ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

Tā Ronja vadīja savas dienas. Viņa piesargājās un vingrinājās vairāk, nekā Matiss un Lūvise no­jauta, un beidzot kļuva lokana un spēcīga kā ņiprs dzīvnieciņš, kas ne no kā nebaidījās. Ne no pelē­kajiem mošķuļiem, ne mežonīgajām harpijām, ne no apmaldīšanās mežā un ne no iekrišanas upē. Vēl viņa nebija sākusi piesargāties no ievelšanās Elles rīklē, bet bija nolēmusi * drīz to darīt.

Matisa pili gan viņa bija izpētījusi līdz pat pils mūra dzeguļiem. Viņa zināja atrast visas ne­apdzīvotās zāles, kur, izņemot viņu, neviens cits nebija spēris kāju, un viņa neapmaldījās ne pa­zemes ejās, ne tumšās alās, ne pagraba velvēs. Pils slepenās ejas un meža slepenās takas — tagad viņa pazina tās visas un visur atrada ceļu. Lai gan vislabprātāk viņai patika būt mežā, un tur viņa skraidīja augu dienu.

Bet, kad pienāca vakars un iestājās tumsa, un zāles pavardā kurējās uguns, tad Ronja pārradās mājās — nogurusi, cauru dienu piesargājoties un vingrinoties. Ap to laiku arī Matiss ar laupītājiem atgriezās no savām gaitām, un Ronja sēdēja kopā ar viņiem pie uguns un dziedāja laupītāju dzies­mas. Tomēr par viņu laupītāju dzīvi Ronja nezi­nāja nenieka. Viņa redzēja laupītājus vakaros pār­jājam mājās — zirgu muguras bija apkrautas man­tām; daudz mantu bija gan ādas maisos, gan kas­tēs, gan lādēs. Bet, kur laupītāji tās dabūja, ne­viens Ronjai nebija stāstījis, un viņa par to nebrī­nījās vairāk kā par lietus rašanos. Gluži vienkārši mantas bija šai pasaulē, to viņa bija ielāgojusi.

Dažreiz Ronja dzirdēja runājam par Borkas lau­pītājiem, un tad viņa atcerējās, ka arī no tiem viņai ir jāpiesargās. Bet līdz šim viņa nevienu nebija satikusi.

— Ja Borka nebūtu tāds kverpis, man tīri vai būtu viņa žēl, — Matiss kādu vakaru sacīja. — Kareivji medī viņu pa visu Borkas mežu, pašlaik viņam vairs nekur nedod mieru. Un drīz tie izsvēpēs Borku no viņa laupītāja midzeņa; jā, jā, mēslu vabole jau viņš ir gan, bet tomēr drusku žēl!

— Borkas laupītāji ir mēslu vaboles — visa viņu varza, — Plikpauris Pērs sacīja, un visi vi­ņam piekrita.

«Kāda laime, ka Matisa laupītāji ir krietni vien labāki,» Ronja nodomāja. Viņa noskatīja tos, kā tie sēdēja pie garā galda un strēba zupu. Bārdaini viņi bija un netīri, un ķildīgi, un nesavaldīgi.

Bet neviens nevarēja tos saukt par mēslu vabolēm, Ronjai dzirdot. Plikpauris Pērs un Cege, Pelje un Fjūsoks, Jūtiss un Jūens, Labass un Knūtass, Turre un Corms, Sturkass un Mazais Klipens — viņi visi bija Ronjas draugi un viņas dēļ gatavi iet caur uguni un ūdeni, to Ronja zināja.

— Kas gan nekaiš te, Matisa pili, — Matiss teica. — Te ikviens ir drošs kā lapsa alā un kā ērglis klints virsotnē. Ja te parādīsies kaut kādi āmurgalvas kareivji un sāks meklēt kašķi, tad viņi aizies kā divi deviņi, to viņi zina!

— Kā divi deviņi viņi aizies, un nosmirdēs vien! — Plikpauris Pērs apmierināts noteica. Tam piekrita visi laupītāji un smējās vien, iedomājo­ties, cik lielām āmurgalvām jābūt, lai mēģinātu iekļūt Matisa pilī. Tā gulēja uz klints, nepieejama no visām pusēm. Vienīgi dienvidu pusē pa kalnu lejup vijās šaura līkumota jājamtaciņa un pazuda lejā mežā. Bet no trim pusēm Matisa kalns bija stāvs — kurš āmurgalva gan iedomāsies rāpties augšā pa tādu — laupītāji kladzināja. Jo viņi nezi­nāja, kur Ronja mēdza vingrināties bezbailībā.

— Un, ja šie nāks šurp pa jājamtaku, tad viņus apturēs pie Vilka žokļiem, — Matiss sacīja. — Tur mēs tos apstādināsim ar lieliem akmeņiem. Un šo to citu vēl jaukāku!

— Un šo to citu vēl jaukāku! — Plikpauris Pērs ķiķināja, iedomādamies, kā varētu apturēt

kareivjus pie Vilka žokļiem. — Daudz vilku tur esmu nokniebis savā mūžā, — viņš piemetināja, — bet nu esu par vecu un spēju nokniebt labi ja savas blusas, tā gan!

