ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

— Borkas nekaunība jau robežu nepazīst, — viņš sacīja. — Tā vien skaties, kā mežonīgs vērsis viņš atdrāzīsies pāri Elles rīklei un gribēs mūs pavisam izdzīt no Matisa pils.

Viņš paņēma savu alus kausu un trieca to pret sienu tā, ka alus izšļakstījās pa visu zāli.

— Es tagad eju gulēt, Lūvis! Nevis lai aizmigtu, bet lai pārdomātu un lādētos, un lai tik kāds uz­drošinās mani traucēt!

Arī Ronja tovakar ilgi neaizmiga. Piepeši viss bija tik bēdīgs un nejēdzīgs. Kāpēc tā vajadzēja notikt? Sitas Birka — viņa taču bija tik priecīga, to pirmo reizi ieraugot! Un, kad nu viņa beidzot sastapa kādu savā vecumā, kāpēc tam visādā ziņā bija jābūt mazam, nejaukam Borkas laupītājam?

Nākamaja rīta Ronja pamodas agri. Viņas tevs jau sēdēja pie galda un ēda putru. Bet ēšana vedās lēnām. Sadrūmis viņš virzīja lielo karoti pie mutes, dažbrīd aizmirsdams muti attaisīt. Tā viņš arī necik neieēda. Un nebija lemts viņam dabūt vairāk pēc tam, kad Mazais Klipens, kas kopā ar Sturkasu un Cegi bija stāvējuši pa nakti sardzē pie Elles rīkles, pēkšņi iebrāzās pils zālē, bļaudami:

— Borka tevi gaida, Matis! Viņš stāv viņpus Elles rīkles un ārdās, un tūlīt grib ar tevi runāt!

To pateicis, Mazais Klipens aši palēca sāņus, kas bija prātīgi darīts, jo nākošajā mirklī viņam cieši gar ausīm aizlidoja koka trauks ar Matisa putru un ietriecās sienā, to visu nošļakstīdams.

— Tu pats to notīrīsi, — Lūvise stingri pie­kodināja, bet Matiss viņā neklausījās.

— Ak tā, Borka grib ar mani runāt! Piķis un zē­vele, to prieku viņš dabūs, un pēc tam viņš labu laiku vairs nerunās! Ja vispār vēl kādreiz runās! — Matiss noteica un sakoda zobus tā, ka tie nošnirkstēja.

Tagad visi laupītāji drūzmēdamies nāca ārā no saviem guļamkambariem, gribēdami zināt, kas no­ticis.

— Zibensātrumā aprijiet savas putras! — Ma­tiss pavēlēja. — Jo pēc tam mēs grābsim mežonīgo vērsi aiz ragiem un gāzīsim viņu Elles rīklē!

Ronja ģērbās. Tas bija ātri izdarāms, jo virs krekliņa viņai vajadzēja uzvilkt tikai īsu jērādas vamzi un vēl garās bikses. Un kailām kājām viņa staigāja augām dienām līdz pat sniegam. Nevaja­dzēja šķiest laiku, zābakus vai ādas apavus uzvel­kot, kad, kā pašreiz, bija mazliet jāpasteidzas.

Ja viss būtu bijis kā parasti, Ronja jau drīz vien būtu skraidījusi pa mežu. Bet nekas vairs nebija kā parasti, un nu viņai vajadzēja kāpt uz jumta, lai redzētu, kas tur notiks.

Matiss mudināja savus laupītājus, un vēl pil­nām mutēm viņi visi — pat Lūvise un Ronja — apņēmīgi virzījās augšup pa pils kāpnēm uz jumtu. Tikai Plikpauris Pērs viens palika sēžam pie put­ras šķīvja rūgti gremžamies, ka vairs nespēj pie­dalīties, kad notiek kaut kas aizraujošs.

— Pārāk daudz pakāpienu šajā mājā, — viņš murmināja. — Un pārāk vārgas kājas dažam la­bam.

Sis bija dzidrs, auksts rīts. Pirmie sarkanīgie saules stari apspīdēja dziļos mežus ap Matisa pili. Pāri pils robotajai apmalei Ronja varēja tajos nolūkoties. Tur lejā viņai gribējās būt, savā mierī­gajā, zaļajā pasaulē. Nevis te pie Elles rīkles, kur tagad bija sastājušies Matisa laupītāji un Borkas laupītāji un blenza cits uz citu pāri bezdibenim, kas viņus šķīra.

«Tad, lūk, kāds viņš izskatās, šis nešķīstenis,» Ronja nodomāja, ieraudzījusi Borku savu laupī­tāju priekšā, kā viņš tur stāvēja nekaunīgs un iz­plestām kājām. «Nav jau viņš tik stalti noaudzis un smuks kā Matiss; tas ir labi,» viņa nodomāja. Bet viņš izskatījās spēcīgs, to nevarēja noliegt. Saprotams, viņš bija maza auguma, bet platiem pleciem un stiprs, un piedevām vēl sarkanma­tains — sarkanās matu šķipsnas bija izspūrušas uz visām pusēm. Blakus viņam stāvēja kāds tikpat sarkaniem matiem, lai gan likās, ka tam galvā ir uzmaukta gluda vara ķivere. Jā, tur stāvēja Birka, un šķita, ka viņš uzjautrinās par gaidāmajiem kumēdiņiem. Viņš paslepus pamāja Ronjai, itin kā viņi būtu veci draugi; jā, tā šis sumpurnis lai­kam iedomājās!

