ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Tonakt viņa gulēja nemierīgi un sapņoja par pazemes balsīm un viņu vilinātājdziesmām, bet, no rīta pamodusies, nekā vairs neatcerējās.

Birku gan viņa atcerējās. Turpmākās dienas viņa dažreiz iedomājās par Birku — diez kā viņam klā­jas tur, Borkas cietoksnī. Un cik ilgs laiks paies, līdz Matiss beidzot izdzīs viņa tēvu un visus viņa laupītāj salašņas no savas pils.

Katru dienu Matiss kala jaunus, milzīgus plā­nus, bet liela labuma no tiem nebija.

— Neder, — Plikpauris Pērs sacīja, lai ko arī Matiss izdomāja. — Tev jābūt viltīgam kā vecam lapsu kūmiņam, jo ar varu tā lieta neies.

Matisam nevedās būt viltīgam kā lapsas kūmi­ņam, bet viņš darīja visu, kas viņa spēkos. Un, kamēr viņi tā prātoja, nekas daudz netika salaupīts. Laikam jau arī Borkas laupītājiem bija citi darbi padomā. Un cilvēki, kuriem šajās dienās vaja­dzēja doties pa Laupītāju taku, mutes vien ieplēta, nemanīdami nevienu laupītāju. Viņi nesaprata, kā­pēc te viss ir tik mierīgi. Kur palikuši visi meža laupītāji? Fogta kareivji, kas tik neatlaidīgi bija vajājuši Borku, atrada alu, kur viņš bija mitinā­jies, bet nu tā bija tukša un pamesta. Borku nekur neredzēja, un kareivji bija priecīgi, ka beidzot var atstāt Borkas mežu, kas pret rudeni bija kļuvis tumšs, auksts un lietains. Viņi zināja, ka tālāk projām, Matisa pilī, arī mājoja laupītāji, bet lab­prāt negribēja to atcerēties. Sliktākas vietas par to vairs nebija, un laupītāju vadoni, kas tur siroja, bija grūtāk notvert nekā ērgli klints virsotnē. To viņi labāk atstāj mierā.

Visvairāk laika Matiss izšķieda, mēģinādams iz­zināt, kas pils ziemeļu galā Borkas laupītājiem ir padomā un kā vislabāk tikt tiem klāt. Tāpēc viņš katru dienu devās izlūkgājienā. Kopā ar pāris vī­riem viņš apjāja apkārt mežam no ziemeļiem, bet iebrucējus nekur nemanīja. Tur viss bija kā iz­miris — it kā tur nebūtu neviena Borkas laupītāja. Pamatīgi garas virvju kāpnes gan viņi bija sev novijuši, lai bez pūlēm varētu tikt augšā un lejā pa klints sienu. Vienu vienīgu reizi Matiss ieraudzīja tās nolaistas zemē. Tad viņš vai sapra­šanu pazaudēja un kā neprātīgs metās pie kāpnēm, lai tiktu augšā. Viņa laupītāji, degdami cīņas kārē, sekoja Matisam. Bet tad no Borkas cietokšņa iz­šāvās bultu lietus, un Mazais Klipens dabūja vienu bultu gurnā, tā ka divas dienas sagulēja uz gultas. Skaidrs bija viens — virvju kāpnes tiek nolaistas tikai visstingrākajā apsardzībā.

Rudens tumsa pašlaik smagi klājās pār Matisa pili, un laupītājiem tik ilga dīkā sēdēšana par labu nenāca. Viņi kļuva nepacietīgi un ķīvējās biežāk nekā parasti, tā ka Lūvisei beidzot nācās viņus asi norāt.

— Ar saviem ķīviņiem un savām gaudām jūs man bungādiņas pārplēsīsiet! Vācieties prom un, ja nevarat dzīvot mierā un saticībā, pazūdiet kā divi deviņi!

Tad laupītāji noklusa, un Lūvise lika viņus pie derīga darba — iztīrīt un sakopt vistu kūti, aitu kūti un kazu stalli —, pie tāda darba, kuru viņi no sirds ienīda. Bet neviens no tā netika vaļā, izņemot Plikpauri Pēru un tos, kuri tobrīd stā­vēja sardzē pie Vilka žokļiem un augšā pie Elles rīkles.

Arī Matiss darīja, ko spēja, lai uzturētu laupītā­jos dūšu. Viņš ņēma tos līdzi aļņu medībās. Ar šķēpiem un lokiem viņi devās uz rudenīgo mežu, un Plikpauris Pērs smīnēja vien, kad viņi pārradās mājās, vilkdami līdzi četrus lielus aļņu tēviņus, ko bija nomedījuši.

— Cik ilgi tad var ēst tikai vistas zupu, aitas zupu un biezputru vien, — viņš sacīja. — Nu būs kaut kas, ko zelēt, un mīkstākie gabali jau allaž tiek bezzobainajam, to taču katrs saprot.

Un Lūvise cepa aļņa gaļu un kūpināja aļņa gaļu, un sālīja to, lai papildus ar vistas cepešiem un aitu ciskām varētu izvilkt ziemu.

