ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Un tieši to Ronja pašlaik darīja. Tā bija pati labākā nodarbošanās, kamēr pa mežu ālējās har­pijas.

Uz jumta viņa bija kāpusi daudz reižu, bet nekad vēl nebija piegājusi tuvumā tai bīstamajai aizai, kas izskatījās kā ar nazi nogriezta — bez jebkādiem dzeguļiem. Nu viņa uz vēdera pielīda tai klāt un ielūkojās dziļumā, hū, tas bija briesmī­gāks, nekā viņa bija domājusi!

Viņa paņēma no malas atlūzušu akmeni un iemeta to aizā un notrīsēja, izdzirdusi būkšķi dziļi lejā. Tas skanēja tik dobji un tik tāli; jā, šis pa­tiešām bija dziļums, no kura jāpiesargās! Bet plai­sa, kas šķīra abas pils daļas, nemaz tik plata nebija. Gan jau ar pamatīgu lēcienu varētu tikt pāri! Bet vai tad nu kāds būs tik traks? Nē, bet varbūt to­mēr — tā varētu piesargāties un vingrināties kā līdz šim! No jauna viņa ielūkojās spraugā, hū, šito dziļumu! Tad viņa pacēla skatienu uz augšu, lai paraudzītos, kur vislabāk lēkt. Un tad viņa ieraudzīja kaut ko tādu, ka aiz pārsteiguma tikko neievēlās Elles rīklē.

Gabaliņu nostāk plaisas viņā pusē kāds sē­dēja — kāds, kas bija apmēram tikpat liels kā viņa un kūļāja kājas virs Elles rīkles.

Ronja zināja, ka viņa nav vienīgais bērns pa­saulē. Vienīgi Matisa pilī un Matisa mežā gan. Bet Lūvise tika sacījusi, ka citās malās esot bērnu, cik uziet, un turklāt divēji — tādi, kuri, izauguši lieli, būšot Matisi, un tādi, kuri būšot Lūvises. Ronja pati būs Lūvise. Un pēc sevis viņa sprieda, ka tas, kurš tur virs Elles rīkles sēž un kuļā kājas, būs Matiss.

Vēl viņš Ronju nebija ieraudzījis. Ronja ska­tījās, kā viņš tur sēž. Un viņa klusi smējās par to, ka viņš ir uz pasaules.

Tad viņš Ronju ieraudzīja, un arī viņš iesmē­jās. — Es zinu, kas tu esi, — viņš sacīja. — Tu esi tā pati laupītāju meita, kas skraidelē pa mežu. Es tevi reiz tur redzēju.

— Un kas tu tāds esi? — Ronja jautāja. — Un kā gan tu te gadījies?

— Es esmu Birka, Borkas dēls, un te dzīvoju. Nupat šonakt mēs ievācāmies.

Ronja cieši skatījās viņā.

— Kādi mēs?

— Borka un Undise, un es, un mūsu divpa­dsmit laupītāji.

Pagāja labs brīdis, iekams viņa aptvēra to neie­domājamo, ko bija pateicis Birka; tad beidzot viņa vaicāja:

— Tu gribi sacīt, ka visa pils ziemeļu puse ir pilna ar mēslu vabolēm?

Viņš iesmējās.

— Nē, šeit dzīvo vienīgi godīgi Borkas laupī­tāji, bet tur pāri, kur tu dzīvo, tur čum un mudž

no meslu vabolēm, tas jau pastavigi tiek daudzi­nāts!

Ak tā, pastāvīgi tiekot daudzināts! Kāda ne­dzirdēta nekaunība! Viņai iekšā viss sāka vārīties. Bet ļaunākais vēl bija priekšā.

— Bez tam, — Birka turpināja, — šī vairs nav nekāda pils ziemeļu puse. No šīs nakts tā saucas Borkas cietoksnis — to tu liec aiz auss!

No niknuma Ronjai aizrāvās elpa. Borkas cie­toksnis! To iedomājoties vien, varēja nosmakt! Kādi nelieši viņi bija, šie Borkas laupītāji! Un šitas nekrietnelis, kas tur sēdēja un ķiķināja, viļ»® bija viens no viņiem!

— Piķis un zēvele! — viņa iesaucās. — Pagr" tik, lai tas nāk Matisam ausīs, tad visi Bo laupītāji aizies kā divi deviņi un nosmirdēs

— Jā, tā tu domā, — Birka noteica.

Bet Ronja iedomājās par Matisu un notrīsēja. Viņa bija redzējusi to plosāmies aiz niknuma un zināja, kas tas ir. Bet nu laikam būs tā, ka Matisa pils pāršķelsies vēlreiz, to viņa saprata un ieste­nējās.

— Kas tev notika? — Birka jautāja. — Vai tev kļuva slikti?

Ronja neatbildēja. Viņa bija dzirdējusi jau pie­tiekami daudz, diezgan daudz nekrietneļa runu un nekaunību. Nu šeit kaut kas jādara. Drīz pār­nāks mājās Matisa laupītāji, un tad, piķis un zē­vele, pat visniecīgākā mēslu vabole — Borkas laupītājs — būs ārā no Matisa pils ātrāk, nekā viņš tur iegājis!