— Tas ir labi, Matis, ka tu nāc tik makten stei­dzīgi, — Borka teica.

Matiss tumšu skatu glūnēja uz ienaidnieku.

— Es būtu atnācis agrāk, — viņš sacīja, — bet vispirms man vajadzēja padarīt kādu darbu.

— Kas tas par darbu? — Borka pieklājīgi ap­vaicājās.

— Agrā gaismiņā es sacerēju kādu dzejoli. Tas saucas «Žēlabu dziesma par beigtu Borkas laupī­tāju». Iespējams, ka Undisei tas būs neliels mieri­nājums, kad viņa būs kļuvusi atraitne!

Varbūt Borka bija iedomājies, ka Matiss ļausies vienoties un vairs neķildosies par to Borkas cie­toksni. Bet tur nu viņš stipri alojās, to viņš manīja un nu kļuva dusmīgs.

— Labāk padomā, kā nomierināt Lūvisi, kurai vienādiņ jānoņemas ar tevi un jāpiepilda tava rīkle.

Undise un Lūvise, abas mierināmās, stāvēja katra savā Elles rīkles pusē, sakrustojušas rokas virs krūtīm, un cieši skatījās viena otrai acīs. Tā vien likās, ka viņas labi tiks galā arī bez mieri­nāšanas.

— Uzklausi mani, Matis, — Borka iesāka. — Borkas mežā vairs ilgāk nebija dzīves. Kareivji tur čum un mudž kā sūdu mušas, un kaut kur jau vajadzēja iet ar sievu, bērnu un saviem laupītā­jiem.

— Var jau būt, — Matiss sacīja. — Bet tā, blīkš, blākš, nolaupīt mājokli, nemaz neprasot, — ne­viens, kas kaut cik prot kaunu, tā nedara.

— Tā ir laupītāja cienīga runa, — Borka sa­cīja. — Vai tu pastāvīgi neesi ņēmis, ko gribējis, bez jebkādas prasīšanas?

— Hm, — Matiss norūca. Tagad viņš izskatījās,

it kā nezinātu, ko atbildēt. Ronja nesaprata, kāpēc. Kas tas bija, ko Matiss bija ņēmis bez prasīšanas, tas viņai jādabū zināt.

— Jā, runājot par šo un vēl ko citu, — Matiss pēc īsa klusuma brīža atsāka. — Būtu uzjautri­noši dzirdēt, kā jūs tikāt iekšā; jā gan, jo tad va­rētu jūs izlingot ārā pa to pašu ceļu.

— Tā nu tu izlingosi, — Borka sacīja. — Kā mēs tikām iekšā? Redzi, te mums ir viens puišelis, kas var uzrāpties pa visstāvākajām kalnu sienām ar stipru virvi kā asti aizmugurē.

Viņš noglauda Birkas sarkano pakausi, un tas viegli pasmaidīja.

— Un šis puišelis augšā kārtīgi nostiprina vir­vi, lai mēs visi varētu tur uzrāpties. Un tad atliek tikai iet taisni pilī iekšā un iekārtot sev piemērotu laupītāju midzeni.

Kādu brīdi Matiss grieza zobus, kamēr norija rūgto kamolu. Tad sacīja:

— Cik man zināms, no ziemeļu puses nav ne­kādas ieejas.

— Cik tev zināms, — tu necik daudz vis neat­ceries un nezini, kas ir šai pilī, lai gan esi nodzī­vojis te visu savu mūžu! Jo, redzi, tolaik, kad tā vairāk līdzinājās kungu mājai nekā pašlaik, kal­ponēm vajadzēja kādas durvis, pa kurām iet barot

cūkas. Tu taču vēl atceries, kur atradās vecā cūk­kūts, kad tu vēl biji mazs? Kur mēs ar tevi ķērām žurkas, līdz tavs tēvs mūs uzgāja un mani tā ie- pļaukāja, ka likās — galva noripos.

— Jā, viņš gan izdarīja daudz laba, mans tēvs, — Matiss priecājās. — Visus Borkas nešķīsteņus viņš paturēja acīs, kur vien tika tiem klāt.

— Jā, jā, — Borka piekrita. — Un tas pļāviens pa ausi man iemācīja, ka visi no Matisa dzimtas ir mani mūžīgie ienaidnieki. Agrāk es neliku vērā, ka mēs piederam pie dažādām dzimtām, tu un es, un arī tu to nezināji.

— Bet nu es to zinu, — Matiss sacīja. — Un tagad te būs vai nu «Žēlabu dziesma par beigtu Borkas laupītāju», vai arī tu ar saviem dienderiem atstāsi pili pa to pašu ceļu, pa kuru ienāci.