ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Birka smaidīja.

— Es jau varu būt tavs brālis, ja tu tā vēlies, laupītājmeit!

— Es to vēlos! — Ronja sacīja. — Bet vienīgi tad, ja tu sauksi mani par Ronju!

— Ronja, māšel! — Birka sacīja. Un nozuda putenī.

— Šodien tu ilgi biji mežā, — Matiss sacīja, kad Ronja bija apsēdusies pie uguns, lai mēģinātu sa­sildīties. — Vai tev labi gāja?

— Jā, diezgan labi, — viņa atteica, pastiepdama pret siltumu savas ledusaukstās rokas.

Tonakt pār Matisa pili un apkārtējiem mežiem nāca tāds sniegs, ka pat Plikpauris Pērs neat­minējās pieredzējis tik lielas kupenas. Četriem vīriem vajadzēja bīdīt pils lielos vārtus, lai pa tiem varētu izspraukties un norakt vismaz lielumu snie­ga. Arī Plikpauris Pērs pabāza degunu ārā un no­pētīja balto, izmirušo klajumu — viss nu gulēja zem sniega segas. Vilka žokļi bija pilnīgi aizķepēti. «Ja turpinās snigt tā kā pašlaik, tad cauri šai kaln- aizai varēs tikt ne ātrāk kā pavasarī,» tā domāja Plikpauris Pērs.

— Tu, Fjūsok, — viņš sacīja, — ja tu nezini lie­lāka prieka kā lāpstot sniegu, tad vēl labu laiku es varu apsolīt daudz jautru brīžu!

Plikpauris Pērs lielākoties pareģoja pareizi, un taisnība viņam bija arī šoreiz. Ilgu laiku sniegs gāzās zemē blāķiem dienu un nakti. Laupītāji raka un lādējās, bet savs labums no sniega bija — ne­vajadzēja turēt sardzi pret Borkas dienderiem ne pie Vilka žokļiem, ne arī pie Elles rīkles.

— Borka jau gan ir muļķāks par sivēnu, — Ma- tiss sacīja, — bet tik necilvēciski dumjš taču viņš nebūs, ka gribēs kauties, iegrimis līdz padusēm sniegā.

Tik dumjš nebija arī Matiss, un pie tam tieši šo­brīd tas viņam diez ko nebija prātā. Viņam bija daudz nopietnākas lietas, ko domāt. Pirmo reizi mūžā Ronja bija saslimusi. Nākamo rītu pēc mežā pavadītās dienas, kas tik tikko nekļuva par viņas pēdējo dienu, Ronja pamodās ar lielu karsoni un sev par brīnumu juta, ka viņa nemaz negrib celties augšā kā parasti.

— Kas tev noticis? — Matiss, nometies ceļos pie viņas gultas, iekliedzās. — Ko tu runā? Tu taču nebūsi slima?

Viņš saņēma Ronjas roku un juta, cik tā ir kar­sta: jā, viņš manīja, ka Ronja deg kā ugunīs, un iz­bijās. Nekad vēl Matiss nebija redzējis viņu tādu. Vesela kā rutks Ronja ir bijusi visas savas dzīves dienas. Bet te nu gulēja Ronja, viņa meita, kuru viņš tik ļoti mīlēja, un viņš zināja! Viņš zināja, kas būs! Viņam atņems Ronju, viņa nomirs, viņš sa­juta to tik stipri, ka sirds krūtīs iesāpējās. Un viņš nesaprata, ko lai iesāk ar savām neprātīgajām bēdām. Vislabprātāk viņš būtu gribējis sist galvu pret sienu un rēkt, kā to parasti darīja. Bet ne­varēja taču baidīt nabaga bērnu — tik daudz saprašanas viņam tomēr bija. Tādēļ viņš uzlika roku uz viņas kvēlošās pieres, murminādams:

— Tas labi, ka tev ir silti, Ronja, meitiņ! Kad slimo, tad jau jābūt silti.

Bet Ronja pazina savu tēvu, un, lai gan viņai bija karsonis, viņa mēģināja to mierināt.

— Nemuļķojies, Matis! Tas vēl nav nekas. Varēja būt daudz ļaunāk.

«Varēja būt tā, ka es no ziemas līdz pavasarim gulētu zem sniega prom mežā,» viņa domāja. Na­baga Matiss, no jauna viņa iztēlojās, cik salauzts būtu tēvs, un asaras sariesās Ronjai acīs. To re­dzēdams, Matiss nodomāja, ka viņa tur guļ un sēro, ka viņai tik jaunai jāmirst.

— Mīļo bērniņ, protams, ka tu paliksi vesela, tik neraudi vien! — viņš sacīja, skaļi apspiezdams šņukstus. — Bet kur ir tava māte? — viņš tūlīt iebļāvās un raudādams izskrēja pa durvīm.

Kāpēc Lūvise nestāvēja ar zāļu tējām pret kar­stumiem rokās, kad Ronjas dzīvība karājās matu galā, — to viņš gan gribētu zināt!