Viņa piecēlās, lai ietu. Bet tad ieraudzīja, ko Birka nodomājis darīt. Patiešām, tas nekrietnelis gribēja lēkt pāri Elles rīklei! Viņš stāvēja tur otrā pusē, Ronjai pretim, un nu viņš ieskrējās. Tad Ronja iekliedzās:

— Ja tu spersi te savu kāju, es tev došu tā pa purnu, ka deguns sašķīdīs!

— Ha, ha! — Birka iesmējās un ar vienu lē­cienu bija pāri aizai. — Atkārto tu tāpat, ja vari! — viņš irgājās.

Tā viņam nevajadzēja sacīt, to Ronja necieta. Pietika jau, ka viņš un viņa mēslu vaboles bija ierīkojuši cietoksni Matisa pilī, bet neviens Bor­kas laupītājs lai nenāk te un netaisa tādus lē­cienus, kādus Matisa laupītājs nespētu atkārtot!

Un viņa to izdarīja. Ronja pati nezināja, kā tas nācās, bet piepeši viņa lidoja pāri Elles rīklei un nolēca otrā pusē.

— Tu nemaz neesi tik neapķērīga! — Birka sacīja un tūdaļ lēca vēlreiz. Bet Ronja uz viņu negaidīja. Ar jaunu lēcienu viņa vēlreiz lidoja pāri aizai. Lai viņš tur stāv un lūr uz vinu, cik grib!

— Tev taču vajadzēja sadot man pa purnu, kā­pēc tad tu to nedari? — Birka jautāja. — Es tūliņ būšu klāt.

— Redzu, — Ronja sacīja. Un klāt bija. Bet arī tagad viņa to negaidīja. No jauna viņa lēca un, lai tiktu no Birkas vaļā, bija nodomājusi tā lēkt, līdz viņai pietrūks elpas.

Pēc tam viņi vairs nerunāja. Viņi tikai lēca. Trakumā un nevaldāmā niknumā viņi uz priekšu un atpakaļ lēkāja pāri Elles rīklei. Bija dzirdama tikai viņu smagā elsošana. Vienīgi vārnas, kas sēdēja uz dzeguļiem, šad tad ieķērcās. Citādi viss bija tik nejauki kluss. Bija tā, it kā visa Matisa pils tur kalnā būtu aizturējusi elpu, gaidot, ka drīz jānotiek kaut kam šausmīgam un biedējošam.

«Jā, drīz mēs abi divi nonāksim Elles rīklē,» Ronja domāja. «Bet tad vismaz būs galā šī mū­žīgā lēkāšana!»

Patlaban Birka no jauna lidoja pāri aizai tieši viņai pretim, un arī viņa gatavojās lēkt. Kuro reizi — to viņa vairs nezināja; likās, ka viņa nekad neko citu nav darījusi kā vien lēkusi pāri bezdi­beņiem, lai tiktu vaļā no Borkas nekrietneļiem.

Tad Ronja ieraudzīja, kā Birka lēkdams paslīd uz kāda vaļīga akmens bezdibeņa malā. Un, pirms Birka pazuda dziļumā, viņa dzirdēja to iekliedza­mies.

Pēc tam viņa dzirdēja tikai vārnas. Viņa aiz­vēra acis un vēlējās, kaut šī diena nebūtu bijusi. Kaut Birkas nebūtu bijis. Un kaut viņi nekad ne­būtu lēkuši.

Beidzot viņa uz vēdera pielīda klāt pie malas un ieskatījās aizā. Un tad viņa ieraudzīja Birku. Viņš stāvēja lejā vai nu uz akmens, vai sijas, vai kaut kā, kas bija atlūzis no pārsprāgušās sienas. Tur pietika vietas tikai viņa kājām, bet vairāk arī nekam. Viņš stāvēja, un zem viņa pletās dziļā Elles rīkle, un viņa rokas mežonīgi tvarstījās, lai kaut kur pieķertos — pie kaut kā tāda, kas ne­ļautu viņam iegāzties bezdibenī. Bet Birka zi­nāja — un to zināja arī Ronja —, ka bez palīdzības viņam no turienes neizkļūt. Viņam būs tur jāstāv, līdz izsīks spēki, un tad vairs nebūs neviena Bir­kas, Borka dēla, — to zināja viņi abi.

— Paliec turpat! — Ronja uzsauca, un viņš mazliet irgojās:

— Jā, nekas cits jau man nav atlicis!

Bet nobijies viņš bija, to varēja manīt.

Ronja norāva pīto ādas siksnu, ko viņa pastā­vīgi nēsāja pie jostas satītu kamolā. Daudz reižu siksna bija viņai palīdzējusi, rāpjoties un lodājot pa mežu. Nu viņa aizmeta cilpu siksnas vienā galā, bet otru apsēja sev ap vidu. Tad viņa nolaida siksnu Birkām un redzēja, kā iespīdas Birkas acis, kad tā skanēdama no augšas slīdēja pretim. Jā, viņa manīja, ka siksna ir tieši tik gara, cik vajag,