viņš būtu pateicis, ko Borkas laupītāji darīja, lai iekļūtu ziemeļu galā. Bet nu bija par vēlu gausties.

Pa nakti Matiss nolika sardzi ne vien pie Vilka žokļiem, bet arī augšā uz jumta.