Matiss izmeklējās viņu aitu kūtī, bet tur viņas nebija. Neēdušas savā aizgaldā blēja aitas. Lai gan tās drīz vien pamanīja, ka nav atnācis īstais barotājs. Jo šis stāvēja, noliecis pie aizgalda malas savu pinkaino galvu, un raudāja tik nevaldāmi, ka aitas stipri satrūkās.

Matiss turpināja kaukt, līdz Lūvise, pabeigusi savu darāmo pie vistām un kazām, ienāca pa dur­vīm. Tad viņš iebļāvās:

— Siev, kāpēc tu neesi iekšā pie sava slimā bērna?

— Vai man ir slims bērns? — Lūvise mierīgi apjautājās. — To es nezināju. Bet tiklīdz būšu ie­devusi aitām, kas tām pienākas…

— To es varu izdarīt! Ej pie Ronjas! — viņš kliedza un tad mazliet klusāk nosēca:

— Ja vien viņa vēl ir pie dzīvības!

Viņš sāka mest ārā no gubeņa apšu slotas, un, kad Lūvise bija aizgājusi, barodams aitas, viņš sūdzēja tām savas bēdas.

— Jūs vis nezināt, ko tas nozīmē, kad ir bērns! Jūs nezināt, kāda ir sajūta, kad jāzaudē savs vis­mīļākais jēriņš!

Te piepeši viņš apklusa, jo nu atcerējās, ka pa­vasarī visām aitām bija atskrējuši jēriņi. Un kas no tiem bija palicis pāri… no visiem gandrīz

tikai aitu škinki!

Lūvise deva savai meitai dzert zāļu tējas pret karsoni, un pēc trim dienām Ronja bija vesela. Matisam par prieku un izbrīnu. Ronja bija tāda pati kā agrāk, tikai mazdrusciņ domīgāka. Trīs die­nas guļot, viņa bija paguvusi šo to pārdomāt. Kā nu būs? Ar Birku. Brāli viņa bija dabūjusi, bet kad viņa varēs ar to satikties? Slepenībā tam jānotiek. Viņa taču nevarēja stāstīt Matisam, ka ir draugos ar Borkas laupītāju. Tas būtu tas pats, kas iebelzt viņam ar veseri pa galvu, tikai vēl daudz ļaunāk, un viņš būs daudz niknāks un vairāk satriekts nekā jebkad. Ronja nopūtās: kāpēc viņas tēvam allaž vajadzēja būt tik nesavaldīgam? Vai viņš bija priecīgs vai nikns, vai bēdīgs — tas vie­nalga —, varmācīgs un nesavaldīgs viņš bija pār­lieku, ar to pietiktu veselai laupītāju bandai.

Ronja nebija paradusi melot savam tēvam. Viņa tikai noklusēja, ko zināja, kas darīs tēvu bēdīgu vai dusmīgu. Vai bēdīgu un dusmīgu vienlaikus — kāds viņš kļūs, ja Ronja pastāstīs par Birku. Bet tur nekā nevarēja līdzēt — ja viņa tagad ir dabū­jusi brāli, tad viņa arī gribēja būt ar to kopā, pat ja tas jādara paslepšus.

Bet kur gan paslepšus varēja aiziet pa tādu snie­gu? Uz mežu tikt nevarēja, jo Vilka žokļi bija ciet, un pie tam šis ziemas mežs Ronju nedaudz baidīja. Kādam laikam viņai ar to pietika.

Ap Matisa pili turpināja gaudot sniega vētra. Sniegs tik nāca zemē griezdamies, un beidzot Ron­ja saprata, cik viss ir nelādzīgi: ne ātrāk kā pava­sarī viņa atkal dabūs redzēt Birku. Viņš bija tik tālu no Ronjas, it kā viņi abi dzīvotu tūkstošiem jūdžu attālumā viens no otra.

Un tā bija sniega vaina. Ar katru jaunu dienu Ronja kļuva aizvien piktāka un piktāka, un arī lau­pītāji no sirds ienīda šo laiku. Katru rītu viņi ķī­vējās, kuram kārta rakt sniegu. Dažiem vajadzēja atrakt taku uz avotiņu, no kurienes ņēma ūdeni.

Tas atradās pusceļā uz Vilka žokļiem, un tāda sniega rakšana bija smags darbs, sniegs šķetināja pilnas acis, un pēc tam vajadzēja stiept mājās sma­gos ūdens spaiņus, lai pietiktu tiklab cilvēkiem, kā lopiem.

— Slinki jūs esat kā vērši, — Lūvise puko­jās. — Izņemot tās reizes, kad kaujaties vai laupāt, tad jūs strādājat nadzīgi.

Un slinkie laupītāji ilgojās pēc pavasara, kad atkal sāksies viņu laupītāju dzīve. īsinot garo lai­ku, viņi raka arvien vairāk un vairāk sniega un meta kauliņus, un dancoja laupītāju dančus, un pavarda priekšā dziedāja laupītāju dziesmas — kā viņi to arvien bija darījuši.