ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

— Visu pili mēs tik un tā nekad neesam izman­tojuši, — Matiss sacīja. — Un mēs jau dzīvosim savās zālēs, kambaros un torņa istabās kā līdz šim. Mani vienīgi kaitina tas, ka esam palikuši bez ate­jas. Jā, piķis un zēvele, tā tagad atrodas plaisas viņā malā, un man žēl tā, kurš nejaudās paciesties, līdz mēs ierīkosim jaunu.

Bet šo lietu nokārtoja ātri, un dzīve Matisa pilī ritēja tālāk uz mata kā agrāk. Tikai ar to atšķirību, ka tagad tur bija bērns. Mazs bērns, kurš, pēc Lū- vises domām, mazpamazām darīja Matisu un viņa laupītājus tādus kā pamuļķākus. Nebija jau tā, ka viņiem nāktu par ļaunu būt mazdrusciņ savaldī­gākiem un smalkāk uzvesties, bet vajadzēja zināt mēru. Un bija jau arī neparasti noskatīties, kā div­padsmit laupītāji ar savu vadoni kā tādi nelgas sēž un gavilē par to, ka viens mazs bērns tikko iemācījies rāpot apkārt lielajai zālei, — it kā uz pasaules nekad nebūtu redzēts lielāks brīnums. Protams, neparasti ātri griežoties riņķī, Ronja bija iemanījusies atsperties ar kreiso kāju — šo paņē­mienu laupītāji atzina par kaut ko ārkārtīgi apbrī­nojamu.

— Bet, ja tā labi padomā, tad lielākā daļa bērnu jau iemācās rāpot, — Lūvise sacīja. — Bez kādiem skaļiem gaviļu saucieniem, un viņu tēviem tādēļ nav jāaizmirst viss uz pasaules un bez iemesla jāpamet savs darbs.

— Vai tad Borkam tagad vajadzēs vienam pa­šam laupīt Matisa mežā? — viņa sarūgtināta jau­tāja, kad laupītāji ar Matisu priekšgalā agri brāzās uz mājām, lai tikai dabūtu redzēt, kā Ronja apēd savu piena putru, iekams Lūvise viņu noliek gu­lēt šūpuli pie sienas.

Taču Matiss šajās runās neklausījās.

— Ronja, manu mīļo dūjiņ, — viņš sauca, kad Ronja, atspērusies ar kreiso kāju, rāpoja viņam pretī taisni pāri zālei, kolīdz Matiss pārkāpa sliek­sni. Un pēc tam viņš sēdēja ar savu dūjiņu klēpī un baroja to ar putru, kamēr viņa divpadsmit lau­pītāji skatījās. Putras bļoda stāvēja uz pavarda malas gabaliņu nostāk, un savu milzu ķepu dēļ Matisa kustības bija tādas kā neveiklas, un daudz putras nopilēja uz grīdas, un vēl Ronja pa brīžam pagrūda karoti tā, ka laba tiesa putras ielidoja Ma­tisa uzacīs. Pirmo reizi laupītāji smējās tik neval­dāmi, ka Ronja sabijās un sāka raudāt, bet ātri vien viņa attapa, ka ir atklājusi kaut ko varen jautru, un to labprāt atkārtoja, kas iepriecēja vairāk laupītā­jus nekā uzjautrināja Matisu. Lai gan citādi Matiss domāja, ka viss, ko Ronja dara, ir nepārspējams un viņai pašai nav līdzīgas zemes virsū.

Pat Lūvisei bija jāsmejas, redzot Matisu tā sē­žam ar savu bērnu klēpī un putru uzacīs.

— Mīļo Matis, kam gan var ienākt prātā, ka tu esi visvarenākais laupītāju vadonis pār visiem kalniem un mežiem! Ja Borka tevi tagad redzētu, viņš smietos tā, ka piečurātu bikses!

— Nu, no tā es viņu ātri vien atradinātu, — Matiss mierīgi atteica.

Borka, lūk, bija viņa niknākais ienaidnieks. Tā­pat kā Borkas tēvs un tēvatēvs bija bijuši nik­nākie ienaidnieki Matisa tēvam un tēvatēvam; tiesa gan, kopš neatminamiem laikiem Borkas dzimta bija naidojusies ar Matisa dzimtu. Mūžīgi mūžam viņi bija bijuši laupītāji un bieds godīgiem cil­vēkiem, kam ar saviem zirgiem, ratiem un vezu­miem vajadzēja braukt cauri biezajiem mežiem, kur viņi mitinājās.

«Lai dievs ir žēlīgs tam, kam jātiek pāri Laupī­tāju takai,» — tā runāja ļaudis, ar to domādami šauro kalnu pāreju starp Borkas mežu un Matisa mežu. Jo tur uz vakts allaž stāvēja laupītāji. Un, vai tas bija Borkas laupītājs vai Matisa laupītājs, aplaupītajam tas bija viens pīpis — viņam taču vienalga, kurš laupa. Bet Matisam un Borkam gan nebija vienalga. Viņi cīnījās uz dzīvību un nāvi, un, ja pa Laupītāju taku nebrauca pietiekami daudz pajūgu, viņi laupīja viens no otra uz ne­bēdu, ko vien varēja dabūt.