Ronja saprata, ka jājūt līdzi Plikpaurim Pērām, kas bija tik vecs, bet viņa nesaprata, kāpēc kareiv­jiem un āmurgalvām jānāk uz Vilka žokļiem kašķi meklēt. Turklāt viņa jau bija samiegojusies un nejaudāja arī par to galvu lauzīt. Viņa tikai ielīda savā gultā un gulēja nomodā, līdz bija noklausī­jusies Lūvisi dziedam Vilka dziesmu, kā viņa to darīja ik vakaru, kad laupītājiem bija pienācis laiks atstāt pavardu un doties uz saviem guļam- kambariem. Lielajā zālē gulēja tikai viņi trīs — , Ronja, Matiss un Lūvise. Ronjai patika gulēt savā gultā un, Lūvisei dziedot, pa aizkaru spraugu ska­tīties, kā uzdzirkstī un nodziest liesmu mēles. Cik vien Ronja spēja atminēties, viņa vakaros bija dzirdējusi māti dziedam Vilka dziesmu. Tad bija pienācis laiks iet gulēt, to viņa zināja, bet, pirms aizvēra acis, viņa līksmi nodomāja: «Rīt, tad es atkal celšos augšā!» Un Ronja bija kājās, tikko sāka aust jauna die­na. Lai kāds bija laiks, uz mežu viņai vajadzēja iet, un Lūvise iedeva viņai līdzi maizi un pienu ādas tarbiņā.

— Pērkona nakts bērns tu esi, — Lūvise sa­cīja, — arī harpiju nakts bērns, tādus var ātri pie-

vilināt, tas katram zināms. Tik pielūko, lai harpijas tevi neaiznes!

Ne vienu reizi vien Ronja bija redzējusi virs meža lidināmies harpijas, bet žigli bija nolīdusi paslēpties. Harpijas bija visbīstamākās no visa bīstamā Matisa mežā, ja gribēja palikt dzīvs, no tām vajadzēja uzmanīties — tā Matiss tika pieko­dinājis. Un visvairāk viņu dēļ Matiss bija turējis

Ronju tik ilgi pilī. Skaistas, trakas un nežēlīgas bija harpijas. Ar akmens cietu skatienu tās izlū­kodamas laidelējās virs meža, lai dabūtu kādu, ko varētu plosīt ar saviem asajiem nagiem.

Bet nekādas mežonīgas harpijas nespēja aizbai­dīt Ronju prom no tām takām un vietām, kur viņa dzīvoja savu vientuļo meža dzīvi. Jā, vientuļa viņa bija, bet viņai arī neviena nevajadzēja. Kas gan lai viņai būtu vajadzīgs? Viņas dienas bija laimes un dzīvesprieka pilnas, un tās tāpat aizskrēja pā­rāk ātri. Vasara jau bija pagājusi, un iestājās rudens.

Uz rudens pusi mežonīgās harpijas allaž kļuva negantākas, un kādu dienu tās dzinās pakaļ Ronjai cauri mežam, līdz viņa sajuta, ka nupat ir klāt briesmas. Viņa gan spēja skriet žigli kā lapsa, gan zināja visas meža paslēptuves, tomēr harpijas vi­ņu neatlaidīgi vajāja, un Ronja dzirdēja to griezī­gos kliedzienus:

— Ho, ho, mazo skaisto cilvēciņ, nu tik asinis plūdīs, ho,ho!

Tad Ronja ienira ezeriņā un zem ūdens peldēja uz otru krastu. Izlīdusi ārā, viņa tur paslēpās zem kuplas egles. Un viņa dzirdēja, kā harpijas meklē un nikni klaigā:

— Kur ir mazais cilvēciņš, kur viņš ir, kur ir? Panāc tik šurp, tad mēs tevi plēsīsim un plosīsim, un asinis plūdīs, ho, ho!

Ronja palika sēžam savā paslēptuvē, līdz re­dzēja harpijas nozūdam pār koku galotnēm. Paš­laik viņai diez ko negribējās būt mežā. Bet līdz naktij un Vilka dziesmai bija vēl daudz stundu, tāpēc viņai ienāca prātā, ka varētu darīt, ko sen bija nodomājusi darīt. Viņa uzkāps uz pils jumta un piesargāsies, lai neieveltos Elles rīklē.

Daudz reižu viņa bija dzirdējusi, kā tonakt, viņai piedzimstot, bija pāršķēlusies Matisa pils. Matiss to stāstīja nenoguris.

— Piķis un zēvele, šito blīkšķi! Tev vajadzēja to dzirdēt!

— Jā, starp citu, tu jau to dzirdēji arī, būdams tāds mazs nabadziņš! Krakš — un mēs dabūjām divas pilis vienas vietā ar bezdibeni pa vidu. Un nekad neaizmirsti, ko esmu tev sacījis, — piesar­gies, ka neievelies Elles rīklē!