Ronja, kā jau parasti, dzīvojās pa mežu. Tagad tur viss bija tik kluss, bet, lai tur uzturētos, arī rudenīgais mežs viņai bija labs diezgan. Sūna bija zaļa, mitra un mīksta zem viņas kailajām pēdām, tur tik jauki smaržoja pēc rudens, un koku zari mirdzēja no valguma. Bieži lija. Viņa sēdēja sa­rāvusies zem kuplas egles, un viņai patika klau­sīties, kā ārpusē čabina lietus. Dažreiz lija tik spē­cīgi, ka viss mežs šalca no lietus, — arī tas viņai patika. No zvēriem tikpat kā neviens nerādījās. Viņas lapsas dzīvojās pa alu. Bet dažreiz krēslā viņa redzēja staigājam aļņus un savvaļas zirgus ganāmies starp kokiem. Viņa gaužām gribēja no­ķert sev savvaļas zirgu un bija mēģinājusi daudz reižu, bet nekad viņai nebija laimējies. Tie bija tik bikli un laikam jau grūti savaldāmi. Tomēr bija pienācis laiks Ronjai dabūt zirgu. To viņa bija tei­kusi arī Matisam.

— Jā, kad tu būsi pietiekami stipra, lai pati to noķertu, — viņš bija atbildējis.

«Un vienreiz es to izdarīšu,» viņa nodomāja. «Es noķeršu vienu skaistu zirdziņu un aizvedīšu

to uz Matisa pili, un uzlikšu tam iemauktus, tāpat ka Matiss to ir izdarījis ar visiem saviem zir­giem.»

Citādi rudenīgais mežs bija savādi tukšs.' No­zuduši bija visi radījumi, kas tur parasti mājoja. Tie droši vien bija salīduši savās alās un paslēp­tuvēs. Dažreiz, bet diezgan reti, no kalna lejup atlaidās mežonīgās harpijas, bet tagad tās laikam bija nomierinājušās un labprātāk uzturējās augšā, savās kalnu alās. Tuvumā nerādījās arī pelēkie mošķuļi. Tikai vienu reizi Ronja redzēja pāris pa- lūram aiz kāda akmens. Bet no pelēkajiem mošķu- ļiem viņa vairs nebaidījās.

— Pazūdiet kā divi deviņi! — viņa uzkliedza, un tie sēkdami pazuda.

Birka nekad netika redzēts Ronjas mežā. Un par to viņa tikai priecājās. Vai viņa priecājās? Daž­brīd Ronja pati nezināja, kā tas īsti ir. ^ Tad atnāca ziema. Uzkrita sniegs, uznāca auk­stums, un sarma pārvērta Ronjas mežu ledus me­žā — visskaistākajā, kāds jebkad redzēts. Viņa tur slēpoja, un, kad krēslā atgriezās mājās, viņai ma­tos bija sarma, un, lai gan viņai bija ādas dūraiņi un zābaki, atnadži un kāju pirksti bija sasprēgā­juši. Bet nekāds sniegs un aukstums nespēja attu­rēt Ronju no meža. Nākamajā dienā viņa atkal bija tur. Dažkārt Matiss kļuva nemierīgs, redzot viņu drāžamies pa pakalniem lejā uz Vilka žokļiem, un viņš sacīja Lūvisei, kā jau to bieži bija darījis:

— Kaut tik nu izietu labi! Kaut tik viņai neatga- dītos kaut kas ļauns! Jo tad manai dzīvei ir beigas.

— Par ko tu gremzies? — Lūvise brīnījās. — Tas bērns tiks ar sevi galā labāk par jebkuru lau­pītāju, cik reižu tas man tev jāsaka!

Un, zināms, Ronja tika ar sevi galā. Bet kādu dienu atgadījās kaut kas tāds, ko Matisam labāk bija neuzzināt.

Pa nakti bija sasnidzis daudz sniega, izjaucot visas Ronjas slēpju pēdas. Nu viņai bija jāiebrauc jaunas, un tas bija grūts darbs. Aukstums bija pār­vilcis sniegam plānu sērsnas kārtu, un tā nebija diez cik stipra. Slēpes visu laiku grima sniegā, un nu beidzot viņa vairs nejaudāja braukt. Tagad viņa gribēja uz mājām.

Ronja bija uzbraukusi kalna korē, un pa otru pusi viņai vajadzēja braukt lejā. Tā bija stāva nogāze, bet viņai bija slēpju nūjas, ar ko bremzēt, un viņa bez baiļu brāzās lejā, ka sniegs kūpēja vien. Pa ceļam gadījās paugurs, un Ronja pārlidoja tam pāri. Bet lidojumā pazaudēja vienu slēpi, un, kad viņas kājas pieskārās zemei, viena kāja iegrima dziļā caurumā. Savu slēpi viņa redzēja pazūdam lejā pa nogāzi, bet pati palika sēžam ar kāju līdz celim caurumā. Iesākumā viņa smējās par to, tad pārstāja, pamanīdama, cik viss ir nelāgi. Viņa ne­varēja tikt ārā — nelīdzēja ne spēcīga raustīšana, ne vilkšana. No cauruma atskanēja murmināšana,