Ronja par visu to nekā nezināja, viņa vēl bija par mazu. Viņa arī nenojauta, ka viņas tēvs ir bīstamais laupītāju vadonis. Ronjai tas bija tikai bārdainais, mīļais Matiss, kas smējās un dziedāja, un bļaustījās, un ēdināja viņu ar piena putru, — viņa Matisu mīlēja.

Bet Ronja auga acīm redzot un pamazām sāka izzināt apkārtējo pasauli. Ilgi viņa domāja, ka lielā velvju zāle ir visa pasaule. Un tajā viņa jutās labi, tur viņa tik droši sēdēja zem garā, milzīgā galda un rotaļājās ar čiekuriem un akmentiņiem, kurus viņai pārnesa mājās Matiss. Un lielā zāle jau nemaz nebija tik slikta vieta mazam bērnam. Daudz jautra tur varēja piedzīvot un daudz ko ie­mācīties.

Ronjai patika, ka laupītāji pa vakariem dziedāja pavarda priekšā. Viņa klusi sēdēja zem galda un klausījās, līdz prata visas laupītāju dziesmas. Vē­lāk Ronja dzidrā balstiņā viņiem piebalsoja, un Matisam palika mute vaļā aiz pārsteiguma par savu nepārspējamo bērnu, kurš tik skaisti dziedāja. Arī dancot viņa iemācījās. Jo, kad laupītāji aizrāvās tā pa īstam, tad viņi dancoja un lēkāja apkārt zālei kā trakuļi, un drīz vien Ronja ielāgoja, kā tas da­rāms. Matisam par prieku arī viņa dancoja, lēkāja un taisīja laupītāju lēcienus. Un, kad vēlāk lau­pītāji sasēdās pie garā galda, lai atvēsinātos ar kausu alus, viņš lielijās ar savu nepārspējamo meitu.

— Viņa ir skaista kā maza harpija, piekrītiet man! Tikpat lokana, tikpat tumšacaina un tikpat melnmataina. Jūs vēl nekad neesat redzējuši tik daiļu bērnu, piekrītiet man!

Un laupītāji māja ar galvu un piekrita visi kā viens. Bet Ronja klusi sēdēja zem galda ar saviem čiekuriem un akmentiņiem un, ieraudzījusi lau­pītāju kājas pinkainajos apavos, rotaļājās, it kā tās būtu viņas nevaldāmās kazas. Tādas Ronja bija redzējusi kazu kūtī, uz kurieni Lūvise ņēma viņu līdzi, kad gāja tās slaukt.

Bet neko daudz vairāk Ronja arī nebija piere­dzējusi savā īsajā mūžā. Viņa nekā nezināja, kas atradās ārpus Matisa pils. Un, lai kā viņam tas ne­patika, kādā jaukā dienā Matiss saprata, ka nu tā stunda ir situsi.

— Lūvis, — viņš sacīja savai sievai. — Mūsu bērnam jāiepazīst dzīve Matisa mežā. Ļauj viņai iet!

— Ak, tad beidzot tu esi to sapratis, — Lūvise noteica. — Bijusi man teikšana, tas būtu noticis jau krietni agrāk.

Un no tās reizes Ronjai bija brīv klaiņot apkārt pēc sava prāta. Bet vispirms Matiss viņai šo to piekodināja.

— Piesargies no mežonīgajām harpijām un pe­lēkajiem mošķuļiem, un Borkas laupītājiem! — viņš sacīja.

— Kā es zināšu, kuras ir mežonīgās harpijas,

kuri pelēkie mošķuļi un kuri Borkas laupītāji? — Ronja jautāja.

— To tu pamanīsi, — Matiss atteica.

— Ak tā, — Ronja novilka.

— Un vēl tev jāpiesargās neapmaldīties me­žā, — Matiss mācīja.

— Ko es iesākšu, ja apmaldīšos mežā? — Ronja jautāja.

— Uzmeklēsi īsto taku, — Matiss sacīja.

— Ak tā, — Ronja teica.

— Un vēl tev jāpiesargās neiekrist upē, — Ma­tiss sacīja.

— Ko es iesākšu, ja iekritīšu upe? — Ronja jautāja.

— Peldēsi, — Matiss zināja teikt.

— Ak tā, — Ronja atteica.

— Un vēl tev jāpiesargās neievelties Elles rīk­lē, — Matiss turpināja.

Viņš domāja plaisu, kas dalīja uz pusēm Matisa pili.

— Ko es iesākšu, ja ievelšos Elles rīklē? — Ronja gribēja zināt.

— Tad tu vairs nekā neiesāksi, — Matiss no­teica, un tūdaļ no viņa krūtīm izlauzās tāds rē­ciens, it kā tās būtu satvēris pats nelabais.

— Ak tā, — Ronja novilka, kad Matiss bija bei­dzis rēkt. — Tad jau es labāk neiekritīšu Elles rīk­lē. Vai būs vēl kas?